Tiesniesis. Turpinājums 2

Viens bija skaidrs, spriedums bija šķiršanās lietā. Kārlis tādā ziņā bija diezgan populārs. Viņa spriedumi šķiršanās lietās, maigi sakot, atšķīrās. Iespējams tāpēc, ka viņš bija viens no retajiem tiesnešiem vīriešiem tiesu sistēmā vispār. Tas bija gan zināms pluss, kas retāk, gan arī liels mīnuss. Viņš vienmēr tika stutēts priekšā, jautājumos, kas attiecās uz āru. Nu, ka nav jau tik traki, ka visi tiesneši ir sievietes un spriedumi var būt tikai tik kvalitatīvi un taisnīgi, cik to spēj sievietes. Šī atšķirība pat nav saistāma ar seksismu vai sievietes vietu virtuvē, taisot sviestmaizes. Vienkāršā izpratnes, pieredzes un emocionālā atšķirībā. To gan tāpat ir jāslēpj, kad tas ir iespējams. Tāpēc nereti tieši viņš parādījās kā tiesas seja. It kā, redziet, pie mums ir viss kārtībā, mūs vada vīrietis. Kolektīvā gan viņš nebija diez ko mīlēts, jo tomēr bija vīrietis. Retais vīrietis starp daudzām sievietēm. Vīrietis. Ar visām savām iegribām, replikām, skatieniem, sarunām, kas pārvērtās flirtā un jokiem. Muļķīgiem, uz seksu balstītiem jokiem. Starp sievietēm, kurām ne vienmēr intīmā ziņā viss bija kārtībā. Procentuāli tāds disbalanss starp nodarbināto sieviešu īpatsvaru un neveiksmīgām vai nekad nenotikušām laulībām, šķiet, ir tikai divās profesijās – skolotāji un tiesneši.

Viņa popularitāte gan nebija balstīta uz to, ka viņš ir retais tiesnesis vīrietis, bet gan uz to, ka šķiršanās lietās viņš atbalstīja vīriešus. Neatkarīgi, vai strīds bija par naudu, īpašumiem vai bērniem. Gandrīz kā iedzimts naids pret sievietēm, kas meklē labturību no vīriešiem. Pat, ja nemeklē, noteikti, ka viņa ir līdzatbildīga pie laulības šķiršanas un šajā vainas dalījumā lielākais procents vienmēr ir sievietes pusē. Tā viņam šķita, tā viņš dzīvoja un tā viņš darīja savu darbu. Un nav nekāds brīnums, ka šāda viņa nostāja atšķīrās no citiem tiesnešiem un citiem spriedumiem. Paziņu lokā, pēc vairākiem grādīgajiem dzērieniem, viņa runas par laulību institūta arhaiskumu, neatbilstību mūsdienām un to, ka sieviešu tiesību aizsardzība ir pārvēlusies pāri vilnim un ir iestājusies reversā situācija, tāpat kā ar nēģeriem štatos, reversais rasisms, tiesību aizsardzība, kas pārvēršas par izspiešanu, bija neapturamas.

-          -   Un es neticu, ka Džonijs Deps sita to sievieti! Viņa to visu ir safabricējusi, lai viņš būtu vainojams un, lai viņa no tā visa gūtu materiālu labumu. Un tu viņai neko neizdarīsi, viņa ir skaista sieviete, kuru it kā sita, viņa dabūs naudu un.. Un viņiem tur vispār tāda jocīga lieta, ir kāds pamanījis, ka slavenu aktieru vai sportistu bijušās sievas it kā kotējas starp bagātajiem vīriešiem? Kas var būt lielāka trofeja tev blakus, ja ne paša Depa bijusī sieva!? Un tā viņai būs nauda un vēl bagātāks nākošais vīrs. Kur nav izdevīgi, ko?

Kad vīrieša nedaudz rūgtā, nedaudz dārdošā, ar dažām ķērcošām notīm, balss nolasīja kādu desmito sprieduma motīvu daļas teikumu, telpa novibrēja. Klusa, elektriska vibrācija satricināja telpu un Kārli. Viņš juta vēl kāda cilvēka klātbūtni. Kāda cilvēka, kas bez skaņas viņam tuvojās. Nekas par to neliecināja, pilnīgi nekas, ne soļi, ne smaržas, ne skaņas vai balss, nekas, bet viņš juta, ka tā ir sieviete. Sieviete, kas bez skaņas viņam tuvojās. Sprieduma lasīšanas skaņas attālinājās, kad kāds atpogāja viņam bikšu priekšu. Nebija tā, ka tas vīrietis bija fiziski kaut kur tālāk, vienkārša koncentrācijas nobīde uz kaut ko svarīgāku. Kad kāds tev, kad tu esi ar aizsietām acīm un piesiets pie krēsla, attaisa bikses, ir daudzas reizes svarīgāk nekā kaut kāda sprieduma lasīšana.

Līdzīgi kā jaunībā, operas namā, ar viņa zarnu traktu, tas nebija viņš, kuram bija erekcija. Nē, nu bija viņš, bet ne viņš. Tas, protams, bija viņa loceklis, bet ne viņš lika tam piebriest. Kārlim joprojām tikai likās, ka tā bija sieviete un sievietes mute, kurā atradās viņa loceklis. Nekas par to neliecināja tā, ka nevarētu sajaukt un par to varētu būt kaut kādā mērā pārliecināts. Jo vairāk viņa ķermenis saspringa aiz satraukuma un uzbudinājuma kulminācijas, jo vīrietis skaļāk lasīja spriedumu. Ne kliedzot, bet tā, lai noteikti var dzirdēt, ņemot vērā visus apstākļus. Viņi beidza kopā. Viņš mutē, cerot, ka viņai, un viņš nolasot pārsūdzības termiņu un kasācijas sūdzības iesniegšanas termiņu.

Turpinājums sekos..

Tiesniesis. Turpinājums 1

Ir grūti izsekot laika plūdumam, kad esi ieslēgts mazā, tumšā telpā ar ļoti nelielām kustēšanās iespējām. Un apgrūtinātu elpošanu. Pat desmit minūtes var šķist kā vesela mūžība, tāpēc Kārlim bija grūti noteikt, cik ilgu laiku viņu veda. Likās, ka ļoti ilgi, taču šī sajūta varētu būt mānīga. Lai nu kā, mašīna apstājās un kādu laiku nekas nenotika. Ne sarunu, ne kustību, nekādu skaņu. Nekā. Nez kāpēc nekā ir vēl baisāk. Tajos nekā brīžos cilvēks paliek pats ar sevi un savām domām. Un reti kas var būs baisāks kā paša domas situācijās, kuras tu nevari iespaidot. Kārlis sāka trīcēt. Ne no aukstuma, bet trīcēt tā, ka viss ķermenis ir sasprindzis un nelielas trīsas skrien no krūtīm uz perifēriju. Likās, ka tas nav viņš, kas trīc. Tas ir – viņš, bet ne viņš, ne apzināti, ne kontrolēti, kad kaut kas notiek ar tavu ķermeni, bet tu to nevari ietekmēt un pat negribi, lai tā būtu un notiktu.

Kā toreiz, ka Kārlis vēl nebija augsti godājamais tiesneša kungs, bet gan tiesību students, kurš na haļavu dabūja biļetes un pirmo reizi mūžā gāja uz operu. Protams, nedaudz kavēja, nedaudz steidzās un bija nedaudz izsalcis. Studentam pirkt ēdienu Operas namā ir pilnīgi neiedomājami. No naudas dedzināšanas būtu lielāks gandarījums. Tāpēc viņš izdzēra puslitra ūdens pudeli un cerēja, ka ūdens kuņģī nomāks izsaukumu. Daļēji tā arī bija, taču pēc pusstundas mūzikas klausīšanās, brīdī, kad skanēja uvertīras spilgtās melodijas krasākais kontrasts un dziļākais emociju lādiņš, viņa kuņģis ieskanējās. Priekšā sēdošās sirmās kundzes uzreiz pagriezās pret Kārli un paskatījās tā.. Nē, neko neteica, operas laikā ir ārkārtīgi nepieklājīgi sarunāties, taču skatīties ar aizvainojumu un gandrīz naidu, to gan var. Kundzītes izskatījās pēc īstām operas pazinējām, ar operas apģērbu, kas pirkts tikai vienam mērķim, ar stundām gariem stāstiem. Pat īpaši veidotu frizūru pāris stundu mūzikas baudīšanai. Viņas uz Kārli paskatījās tā, it kā viņš būtu aizdedzinājis viņām matus, nogalinājis sunīti un pametis viņu mazmeitas. Stāvoklī. Sabojājis ne tikai mirkli, bet visu dzīvi. Bet tas taču nebija viņš. Nē, nu bija, bet taču nebija. Kā cilvēks var ietekmēt šķidrumu un gāzu kustēšanos organismā? Jā, viņš varēja ātrāk pamosties, paēst, neskrienot tikt līdz operai un nevienu netraucēt, bet vai darot kaut ko vienu, neapzinātu, tu vari skaidri un nepārprotami zināt kā tas ietekmēs kaut ko citu?

Trīcēšanu un atmiņas par operas pazinēju nicinošajiem skatieniem pārtrauca bagāžnieka atvēršanās un auduma gabals, kas tika iebāzts viņam sejā. Vai uzvilkts uz galvas, īsti nevarēja saprast. Viņu sagrāba aiz rokas, izvilka un iesēdināja krēslā. Auduma gabali apskāva viņa roku locītavas un potītes. Tiesnesis. Apgabaltiesas tiesnesis. Piesiets pie krēsla, ar lupatu sejā, kas nedaudz smaržoja pēc jasmīniem. Varētu šķist, ka Latvijā tā nenotiek, varbūt tikai filmās, bet te nu viņš bija - sasiets, atvests, neko neredzošs un viens. Viņš juta, ka uz viņu skatās. Tikai sajūta, nekas neliecināja, ka viņam blakus kāds būtu. Tikai pēc kāda laika viņš saklausīja soļus. Tie netuvojās, drīzāk riņķoja un nedaudz attālinājās, kas liecināja, ka uz viņu tiešām kāds skatījās. Viņš klausījās soļos, nelielā klaudzēšanā un maigā švīkstoņā gar grīdu. Tieši pie diviem simtiem soļu, viss apklusa. Pēkšņais klusums viņam lika nedaudz sarauties. Tāpēc klusumu griezošā balss vairs nelikās tik pēkšņa un nepatīkama. Pat nedaudz glābjoša.

-         - Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā..

Ir ļoti grūti aprakstīt balsi. Aprakstīt cilvēku ir vieglāk, vizuālās īpašības ir vieglāk uztveramas par audiālām. Lai nu kā, balss, kas pārtrauca klusumu skanēja nedaudz rūgti, nedaudz dārdoši, ar dažām ķērcošām notīm. Ne nepatīkami. Tikai pēc tās nevarēja identificēt personu, varēja pateikt tikai to, ka tas ir vīrietis. Vīrietis, kas lasīja spriedumu. Kārļa spriedumu.

-        - Tiesa, noklausījusies pieteicējas paskaidrojumus, un pārbaudījusi lietā esošos rakstveida pierādījumus, atzīst, ka pieteikums ir pamatos un apmierināms.

Lai arī viņš saprata un zināja, ka tas ir viņa paša rakstītais spriedums, viņš nespēja atcerēties pašu lietu. Nebija nekādu atmiņu par lietas dalībniekiem. Nekādu.

Turpinājums sekos..

Tiesnesis

Brīdī, kad mašīnas bagāžnieks aizvērās, Kārlis visvairāk nožēloja šīs dienas šlipses izvēli. Ja viņš būtu izvēlējies nedaudz jauneklīgāko, melno, plānāko šlipsi, šīs biezās, plātās, dzeltenās vietā, varbūt viņam būtu nedaudz vieglāk elpot. Pārāk daudz materiāla viņa mutē. Un priekš kam vispār šlipse, vajadzēja kā Ansim, no rajona tiesas, kurš tiesas sēdi apmeklēja pilnīgi kails, zem mantijas, protams. Lai gan derības ir derības, kas nav jāpataisa par normu. Jo īpaši tāpēc, ka Kārlis tomēr ir apgabaltiesas tiesnesis. Tas taču ir kaut kāds sasniegums un bonusa punkts prestižam. Reputācijas viens no augstākajiem plauktiņiem, tā teikt.

Papildu nožēlai par šlipses izvēli, elpas trūkumam un kaut kam asam, kas dūrās viņa nu jau sirmi kailajā galvvidū, Kārlis attapās, ka lūdz Dievu. Viņš apmulsa no tik muļķīgas atskārsmes. Septiņus gadus studējis, balstīts uz loģiku un saprātu, izlasījis vairākus simtus zinātnisku traktātu un pētījumu, ar ļoti lieliem aizspriedumiem pret jebkāda veida ticību tam, ko nevar redzēt, dzirdēt un galvenais – pierādīt. No otras puses, diezgan loģiski, kam vēl šajā brīdī lūgt palīdzēt? Muļķīgi cerēt, ka policijas darbinieki apturēs transportlīdzekli un viņu izglābs – jā, bet lūgt palīdzību? Kam? Paziņam prokuroram, kurš šobrīd jau noteikti ir izdzēris otro rīta kafiju ar jumtiņu? Viņš pat nenojauš, kas ir noticis. Mammai? Ko tad viņa izdarītu, pat, ja sadzirdētu Kārļa lūgumu pēc palīdzības? Ar savām vecajām, pietūkušajām kājām skrietu līdzi mašīnai un kliegtu, lai kāds izglābj viņas dēlu? Laikam jau nav nekā nosodāma, ka šādos brīžos pat tie, kas netic, sāk lūgt.

Pie viena nožēlas viļņa, vai varbūt tāpēc, ka īsti nav citu ko darīt, guļot sasietam mašīnas bagāžniekā, Kārlis nožēloja arī visu pārējo. Karjeras izvēli. Visus tos brīžus, kad strādāšanas un mācīšanās vietā viņš skatījās muļķīgas bildītes internetā un sarakstījās ar ne visai glītām meitenēm, lai tiktu pie seksa. Pie lielākas motivācijas esamības, viņš noteikti būtu kļuvis par advokātu. Kaut gan – kāda starpība? Nu labi, iespēja tikt pie lielākiem ienākumiem, administrēt maksātnespējas lietas, labāks kabinets un smukāka palīdze, bet lielos vilcienos, vai tā tiešām ir tik liela atšķirība? Šobrīd viņš vismaz var pazemot tos lecīgos advokātus, kas pārvietojas dārgos auto, valkā glaunus uzvalkus un apmeklē manikīra salonus. Tiesas sēdē viņš bija Dievs. Cilvēki satraucās pirms runāt ar viņu, viņu dzīves aspekti bija Kārļa rokās. Nē, šo izvēli viņš nedrīkst nožēlot.

Sievas un bērnu neesamība. Šī ir tā dzīves izvēle, kuru Kārlis apšaubīja visbiežāk. Un, jo ilgāks laiks bija pagājis kopš viņa dzimšanas, jo biežāk viņš šaubījās, ka ir izdarījis pareizo izvēli. Jā, ja loģiski visu saliek pa plauktiņiem, tad “+” pie būšanas vienam ir vairāk, taču šis ir tas dzīves aspekts, kuru ne vienmēr var izlīdzsvarot ar loģiku un plusiem, emocionāls jautājums, kas liek apšaubīt acīmredzamo. Vai tiešām viņš ir redzējis lieliskus piemērus laimīgām laulībām? Kāpēc viņš pats nevarēja būt tas piemērs citiem? Vai viņš spētu būt uzticīgs un laimīgs? Vai viņš vismaz ir mēģinājis un izjutis, kā tas ir, vai tikai izdarījis pieņēmumus? Kā būs ar dziļākām vecumdienām, cik vientuļš viņš būs, salīdzinot ar precētajiem un tiem, kuriem ir bērni? Vai bērna apciemojums reizi divos mēnešos tiešām mazinātu vientulību? Un kurš vispār teica, ka vecumdienas ir priekšnosacījums vientulībai? Vissmagākais arguments viņa nožēlai bija iespēja pēc laulībām nomainīt uzvārdu. Kālis Pipka tomēr nav labākais uzvārds augsti godājamam apgabaltiesas tiesnesim. Bet vai uzvārda maiņa uz sievas uzvārdu nav tā kā vājuma pazīme un vīrišķības trūkums? Vai tādā veidā viņš nekļūtu vairāk līdzīgs savām kolēģēm tiesnesēm? Kārtējā tiesas bāba, tikai ar pliku galvas vidu.

Turpinājums sekos..

Neviens nav pelnījis.

Dzimtas mājas. Tās tumšās aprises bija saskatāmas, tikko pārkāpjot apkaimē vienīgajam kaln-veidīgajam uzkalniņam. Pierastās sētas gaismas un ikdienišķās rosības vietā attāli blāvoja gaisma tikai virtuves logā. Blāvs gaismas pleķis tumšajā, meža ieskautajā bļodā liecināja par kaut ko nelabu. Ne jau atklātām briesmām vai noteiktām un neizbēgamām nepatikšanām, tikai kaut ko nelabu, sajūta, kas nemanot iezogas galvā, atstājot rūgtuma un nolemtības piegaršu mutē. Ierastās prieka un sveiciena pilna rējiena vietā suns pats nebija izlīdis no būdas. Klusums tikai pastiprināja nu jau nobriedušo. Vaļējās ārdurvis un rūgtuma smārds, kas veļas pāri slieksnim. Saplēstas pudeles lauskas. Smagās koka durvis pavērās tik daudz, lai iebāztu roku un atdūrās. Dzeltenās gaismas strīpa izlija priekšnamā, atklājot skatienam sasprēgājušo un apdrupušo betona grīdu.

- Tikai neuzkāp uz pautiem!

     Kliedziens nodārdēja, satricinot dzelteno gaismas strīpu un tumsu ap to. Šķita, ka betona grīdā parādījās vēl viena plaisa un vēl viena plēksne atvienojās no cietās pamatnes. Nācās papūlēties pirms durvis atvērās pietiekoši, lai tajā šķirbā ielīstu kalsns pusaudzis. Viņš sēdēja galda galā, it kā paslēpies, aiz milzīga metāla katla. Viņa rudā bārda spīdēja, noklāta tauku un asins pikučiem. Kaut kas līdzīgs smaidam atsedza reto un dzeltenīgo zobu rindu. Acis mirdzēja vēl trakāk nekā bārda.

-     - Dēls! Nāc iekšā, apsēdies, parunāsim.

-     - Varbūt nevajag?

-     - Pastum nost to mēsla gabalu un nāc tik šurp. Tikai neuzkāp uz pautiem. Tas nav forši.

Bez miesas gabala, kas gulēja pie durvīm, virtuvē atradās vēl divi ķermeņi. Sūds zem izlietnes. Uz galda kādas piecas aizdzertas pudeles. Metāla katlā skābu kāpostu zupa. Neliedzot sev to prieku, viņš grāba kāpostu masu ar roku un burtiski spieda sev to mutē. Pārpalikumi lija un lidoja, daļa palika bārdas rugājos, daļa uz kādreiz baltā krekla, vēl nedaudz uz biksēm uz kurām rēgojās svaiga urīna traipi un tad uz grīdas. Starp galošām, kas citā dzīvē bija zābaki.

-     - Sēdies, sēdies, kā tev iet skolā? Varbūt tev kaut kā vajag palīdzēt? Tu zini, kā es mīlu tevi un tavu mammu?

Kāpostu žļuru viņš noskaloja ar šņabi. No kakliņa. Šķidruma burbuļošanu pārtrauca tikai skābā atrauga. Kā lauvu tēviņam. Skaļi un atklāti, visiem šķidrumiem lidojot un sajaucoties.

-     - Skaties, skaties uz šiem – ar savu strupo pirkstu viņš apvilka loku telpai – tā ir, ka nemāk dzert! Šie ir vāji cilvēki, dēls, tu zini, zini, kā es viņus nolauzu? Visus. Bet šie, šie domāja, ka es kaut kāds kantora žurka. Ņergas. Bet uz pautiem gan nekāp, to nav pelnījis neviens.

Einšteins

Modinātāja uzstājīgā pīkstēšana pārtrauca viņa kārtējo sapni par aizmukšanu no mājām un dzīvošanu mežā. Šie sapņi bija kā sava veida stāstu sajaukums par Tarzānu un Eda Staforda izdzīvošanu uz vientuļas salas Discovery kanālā. Tikai gadus divdesmit pirms pašiem raidījumiem. 

Kārlis piecēlās negribot, bet uzmanīgi, lai neiztraucētu blakus guļošo kaķi. Iešļūca biksēs, uzvilka pāri galvai vakar novilkto džemperi ar neskaitāmiem laika zoba izgrauztiem caurumiem un šļūca uz kūti. Ikdienas rituāls, kas nav gluži piemērots puikam, kas vēlas piedzīvot pirmo seksuālo pieredzi. Priekšauts, kas no piena un govs mēslu kombinācijas atgādina smagnēju vaskadrānu. Smaka, kas kļūst par tavējo. Plīša lācītis, kurā katru dienu iespricē siltu pienu.

Ceļš uz skolu. Ierobežots laikā, ne distancē un ceļu izvēlē. Katru dienu savs, katru dienu sava iekšējā saruna, katru dienu cits tēls, veiksmīgs, bez vaskadrānas. Sportists, biznesmenis ar sporta mašīnu. Divu draugu sarunas čaukstošo lapu skaņās. Nepiemēroti apavi, kas liek kājām aizķerties aiz katra ceļa negluduma. Rudens rītos gaiss jocīgi ož. Tāds trūdējuma un aukstuma radīts svaigums, apsalusi dubļu un atkritumu ķēpa, kas palīdz ceļot laikā un dimensijā. Izrauties. Aizmukt. Rudenī ir visvieglāk nebūt šeit un tagad.

Braucienu sporta kabrioletā saules apskautajos kalnos un to pavadošo smaidu pārtrauca fizikas skolotāja jautājums par pareizās formulas piemērošanu, lai atrisinātu kādu ļoti konkrētu uzdevumu. Par kādu ļoti teorētisku un praktiski neiespējamu situāciju.

- Kārli?

- Kā reiz teica Einšteins, tad iztēle ir svarīgāka par zināšanām. Zināšanas ir ierobežotas. Iztēle aptver visu pasauli.

Tas notika kā izrāvums no miega, izsauciens teikuma beigās, realitātes sitiens pakrūtē, kaut kas negaidīts, neizskaidrojams, kaut kas ko nevēlies piedzīvot un nevari izskaidrot, bet tad tas notiek.

Brīdī, kad Kārlis domās ielika punktu šī teikuma beigās un viņa balss radītie skaņas viļņi beidza klejot starp klases biedru rindām, viņš saprata, ka viņš tiks atpizdīts. Varbūt ne uzreiz, vēlāk, bet noteikti tiks atpizdīts. Ne jau tāpēc, ka kāds nepiekristu Einšteinam, vai uzskatītu šo apgalvojumu par nepareizu vai neiederīgu, pat ne tāpēc, ka viņš ož pēc piena lācīša un sapņo dienas laikā, bet gan tāpēc, ka atpizdīt vienalga kādu vajag, bet viņš tā kā pats uzprasījās. Tādējādi ir iekārotas lietas un to zina visi. Izvairīties no atpizdīšanas var tikai tad, ja runātājs ļauj visiem noprast, ka vienādi zemu vērtē gan savu, gan citu veselības un dzīvības. Tādos gadījumos iztēle ņem virsroku pār zināšanām un loģiku un var novilcināt neizbēgamo.

Par remontu un vecumu.

Jau vairāk nekā mēnesi, viss brīvais laiks man ir aizņemts ar remontu. Viens dzīvoklis, otrs dzīvoklis, viens objekts. Griesti, sienas, grīdas, krāsošana, špaktelēšana, ģipsēšana, iebūvējamās sistēmas, durvis, lamināts, linolejs, līstes, skrūves, dībeļi, tapetes, vadi, gaismas elementi. Nogurst neprātīgi, jo pilnībā ir izjaukts normāls strādāšanas / atpūtas režīms, taču man patīk. Patīk, ka sanāk, patīk rezultāts, patīk inovatīvi (priekš manis) risinājumi darba procesā, materiālu un tehnikas apvienojumi, ko tu iemācies pats, par ko tev veikalā pastāsta pārdevējs, ko runā citi cilvēki. No katra var iegūt kaut ko jaunu.
Latvijā "celtnieki" ir gandrīz vai bomži, sabiedrības uztveres ziņā. Dzer, netīri, slinki, pavirši, paņem kredītā X5, kamēr paši dzīvo "bomžatņikos". Liela daļa taisnības tajā ir un man liekas, ka pie vainas ir termiņi un slikta darba organizācija, pareizās pieejas trūkst. Apzināties darba apjomu, sastādīt darba plānu un sistemātiski visu darīt punktu pēc punkta. Nav jēgas procesa sākumā visu darīt skrupulozi, ja beigās (parasti redzamās daļas) tiek pabeigtas uz "bui - dui". Ja ir pareiza darba un laika organizācija, attiecīgs ekipējums un gandarījums par paveikto, tad arī neliekas, ka tu darītu kaut kādu otršķirīgu darbu. Tagad ir modē tas joks par darbu mcdonalds, senāk bija varens teiciens - ja nemācīsies, strādāsi par celtnieku. Taču par celtnieku nav nemaz tik slikti strādāt. Tas ir gana radošs darbs, reāli tverams darbs, acs un sirds jūt padarīto, gandarījums ir daudz lielāks par stundām ilgu sēdēšanu biroja krēslā, kad tu strādā, strādā, saražo veselu papīru kaudzi, nogursti no tik lielas strādāšanas, bet, kad apstājies un atskaties, reāli taču nekas nav izdarīts..
Vēl es nomainīju autovadītāja apliecību. Desmit gadi jau pagājuši kopš tās dienas, kad trīcošām rociņām un milzīgu smaidu sejā saņēmu šo brīnumu. Toreiz likās, ka tas ir manas dzīves lielākais sasniegums, uzreiz aiz iestāšanās augstskolā. Desmit gadi. Kā viens pagarāks brauciens. Tagad tikai iztērēta nauda, sliktas ziņas no ārstiem un sliktāka bilde jaunajās tiesībās. Pats process visādā ziņā ir gana ērts un ātrs. Ārstu komisija VC4 Brīvības ielā un pats CSDD. Komisijā acu ārsts, divi babuļi un psihologs/narkologs. Acu ārsts teica, ka ap 40 gadiem man varētu būt tālredzība. Ja pieplusojam klāt to, ko man teica, par prostatu, urīnizvadkanāliem, aknām un sirdi, ap 40 gadiem es apstāšos un sabrukšu. Saplīsīs visas manas detaļas. Un bail ir nevis par nāvi, lai arī tā apziņa ir visai neaptverama - kā tā, manis vairs nebūs!? Bail ir no novecošanas. Cilvēcīgas bailes nesavaldīt savu galu un sūdu griežamo. Nemaz nerunājot par briesmīgo smaku un trulu neprātu acīs, bezzobaino muti, pusmetrīgiem sēklinieku maisiņiem, gariem, sirmi - dzelteniem matiem ausīs un gudro dzīves mācīšanu, lai citiem nesanāktu tāda dzīve kā man.
Skaisti noveco tikai dažas kino zvaigznes un patiesi laimīgi cilvēki.
Gandarījums par paveikto ir lielāks par fizisko nogurumu.
Griestu problēmas atrisinās ar plānu ģipša putriņas kārtu.
Filosofiskas sarunas un dziedājumi, smērējot špakteli ar pirkstiem tomēr ir kaut kas nepārspējams.
Atrast prātīgus un čaklus cilvēkus ir praktiski neiespējami.
Tauku riņķis ap kuņģi ir kas daudz trakāks par vējdzirnavām.
Nekad neizrādi to, ka tev neveicas. Ar laiku no tevis atteiksies visi, pat pudeles brāļi un draugi.
Visi dzīves pārbaudījumi ir uztverami filosofiski.
Ja beidzas čeka lente pie kases - būs lieli sūdi.

Kā es ar zobu diegu cīnījos

Nav nekā briesmīgāka par zobārstu. Punkts. Ja manā dabā nebūtu dalīties ar novērojumiem par savām dzīves mocībām, es vairāk neko un nekad arī neteiktu. Es vēl tagad nereti atceros savu pašu pirmo zobārsti - kundzi gados ar milzīgām rokām un tukliem pirkstiem kā speķa sardelēm, kas visas desmit cenšas ielīst manā mazajā bērna mutē. Viņa rāva ārā, iespējams arī ārstēja, zobus armijniekiem, zaldātiem. Un man arī, ar tādu pašu attieksmi. Manas asaras tika apspiestas kliedzienu, pēc kura augums pats metās miera stājā, ar visām knīpstangām un vates tamponiem mutē.

Liekas, ka nepatikas pamatā ir apziņa, ka tevi nekad nepalielīs, tas ir, vispār neteiks neko labu. Pat proktologs var uzslavēt, ka pēc ārstēšanās kursa attiecīgā vieta izskatās labāk, kur nu vēl ķirurgs vai dermatologs vai pat dermatovenerologs var gavilējoši iesaukties - Hei, hei, draudziņ, tev vairs nepil! Taču zobārsts nekad. Tikai kariess, caurumi, smēķēšanas pleķi, slikti uzliktas plombas un sabojāta mikroflora. Es nemaz nedzirdu visu sarakstu, jo tajā brīdī ausīs sāk neprātīgi zvanīt tikai viens jautājums - cik tas viss maksās!? Tā vien liekas, ja ebreja un ukraiņa ģimenē piedzims bērns, viņš kļūs par zobārstu. Izcenojumi ir kosmiski, bet to es varu saprast, pēc zobārsta apraksta par tava mutes dobuma stāvokli, daudz bīstamāk ir rakņāties tavā mutē nekā miskastē pie Černobiļas AES atliekām vai puertoriķāņa transseksuāla vagīnā.

Un tas viss tikai tāpēc, ka pavisam nedaudz iesāpējās zobs.

Aizgāju, pamazām sāku sakopt un labot visu mutes dobumu, pēc vairākkārtējiem zobārsta aizrādījumiem, aizgāju arī pie higiēnista. Tagad vairs neizmanto sodas strūklu vai ultraskaņu, tas tagad esot kaitīgi. Brutāla skrāpēšana kā laukakmeni no sūnām atbrīvojot, tas esot tas, kas vajadzīgs. Pēc visas skrāpēšanas un pulēšanas sajūta tāda, it kā mutē būtu nevis zobi, bet gan šķirbains žogs, caur kuru pūš vējš un saldē smaganas. Pēc higiēnas sekoja lekcija kā kopt zobus. Kā vispār ir iespējams ievērot visus šos padomus? Kafiju, tēju, vīnu nedzert, nesmēķēt, tīrīt tā un šitā un pimpi mutē neņemt. Nē, nopietni, man viena sieviešu kārtas paziņa pārstāja to darīt pēc zobārsta ieteikuma. Izrādās viņi ir ne tikai maka tukšotāji, bet arī ģimenes pavarda izpostītāji.

Domāju pieturēties vismaz pie kaut kādas minimālās saudzības programmas un sāku lietot zobu diegu. Ak, šausmas! Aptin ap pirkstiem, atrodi pareizo leņķi kā iebāzt mutē un starp zobiem un centies. Lieki teikt, ka labi sanāk tikai ar pāris priekšzobiem, viss pārējais ir sastinguša āža murgi. Beigās tu attopies sasvīdis, atvērtu muti stāvot pie spoguļa ar izlobītām acīm, rokām nosiekalotām līdz elkoņiem, ziliem pirkstu galiem, apšļakstītu visu pusotra metra rādiusā ap tevi. Un tā vajag katru dienu. Vieglāk būtu katru dienu epilēt sev krūšu galus. Vismaz mazāk apkaunojoši.

Tā nu es nonācu pie jautājuma - es zinu, ka ir bērnu zobu diegi, ar kātiņu, kurā iestiprināts diegs, viss vieglai piekļūšanai un mazākam kaunam - kur tādu var iegādāties?

Es gaudoju un gatavojos rakstīt.

Jāsāk ar saturīgi pozitīvām ziņām - es rakstīšu grāmatu. Man ir stāsts, struktūra, tēli, notikumi, iespējams pat dziļāka sociāli aktuāla tematika. Iepriekš jau esmu mēģinājis rakstīt garākus stāstus ar domu par grāmatu, bet tās bija tikai skābenas atraugas, kas sagatavo pamatīgam, sulīgam, nevaldāmam un neprātīgam pūtienam. Šajā jautājumā man var novēlēt tikai pacietību. Paldies.

Joprojām nevaru saprast un aptvert faktu - kā man neiet, bļe. Esmu vaimanājis un esmu arī visu turējis sevī, esmu mēģinājis samierināties, uztvert to visu filosofiski, kā milzīgu dzīves mācību. Kā balto un melno strīpu, kā sāpes un ciešanas, kas vitāli nepieciešamas, lai iepazītu laimi. Ja runājam samērīguma robežās, tad manai nākamajai laimei ir jābūt tik lielai, ka atlaidīsies mans anālais griezējmuskulis, es aptaisīšos un nolikšu karoti bez elpas.

Iespējams, ka es tikai tā muļķīgi ceru, tas ir, esmu tik liels muļķis, ka ceru, ka neesmu pilnīgs idiots. Tur nevar būt skaidrības, noteikti, ka arī pilnīgs idiots neuzskata, ka viņš tāds ir, bet gan ir pārliecināts par savām prāta un darba spējām, kamēr pārējie par viņu domā to ko domā. Vienu reizi man paveicās, iepriekšējā darba vietā, ar priekšnieku, kurš man uzticējās. Ieguldīja zināmu devu uzticības, laika un līdzekļu un arī saņēma atpakaļ ieguldīto ar uzviju. Redzēja manī lietaskoku, tā teikt. Taču tagad neredz neko, neviens. Redz tikai tādu vai šitādu neatbilstību. Tas ir, kā gatavu produktu, kas ir ierobežots. Ierobežots savā attīstībā un funkcionalitātē. Vai arī glorificē sūdu. Pārvērtē darāmo darbu, tā nereti notiek ar darbaholiķiem, tu tik ļoti esi iekšā savā darbā, ka nav nekā svarīgāka un nopietnāka. Un tad atnāk kaut kāds mudaks un apgalvo, ka viņš ātri mācās. Viņš mācījās sešus gadus un ir slīpēts profesionālis, bet tu esi puņķu tapa. Tas mani vedina uz domām, ka jāsamazina  savu ambīciju izpausmes, jāizliekas par nezinošāku, pat dumjāku, bet cītīgu, tādu bezformīgu plastelīna piciņu. Tādu, kurš atnāks uz darbu ātrāk un aizies vēlāk, īpaši neskatoties uz sasniegto vai iemācīto. Nodeldētā pakaļa un aizgājusī dzīve ir lietaskoka pazīmes. Viņš pats taču tāds ir, bet tu te ātri mācoties. Phe.

Vairākos psiholoģiskos testos ir pazibējis jautājums par sekošanu līderim. Īsāk sakot, man vajadzīgs Patrons. Kurš redz manu vērtību, uzticas un vada. Kā tajā seriālā par juristu kantori un stažieri bez diploma, Suits laikam. Kādam nav pazīstams kāds vieds vīrs kurš meklē sev mācekli, ne?

Ja godīgi, es baidos no depresijas. Esmu jau tik tuvu kaut kādai morālai un fiziskai katastrofai, ka tuvāk vairs nav kur, uz paša naža asmens, pirmajos ierakumos ienaidnieka teritorijā. Lai uzrakstītu labu grāmatu ir nepieciešams nelaimīgs rakstnieks. Laimīga cilvēka saldie šļupsti nevienam nav interesanti. Mana emocionālā robežjosla un iepriekšējās rakstniecības atraugas - tam ir jānoved pie kaut kā laba. Vismaz kaut kā laba. Es vēl ceru.

Zemes žults.

Es pamodos no tūkstošgades miega. Grūtsirdība bija uzgūlusies man kā pieļurbājusies, bāla, resna un vaislīga cūku mātīte un neizlaida mani no gultas. Pamodos netīrs. Es biju gulējis tik ilgi, ka gultas veļa piesūkusies ar dzelteniem, lipīgiem un smirdīgiem sviedriem. Godīgi sakot, viss matracis bija piesūcies ar ķermeņa izdalījumu zampu, kas žļurdzēja pie manas vismazākās kustības kā purvs, sapuvušu duļķu, nezāļu, dzīvnieku atlieku un mēslu pildīts. Pelēcīga gaisma, kas spiedās telpā caur netīro logu, noklātu ar mušu mēslu punktojumiem, zirnekļu tīkliem un prāvi tumīgu putekļu kārtu, mocīja manas tikko atvērušās acis. Aizgriezis galvu, es raudzījos istabā. Dzīvinošais laiks tajā bija apstājies, tikai nāves un iznīcības sonātes grieza savu stagnējošo nāves deju. Griesti, kādreiz balti, sasprēgājuši, dzeltenīgi pelēki ar nolobījušos apmetumu, kas atsedza betona plātņu nelīdzeno un raupjo seju. Vairākkārtīgi salietās tapetes, sačokurojušās, sacietējušas un līdz pusei nolobījušās karājās pie sienas kā nāves pašas karogs, mēmā klusumā sveicinot kluso postu. Uz grīdas atkritumu kaudzes, plēves gabali, plastikāta maisi, ēdienu iepakojumi ar sapuvušu ēdienu tajos, lupatu gabali, tumši brūni no putekļiem un tajos slaucītiem mīzaliem, asiņu pēdas, pudeles, tukšas un ne tik tukšas ar mirušiem kukaiņiem tajās, kas dreifēja kādreiz dedzinošā šķidrumā kā kāju, spalvu un zarnu saliņas, marles gabali, kas kādreiz pilnas bijušas ar spodrām asinīm, tagad ar tumši brūnu nokrāsu, gandrīz melni no sakaltušām asinīm, krevelēm un recekļiem.

Es skrēju ārā. Metos lejā pa trepēm kā zibens šautra, muku no netīrības, nešķīstības, no paša smakas un nelabuma. Izgulējumu čūlas, veidojušās un sakaltušas un atkal veidojušās, sprēgāja, suloja un asiņoja. Ar katru soli āda pārsprāga no jauna un no jauna ārā spiedās satrūnējuši un gļotaini pūžņi un no jauna smērēja smirdošās drēbes paliekas, kas man bija mugurā. Pa priekšu vilkās puisītis, gadi desmit, divpadsmit, ne vairāk. Viņa sakropļotā labā kāja vilkās pa netīro asfaltu, līdz pusei un uz iekšu nodilušais papēdis, atrāvies no kurpes, klaudzēja, sitās un plaukšķēja pret zemi un pret pēdu tik skumji kā alus bundžas, kas piesietas aklam, noplukušam kaķim pie astes. Viss pasaules naids bija manī, saspiedis iekšas kā tumšs kamols, pletās plašumā, ārdot iekšas. Es triecu puikam pa galvu no mugurpuses. Pacēlu viņa saļimušo un smirdīgo miesu, spēcīgi triecu pirkstus viņa rīklē un ar dzelzs tvērienu rāvu visu ko biju satvēris. Viņš acumirklī atmodās no sausā miega, acu baltumos sprāga kapilāri un izplūda kā spoži un meistarīgi austi zirnekļa tīkli. No rīkles izsprāga asins šalts, dobja gārdziena pavadīta, un burbuļojot vēlās pāri viņa augumam un manām rokām. Tecējums kā sakarsēta lava meklēja savu galamērķi līdz sasniedza zemi un aizpildīja tukšumu starp pēdu un nodilušo papēdi. Viņa dzīves burbuļojums izsīka manās netīrajās rokās, ar tām es smērēju savas esības dzīvi pūstošās brūces.

Es skrēju. Skrēju līdz man aprāvās elpa, gurdenie locekļi nespēja noturēt mana ķermeņa svaru, krūtīs dūrās tūkstošiem sarūsējušu un līku naglu. Debesu jums pāršķēlās un lietus mīzalas triecās pret zemi, mutuļoja, sajauca visu dzīvo un nedzīvo, veidojot nebeidzamus ūdens plūdus un pārvēršot zemi par ļauni šņācošu zampu. Kājas grima un ķērās un spēki pilnībā atstāja manu ķermeni. Es nokritu uz ceļiem un zeme iesūca manu ķermeni uz palikšanu. Nokritu pie koka būdas pusatvērtajām durvīm, tās karājās eņģēs un žēli čīkstot plēsa mitro un sapelējušo gaisu. Durvju vidū krusts. Būdas dēļi grima mīkstajā zampā, visa konstrukcija sašķiebusies, saplaisājušie dēļi kā veča zobi, sadrupuši un reti, šķita, ka zeme aprīs šo būdu kuru katru mirkli, atvērs milzīgo bezzobaino muti un norīs, iesūks to sevī, lai vēlāk izvemtu kopā ar visas zemes grēkiem kā žultainu un strutainu kaunu ko nevar panest. Virs durvīm miesa. Kādreiz bijusi sieviete. Viņas galva, rokas un kājas atsegtas, uzbriedušajā ķermenī iespiedusies dzeloņstieple, kas nostiepa zilgani bālo ādu un likās, ka miesa būtu smalka porcelāna klāta. Viņas mati nevarīgi svērās pie zemes, netīrumu, dubļu un asiņu sasūkušies. Stipra vēja brāzma, tik spēcīga kā ļaunums manī pašā, sašūpoja būdu un trieca tās nogurušos dēļus pret zemi. Debesis ārdījās un plosījās, trulā bezspēcībā, nespējot noslaucīt uztūkušo ļaunumu no zemes virsmas.

Tai, kuras vairs nav.

Ir nedaudz jocīgi kaut ko rakstīt bez lasītāja. Par to kā vairs nav un pavisam iespējams, ka nekad nav bijis. Iluzora parādība, kā vējš pirkstu galos un saules pirmie pieskārieni no ziemas bālajam vaigam, ko jūti, bet izskaidrot nevari un baidies pazaudēt. Tu joprojām esi mans sapnis par laimi, pamats uz kā būvēt skaisto cerību, reizē posts un skaudrais atgādinājums par netveramo lietu būtību ko nav iespējams savienot ar pastāvošo realitāti ko nespējam ietekmēt vai kā ietekmei akli paļaujamies kā vispārpieņemtai un neapstrīdamai lietu kārtībai.
Ja es Tevi esmu iedomājies, tad es nesaprotu, kāpēc tik skaidri atceros savu izdomu. Ja izdoma ir kā sapnis, tad tai jāpiemīt zināmai nenoteiksmei, kādai miglainai maliņai, kas nav skaidri nosakāma un atļauj attīstīt. Izdoma ir kā nepabeigta celtniecība. Apdzīvota, taču nenodota ekspluatācijā, lai izvairītos no nekustamā īpašuma nodokļa nomaksas. Daļa labiekārtota, daļa atstāta nākotnei. Tevi es atceros pavisam skaidri, it kā viss būtu noticis vakar, joprojām jūtu tavu smaržu kas apbur un sastindzina ķermeni patīkamā labklājībā, tavus kautrīgi maigos pieskārienus, vismaigākos kādu vien var iedomāties, gandrīz vai nejūtamus, tikai milimetru virs ķermeņa, lai pieskaras siltums, ne āda, tavus matus, žilbinoši ugunīgus savā piķa melnumā. Ir brīži, kad jūtu tavu ķermeni savos apskāvienos, tas piekļaujas un ieguļas. Es aizmiegu ieelpojot tevi, pamostos salauzts, it kā kāds man būtu atrāvis tevi ar daļu manis un zaudējuma sāpes smeldz rīklē un krūtīs.
Atceros pirmo tikšanos, patīkamo mulsumu, uzdāvināto pavasara pušķi, mūsu pirmo reizi, kas bija tava pirmā, atceros pastaigas ar tevi, sarunas, kā tavas lūpas sniedza savu maigumu nakts melnumā un ūdens skaņu pavadījumā. Tā es toreiz arī jutos, es ar tevi vienā krastā, kamēr visa skaļā pasaule ar savām gaismām un nebeidzamajiem trokšņiem - otrā.
Veselais saprāts liek domāt, ka tas viss bija iespējams tikai tāpēc, ka tu nekad līdz galam nebiji mana. Un es nebiju tavs. Tā bija vispārēja kustība vienam pretī otram, nejauša saskaršanās, bet nekad nebija pilnīgs kontakts, pilnīga tuvība. Ļauns joks ko paša prāts izspēlē ar tevi, ja atstāj auglīgu augsni, neaptraipītu ar pieradumu vai ikdienas pierīvēšanos.
Es tā arī nespēju samierināties, ka tev ir jūtas pret citu. Un kā gan cilvēks var samierināties ar ko tādu? Ja tu esi pats labākais, pats pats, bet bez atbildes. Un bez atbildes tāpēc, ka "apstākļi" un ikdiena, ne tāpēc, ka nebūtu vēlēšanās, kas tiek nogriezta saknē. Iespējams tu gaidīji mani. Zinu noteikti, ka gaidīju tevi. Ne ļaunā cerībā, bet tādā, kas tic nejaušībai. Es rakstu šīs rindas, lai vairs negaidītu. Izdzīvoju visu vēl vienu reizi. Vēl šodien, redzot tevi, mana sirds trīcēja. Rīt vairs ne. Varbūt tā nemaz nebiji tu, tā būtu ļauna likteņa spēle, ja es tiešām tevi būtu redzējis šodien. Varbūt tā nebiji tu. Varbūt tevis vispār nebija. Tāds ir mans apmāns šodien. Daudz laimes dzimšanas dienā vēl pēdējo reizi.

Skaļa mūzika.

Viņš lasīja grāmatu, iekārtojies pussēdus, pītā divvietīgā krēslā, kārtīgi salocīta sega un liels spilvens balstīja muguru. Viena kāja saliekta uz krēsla, otra gar malu nolaista pie zemes. Kājās siltās mājas zeķes, pelēkas, ar divām sarkanām svītrām pie potītes. Blakus krēslam liela, brūna māla krūze ar liepziedu tēju un vīna glāze, pildīta ar sarkanvīnu. Ik pēc pāris izlasītām lapaspusēm viņš sniedzās pēc dzeramā, pītais krēsls nedaudz krakšķēja. Fonā skanēja mūzika, kaut kāda ārzemju radio stacija ar jaunāko britu mūziku, skaļumu viņš regulēja ar tālvadības pulti, nogriežot skaņu tajās reizēs, kad mūzika apklusa un sākās garākas sarunas vai ziņas.
Viņa ieskrēja istabā, skaļi aizcērtot aiz sevi durvis. Zābakos un mētelī, norāva cepuri un nometa gaitenī uz skapīša. Zābaki nedaudz saslīdēja uz mazā mīkstā paklāja, kas atradās pie krēsla, vīna glāze apgāzās un vīns iekrāsoja grīdu un paklāju tumši sarkanā krāsā, glāzes maliņa nolūza pusmēness formā, lauska kā aisbergs gulēja vīna okeāna vidū. Viņa kliedza. Uz pieres bija izspiedušās dažas sviedru lāsītes, vaigi pietvīkuši, sarkani pleķi uz kakla, izspiedušās vēnas. Rokas gaisā veica apļus, pusapļus un improvizētus dūrienus. Vienā no pusapļiem roka aizķēra grāmatu un tā nokrita uz grīdas vīna peļķē. Tumšais šķidrums iesūcās lapās, papīra struktūra pildījās ar vīnu un izskatījās pēc mazām sniegpārslām. Viņš nedzirdēja lamas, līdz ar viņas ienākšanu pirksti noslīdēja uz pults pogas un spieda "skaļāk". Telpu pildīja ritmiska duna, viņas kustības izskatījās kā haotiska, mēma deja. Rokas un mati kratījās it kā mūzikas skaņu kustināti.
Brīdī, kad grāmata nokrita vīna peļķē, viņš strauji pielēca kājās, lielā brūnā māla krūze, apmetot pusloku un pa ceļam atbrīvojoties no šķidruma, piezemējās viņai tieši uz galvas, centimetrus piecus virs deniņiem. Joprojām skanēja mūzika. Viņa vairs nedejoja, rokas izmētātas gar sāniem kā vijīgas čūskas, mati norimuši, vienīgā kustība viņas ķermenī bija asins iesūkšanās matos un izplūšana pa grīdu. Viņas asinis bija nedaudz gaišākas par vīnu. Uzmanīgi kāpjot pāri viņas kājām uz izvairoties no šķidrumu peļķēm, viņš aizgāja līdz palodzei, no kuras paņēma vienu cigareti un fotoaparātu. Iespiedis cigareti zobos, kustinot lūpu kaktiņus viņš fotografēja. Uzmanīgi kustināja viņu, pārvietoja, ielika galvu vīna peļķē un gaidīja līdz asinis saplūdīs ar vīnu. Asinis un vīns melnajos matos, fantastiska foto kompozīcija.
Viņa pamodās pēc otrās izsmēķētās cigaretes. Apjukums bija lasāms viņas sejā, viņa taustīja savu galvu un skatījās uz sakrāsojušos roku. Viņš turpināja fotografēt, veicot labākos fotouzņēmumus savā dzīvē, nesamākslotus, patiesus, tiešus, skaidrus. Kā mērkaķis viņš uzmetās viņai uz krūtīm, neļaujot piecelties. Bija ļoti grūti noturēt viņu pie zemes un vienlaicīgi turēt rokās fotokameru. Kad viņa bija pietiekoši atžirgusi, viņš trieca viņai krūtīs iepriekš sagatavoto un blakus nolikto virtuves nazi ar plato asmeni. Trieca tieši krūtīs, caururbjot krūškurvi un iespējams pat salaužot dažas ribas. Naža spals notrīcēja viņam rokās, metālisks krakšķis nozīmēja to, ka asmens pārlūza. Jauns sarkanās krāsas tonis iekrāsoja grīdu un paklāju. Vīns, asinis no galvas, kas sākušas sakalst un tagad, daudz tumšākas, dzīvīgākas, plūstošākas. Viņas acīs nebija sāpju, tikai bailes. Tie ir divi dažādi skatieni, tik ļoti atšķirīgi, dzīve pamet ķermeni ar sastingušām bailēm acīs.
Policija atbrauca uz notikumu vietu pēc izsaukuma par pārāk skaļu mūziku. Viņš nedzirdēja zvanu pie durvīm, jo mūzika joprojām rībēja pilnā skaļumā. Divi policijas darbinieki paraustīja durvis, tās izrādījās neaizslēgtas, viņa bija tikai aizcirtusi durvis, ne aizslēgusi. Tas ko viņi ieraudzīja, tas stindzināja, paralizēja, pienagloja kājas pie grīdas un sažņaudza krūtis, neļaujot elpot. Viņš bija piekāris viņu uz drēbju pakaramā stieņa, rokas sasietas ar siksnām un kājas iztaisnotas, priekšā visam ķermenim. Mūzikas ritmos viņš lēkāja viņai apkārt, noziedies ar sarkanu krāsu un māliem. Viņš lipināja viņai caurumu krūtīs, glāstīja ar pirkstu, mitrināja ūdenī ar krāsu un mēģināja izlīdzināt visus radušos nelīdzenumus, Visa viņas āda bija nokrāsota sarkana. Viņš lēkāja viņai apkārt, glaudīja, smērēja un fotografēja.
Kad policists beidzot varēja pakustēties, viņš izslēdza mūziku. Šķita, ka viņš nemaz nepamanīja pēkšņo klusumu ap sevi, joprojām lēkāja, tupās, fotografēja un pie sevis murmināja:
- Tarss Tarkass nekad nezaudēja, nevienam, nekad, viņš bija visvarenākais tarks. Ar Džonu Kārteru viņi cīnījās arēnā pie Orhūniešiem, arī tur viņš nezaudēja, nevienam. Un Barsūma sarkanie cilvēki bija sarkani, sarkani nevis ar kaut kādiem tetovējumiem, un nebija nekāda medaljona un baltie cilvēki bija tikai melīgi priesteri, nevis visu varenie, turklāt viņi valkāja sarkanas parūkas. Un Issas upes augštecē Džons nonāca tikai otrajā daļā, kad otro reizi atgriezās uz Marsa. Galvenie uz planētas bija melnie, baltie tikai melīgi un nodevīgi kalpi. Un Džons Kārters nekad neslēpās aiz Dejas Torisas muguras, viņš bija Marsa valdnieks, visvarenākais planētas karotājs. Kā var tik ļoti sačakarēt filmu? Kurš iedomājas, ka tik izcila autora stāstu var uzlabot? Kāpēc nevarēja uzņemt tuvāk grāmatai, vai tas kaut ko būtu mainījis? Tarss Tarkass nekad nezaudēja, nevienam. Un Džonam ar Deju piedzina dēls, Kartoriss. Un vispār, Zodanga nestaigāja, pilsēta nekur nestaigāja un nebija par iemeslu planētas iznīcībai. Planēta vienkārši mira..

Lapas stāsts.

Līdz ar aukstumu visā būtībā iezogas tukšums. Liekas, ka aukstums iznīcina, liek sarauties, sadrupina smalkās iekšas un atstāj tikai spocīgu, šķietami nedzīvu apvalku. Šis stāsts ir par lapu. Tik vien. Tā piedzima upes krastā, starp ūdeni un bruģētu pastaigu taciņu, ne pašā galotnē, ne arī apakšā, kaut kur pa vidu, pasargāta no tiešiem saules stariem un skarbām vēja brāzmām. Jau dienā, kad tā izlīda no sava sveķainā apvalka un iztaisnoja augumu siltumam un saulei, lapu apbūra ūdens līdzenuma vizuļojoši dzīvīgais spīdums no vienas puses un rosība no otras. Ūdenī dzīvojās pīles un gulbji. Spēlējās, mazgājās, plosījās. Dažreiz garām aizšļūca kāda laiva ar baltām burām. Mūsu lapai nedaudz skauda. Tā lielā, baltā lapa bija pārsteidzoša savā mirdzumā un pašpārliecināta, par ko liecināja tās allaž piepūstais vēders. Un, kas pats galvenais, tā varēja pārvietoties, majestātiski šļūkt virs ūdens, tikai reizēm sašūpojoties mazajos vilnīšos.
Kādu cilvēku kājas tikai nestaigāja pa tīro un gludo akmeņu virsmu uz celiņa. Bija gan steidzīgās un taisnās rīta kājas, apautas smalkās ādas kurpēs, gan vecu ļaužu kājas, nogurušas, vienmēr nedaudz piepampušas. Bija arī bērnu kājas, kas apautas vieglos, plānos apavos, gluži vai lidoja virs akmeņainās virsmas, tikai pa reizei pieskaroties zemei ar vienīgo iespējamo iemeslu - lai saprastu, ka nelido. Jaukās un saulainās dienas tika aizvadītas pētot ūdens klājumu, dienas ritumu noteica putni, saules gaisma, krāsu spēles, ūdens un gaismu kustība pa to. Pārējās dienās laika ritumu noteica soļi. Steidzīgi, mierīgi, šļūkājoši, ritmiski, ātri, haotiski, vientuļi, skumji, draudzīgi, pirmie un pēdējie soļi. Pēdējie aizkustināja visvairāk. Maigās, smalki adītās zeķītēs, tāds trauslums uz cietā akmens, kontrastu spēle. Gluži kā krītot, aizsargājoties no sāpēm, izmet kāju uz priekšu ne tāpēc, ka grib iet uz priekšu, bet tāpēc, ka jūt kritienu. Un tad smagnēji soļi, negribīgi, kustība ar lielu gribasspēku un piepūli, smagu nopūtu un spļāvienu pavadīti. Dažreiz tikai soļi atšķir bērnu no veca cilvēka. Dzīves sākums kā pirmais solis, dzīves beigas kā pēdējais.
Mūsu lapa visvairāk apbrīnoja mīlestības soļus. Arī tie lidoja, tikai brīžiem skaroties pie zemes, gluži kā bērnu rotaļīgie un vieglie soļi, tikai šie bija nopietnāki, nobriedušāki. Tie steidzās vieni pretī otriem, katrs savā steidzamībā, katrs savā tempā, līdz satikās. Un tad gluži vai peldēja kopā, rotaļājās, bija blakus, tad leca uz priekšu, aizlavījās aiz muguras, sastinga un atkal laidās kopīgā un ritmiskā plūsmā.
Vējš dzīvoja savu dzīvi, tas nebija nekādā veidā saistīts ar to, kas noteica lapas laika ritumu. Soļu dienās tas mierīgi varēja nest līdzi ūdens un putnu radītos trokšņus. Tad soļi bija bez skaņas, nedzirdami, kliedzienu, dziesmu vai viļņu bangošanās pavadīti. Bija arī otrādi, kas likās vēl spocīgāk, klusējošā ūdens viļņošanās soļu šļūdoņā vai spalgajā papēžu klakšķēšanā. Kā neredzami cilvēki pastaigātos pa nemierīgo ūdens virsmu. Cilvēki izteica vārdus, skaņas, kam nevarēja noteikt izcelšanās avotu, bezpalīdzīgi slīdēja pāri ūdens klājumam līdz pilnīgi izzuda, neatrodot klausītāju. Vārdiem vajag klausītāju, vietu pret ko atbalsoties, savādāk tie nomirst pilnā bezspēcībā un aizmirstībā.
Dienā, kad lapa pirmo reizi sajuta aukstuma radīto tukšumu, arī cilvēku soļi kļuva smagāki. Nē, tie bija tie paši soļi, ar to pašu raksturu, to pašu cilvēku, tikai smagāki, nogurušāki, vienkārši ne tik priecīgi. Jo aukstāks kļuva, jo soļi kļuva nemierīgāki, nepacietīgāki, pat aizkaitināti savā smagumā un nogurumā. Blakus esošās lapas pamazām sāka krist nost no koka. Katrai bija savi iemesli, vienas gribēja ielaisties ūdenī, kamēr tas vēl nebija pavisam stindzinošs, otras gribēja atvieglot cilvēku soļus, ieklāties starp zemi un soļiem maigā un mīkstā slānī. Mūsu lapa vēl nebija izlēmusi savu likteni. Tukšums arvien pletās plašumā, spēki izsīka, taču viņa turējās. Ūdens būtu laba izvēle, ja būtu iespēja iegūt baltu vēderu ko lepnībā piepūst un šļūkt virs ūdens saulainās dienās, taču viņa nebija balta, nebija liela un arī īpaši glīta ne. Viņa gribēja padarīt maigākus mīlestības soļus, taču tie vairs nebija dzirdami. Kļuvuši arvien retāki un retāki, vienu dienu tie pazuda pavisam. Pazuda vai pārvērtās asos, aprautos, nepacietīgos un dusmīgos soļos ko pavadīja skarbas un skaļas skaņas ko atnesa vējš. Vēl tikai dažas lapas turējās kokā tādā pašā neizlēmībā vai vienkārši par spīti visam.
Tikai vienu reizi lapa bija ieskatījusies tālāk par soļiem. Tieši mīlētāju soļi bija tie, kas aicināja, vilināja un pat lika skatīties savādāk, skatīties tur, kur viņa nevarēja pieskarties, kas neradīja skaņas ko varētu atnest vējš, tas tikai varēja rotaļāties ar to vieglumu un gaisīgumu. Vējš cilāja matu cirtas, pa vienai vai vairākām šķipsnām kopā, liekot tiem viļņoties kā ūdens virsmai. Tie viļņojās un arī mirdzēja saulē brīņišķīgā spīdumā un rotaļā, vienīgā atšķirība bija tāda, ka varēja redzēt gan sākumu gan beigas, savukārt ūdens līdzenums šķita bezgalīgs esam. Tie bija tie paši mati ko mūsu lapa pamanīja. Tikai tie vairs nemirdzēja un neviļņojās, arī vējš vairs nerotaļājās ap tiem. Tā vietā tie bija sastinguši. Sastinguši un nedzīvi, saķepuši ar asinīm un dubļiem. Viņa neatpazina tos, tikai ar visu savu būtību lapa saprata, ka tie ir tie paši mati. Tie paši, tikai savādāki, ne vairs celiņa pusē, bet ūdens, pavisam netālu no koka kurā atradās pati lapa.
Vairāk par visu pasaulē lapa gribēja pieskarties šiem matiem. Tie vairs nebija glīti, nebija spoži, nebija rotaļīgi, tie gulēja sastinguši aukstumā un augošajā tukšumā, taču nebija pasaulē nekā svarīgāka kā pieskarties šiem matiem. Pieskarties un apsegt. Laisties ūdenī šķita muļķīgi, lielā, lepnībā piepūstu vēderu, baltā lapa šķita muļķīga, cilvēku soļi šķita bezjēdzīgi. Tikai šie mati. Tikai šī lapa. Apsegt. No pēdējiem spēkiem sagaidījusi īsto vēja brāzmu, lapa sāka savu lidojumu. Tikai ļauns dzīves joks vai vēja untums tai varēja neļaut sasniegt savu mērķi. Savu vienīgo jēdzīgo mērķi kāds tai vien varēja būt. Salstošā tukšuma vietā viņā atskanēja mīlestības soļi, tie paši ko viņa dzirdēja dienā, kad ieraudzīja arī matus. Šie soļi un pirmais pieskāriens savam mērķim piepildīja viņas sirdi ar laimi, tik lielu, ka pārējas bija nenozīmīgi. Vairāk nekā nevajadzēja. Vairāk nekā nebija. Tikai sausa lapa mirušos un nedzīvos matos.

Šis stāsts ir par lapu, par tās mīlestības izpausmi. Tik vien.

Zaļais cerību akmens.

Biju uzaicināts ciemos, pazīstams, sen neredzēts kolēģis no iepriekšējās darba vietas uzaicināja mani uz kopīgu pasēdēšanu, - padzersim vīnu, uzspēlēsim galda spēles un vienkārši parunāsimies, viņš teica. Uz darba dienas beigām radās viena interesanta situācija, diezgan vienmuļajā darbā tādas negadās bieži, tāpēc es ar lielu aizrautību iedziļinājos visos sīkumos un attapos, ka kavēju. Steidzos uz tuvāko veikalu un izspēlēju klasisko kārti vīna izvēlē, kad nav laika iedziļināties niansēs un garšas buķetē - Dienvidāfrikas vai Čīles sarkanvīns ne lētāks par septiņiem latiem. Priecīgs un apmierināts ar savu attapību un gaidāmajām uzslavām, iekāpu pirmajā transportā un jau pēc trīsdesmit minūtēm klauvēju pie namatēva viesmīlīgajām durvīm. Kā jau bija plānots, saņēmu uzslavas par vīna izvēli un ātri vien iegrimu jautrajās kompānijas sarunās par visu smieklīgo un aktuālo mums apkārt. Viens no klātesošajiem izvirzīja teoriju, ka, izvēloties starp mašīnas un sievietes dalīšanu ar citu vīrieti, viņš izvēlētos dalīties ar sievieti, ne mašīnu. Teorētiskais pamatojums bija, lai arī diezgan absurds no vīrieša egoisma un sajūtu puses, tomēr diezgan pamatots no savādā matemātiskā aspekta.

- Sāksim jau ar kalpošanas ilgumu, pat dzīves ilgumu, ja vēlamies. Cik sievietes ilgi dzīvo, septiņdesmit, septiņdesmit piecus gadus, nu tā, vidēji? Un cik daudzas mašīnas bez pamatīgas renovācijas vai pat pilnīgas pārbūves var tik ilgi nodzīvot? Šeit ir runa par lietošanas ekskluzivitāti. Redzu, ka vēl nesaprotat, nevajag steigties nosodīt, pirms esat uzklausījuši pilnībā. Pats galvenais aspekts šajā jautājumā ir noskrējiens. Runātājs ar abām rokām gaisā it kā ievilka pēdiņas. Tālāk es runāšu ļoti aptuvenos un apaļos skaitļos, lai vieglāk saprast. Mašīnai dienā noskrējiens desmit kilometri ir normāla parādība. Vidējais kilometru daudzums no mājām uz darbu un no darba mājās. Ja runājam par sievietes noskrējienu, runātājs atkal ar abām rokām gaisā ievilka pēdiņas, tad desmit kilometri ir.. Pieņemsim, vīrieša loceklis ir divdesmit centimetri, vidējais frikciju skaits dzimumakta laikā ir ap simts. Iekšā, ārā, sanāk divi simti. Divdesmit centimetri reiz divi simti sanāk četrdesmit metri. Četrdesmit metri pret desmit kilometriem, saprotiet par ko es runāju? Lai sievietei panāktu tādu pašu noskrējiena amortizāciju un nodilumu kā mašīnai vienā dienā iedomājaties cik ilgi viņa ir jāizmanto? Visi klātesošie smējās kā neprātīgi par šādu salīdzinājumu, atzinīgi novērtēja runātāja izteiksmes līdzekļus un pašu joku.

Pēc pāris izdzertajām vīna glāzēm un pamatīgas smiešanās man sareiba galva. Nezinu, vai tas bija kaut kāda saguruma sekas vai tāpēc, ka lietoju medikamentus un nezināju to iedarbību kopā ar alkoholu, taču es atvainojos saimniekam un teicu, ka iziešu nedaudz paelpot svaigu gaisu. Viņš palūdza mani paņemt līdzi savu miniatūras Šnauceri. Es piekritu, jo man patika mazais, bārdainais šunelis. Izdzirdējis vārdu "pastaigāties", tas jau nepacietīgi lēkāja pie durvīm, priekā tricinot savu smieklīgo bārdiņu. Iespējams laukā smidzināja lietus, tas bija tik smalks, ka nevarēja saredzēt lietus lāses, viens vienīgs mitrums it visā. Viens stabs, otrs, laterna, žogs, automašīna, mazais lopiņš apčurāja visu pret ko vien varēja pacelt kāju. Vienmēr esmu apbrīnojis dzīvnieku urīnpūšļa darbību, kā var tik bieži un tik daudz? Gaisa balons, pilns ar urīnu un pielipinātu bārdu. Savādāk to nevar izskaidrot. Stūrī, starp pamatīgas vecas mājas apdrupušo un appelējušo sienu un pelēku, sapuvušu, uz iekšu sagāzušos žogu, ko tikko kārtējo reizi apčurāja suns, es ieraudzīju savādi zaļu spīdumu. Neskaidrais un blāvais spīdums tik ļoti atšķīrās no visa apkārtējā pelēkā un slapjā, ka es nevarēju vienkārši paiet garām. Kaut kas, kas tik ļoti izrāvās no vides, nevarēja neatstāt uz mani iespaidu. Kā nedzirdamas balss aicināts, es tuvojos šķirbai starp māju un žogu. Domās pārcilāju iespējamos variantus, kas tur varēja spīdēt, sākot ar smaragdu, beidzot ar akvamarīnu, peridotu vai dzeltenīgi zaļo hrizolītu. Galu galā, tas varēja būt vienkārši stikla gabaliņš vai kāda mākslīgā lētā kakla rota, auskars vai aprocīte. Pēdējie varianti likās ticamāki.

Brāļa māsai, Annai, bija pienācis tas pusaudžu un meitenīgais vecums, kad viņai iepatikās rotāt sevi. Viņa cītīgi meklēja informāciju par pašdarinātām rotām, stundām ilgi varēja rakņāties vecās mantās, izvēloties sev piemērotas spīdīgas lietiņas, kā tāda žagata ķēra visu spīdīgo un nesa uz improvizēto darba galdu savā istabā, kurā cītīgi dedzināja, līmēja, spodrināja, grieza un veidoja, kamēr sanāca pietiekoši glīti priekšmeti.

- Būs rotas lieta Annai, šķiet, ka tieši tā es noteicu pie sevis un noliecos, lai paņemtu zaigojošo spīdumu. Pirms vēl mani pirksti bija saspiedušies kopā, tas, kas man likās zaļgans dārgakmens esam, izšķīda manos pirkstos. Plānā plēvīte, kas laternu gaismā veidoja ilūziju par zaļo spīdumu, pārplīsa un staipīgs šķidrums izsmērējās pirkstos. Es biju noturējis par dārgakmeni kāda cilvēka krēpes. Kādu laiku iepriekš garām šai vietai bija gājis cilvēks un iztīrījis savas rīkles saturu slaidā spļāvienā. Gaismas un mitruma spēle radīja atblāzmu un prāts rotaļājoties uzbūra sev vēlamas ainas. Riebuma vilnis mani pārklāja pilnībā, nav nekā traka, ja savas siekalas trāpa tev uz pirkstiem, taču cita cilvēka siekalas šķiet pretīgas. Es izvilku kabatas lakatiņu, noslaucīju pirkstus, un izmetu to ārā. Nevarēju iedomāties ko tik pretīgu savā kabatā.

- Dažreiz uzburtās dzīves ainas, skaistās ilūzijas, labie nodomi un cerības izšķīst nodomu pirkstos kā pretīgas krēpes. Notikums ko negribas atcerēties. Ar šādām domām es devos atpakaļ pie bijušā kolēģa. Bija jāaizved atpakaļ suns.

Diena pirms gada.

Es atgriezos mājās kā atgriežas mājās cilvēki, kad ir pārāk daudz iedzēruši, pilnīgā bezapziņā cilvēks instinktīvi dodas turp, kur jūtas kā mājās. Ar pirkstiem izvēlējos pareizo atslēgu, ar pirmo mēģinājumu trāpīju šaurajā slēdzenē, smagās dzelzs durvis atvērās pilnīgi bez skaņas un atdūrās pret drēbēm, kas bija sakārtas uz sienas aiz durvīm. Novilcis ar dubļiem un sniegu klātos apavus un jaku, es iešļūcu lielajās gumijas čībās un, nedaudz šļūkājot pa zemi, aizgāju uz virtuvi. Aiz manis palika čību nospiedumi putekļos un mazas svītriņas no vaļīgajām čībām. Šajā dzīvoklī vienmēr bija daudz putekļu, tie saradās tik bieži un tik biezā slānī, ka likās, it kā kāds īpašs putekļu burvis šajās telpās ir bijis pārāk entuziastisks.
Tieši gadu atpakaļ es atstāju dzīvokli tādu, kāds viņš bija. Īres līgums bija noslēgts divus gadus uz priekšu, es saimniecei atstāju lielāku naudas summu, no kā maksāt par komunālajiem pakalpojumiem. Pa gadu uzkrātais pasts arī glabājās pie saimnieces, taču šobrīd man gribējās sasildīties ar tēju, ne rakņāties vēstulēs, rēķinos un atgādinājumos. Es nekad neuzglabāju daudz ēdamā, man labāk patīk katru dienu iegriezties veikalā un gatavot sev tieši to ko vēlos šobrīd, nevis to, kas ir nopirkts un jāēd, lai nesabojājas. Tieši tāpēc pustukšajā ledusskapī bija maz sapelējušā ēdiena, es izmetu ārā arī to, kas bija slēgtos traukos un konservus. Piebēris tējai klāt cukuru un pielējis balzāmu, es apsēdos un sāku gaidīt.
Lai arī kopš liktenīgā brauciena bija pagājis vesels gads, man likās, ka tieši vakar es sūtīju pēdējo sms par norunāto tikšanos, beigās liekot smaidiņus, skūpstus un apskāvienus, ka tieši vakar pretējās mašīnas gaismas kā divas ugunsbumbas ierāvās manā braukšanas joslā un paralizēja manas rokas un kājas. Ja vien es būtu varējis pakustēties, viņa būtu dzīva - ar šādu klusu kliedzienu krūtīs es modos simtiem reižu. Un simtiem reižu nevarēju noslaucīt aukstos sviedrus, jo rokas nepakļāvās manām pavēlēm. Es sēdēju un blenzu sienā, līdz atkal sajutu, ka varu kustēties. Katru reizi man bija sajūta, ka es vairs nekad tā arī nespēšu pakustēties, kas pats par sevi mani nebiedēja, drīzāk biedēja tas, ka es joprojām būšu dzīvs. Dzerot saldo tēju ar balzāmu es skatījos uz iepriekšējās dzīves spocīgajām paliekām. Par to, ka es esmu dzīvs un atrodos šeit un tagad liecināja tikai pēdu nospiedumi uz putekļiem klātās grīdas un garaiņi no karstās krūzes. Šādi viss tika atstāts, šādi viss beidzās un gaidīja tupinājumu. Es nezināju ko es gaidu, joprojām atrados gluži kā dzēruša cilvēka bezapziņas stāvoklī, kas mani atveda šurp un kas lika šobrīd gaidīt.
Nezinu cik ilgs laiks bija pagājis, man nebija pulksteņa un uz sienas esošais noteikti jau vairākus mēnešus rādīja ceturksni pāri vieniem. Par laika ritējuma turpinājumu liecināja tikai atdzisusī, līdz pusei izdzertā tēja. Brīdī, kad sāku smēķēt, pie durvīm atskanēja zvans. Es aizšļūkāju līdz durvīm un atvēru tās, nejautājot, kas tur ir, man likās, ka saimniece, kura dzīvo stāvu augstāk, ir redzējusi mani pārnākam un tagad ir atvilkusies parunāt par saimnieciskām lietām, kas viņai šķita bezgala svarīgas. Taču tā nebija saimniece, durvīs stāvēja jauns puisis un izskatījās pamatīgi nosalis.

- Labvakar, metāliski aprautā balsī noteica durvīs stāvošais, es šodien gaidīju ilgāk kā parasti un labi, ka apgāju māju no otras puses un ieraudzīju degam gaismu logā. Vai drīkst ienākt?

Es biju vēl gluži nepamodies un neiedziļinājos jautājumos, kas iešāvās man prātā, tāpēc, neko neteikdams, pavirzījos malā un ielaidu puisi iekšā, galu galā izskatījās, ka viņš mani pazīst, lai arī es pats neatcerējos, ka būtu viņu kaut kur manījis. Puisis noģērbās un apsēdās tajā krēslā, kurā es vēl nepilnu minūti atpakaļ izdzīvoju savu kārtējo nomoda murgu.

- Es skatos, ka esi pirmo reizi šeit, ja? puisis sāka runāt. Esmu Rihards, šaubos vai tu mani pazīsti. Tā jau bieži vien gadās, ka kāds izmaina tavu dzīvi pašos pamatos, taču tu viņu nemaz nepazīsti. Tie ir lēmumi ko pieņem tu un citi cilvēki, šo lēmumu savstarpējā mijiedarbība.

Viņš piecēlās un izvilka man no kabatas cigareti. Ar šausmām sapratu, ka es nespēju pakustēties, aukstas tirpas pārskrēja pāri mugurai. Kāpēc es ielaidu dzīvoklī svešu cilvēku, kādi ir viņa nolūki? Viņš apsēdās atpakaļ un aizdedzināja cigareti. Kādu brīdi viņš klusēja un es varēju viņu labi nopētīt, ne tāpēc, ka tas būtu ļoti interesanti, bet tāpēc, ka neko citu neredzēju un nevarēju pagriezt galvu. Izskatījās, ka viņš ļoti strauji būtu zaudējis svaru, par ko liecināja viņa neveselīgā ādas krāsa un šķebinošs ļumīgums. Dzeltenīgie pirksti, vēl dzeltenāki par pārējām atklātajām ķermeņa daļām, turēja cigareti dziļi iebāztu starp rādītājpirkstu un vidējo, tādējādi, ievelkot dūmu, viņš ar plaukstu aizsedza pusi sejas. Ap acīm dziļi, tumši loki, skaidri saskatāmi vaigu kauli un izspiedies zods. Radās sajūta, ka viņš būtu bijis iebāzts kaut kādā ātrās novecošanās mašīnā un vienīgā ķermeņa daļa, kas palika neskarta bija deguns. Tas majestātiski izcēlās viņa saplakušās sejas vidū.

- Ko nu tur daudz, viņš noskaldīja,skatoties man tieši acīs un nodzēšot izsmēķi tieši galda vidū. Gadu atpakaļ es izraisīju avāriju. Piedzēries es iebraucu pretējā joslā un ietriecos pretī braucošajā mašīnā, kurā atradās divi cilvēki. Sieviete nomira, bet vīrietis palika dzīvs. Tu jau saproti, ka es runāju par tevi, vai ne? Es steidzos pie savas meitenes, mums bija strīds, taču mēs izrunājāmies pa telefonu un viņa nolēma man piedot, jo bija tomēr Svētā Valentīna diena. Kad vēl piedot mīlniekam, ja ne šajā dienā? Tāpēc es ātri sēdos mašīnā un lidoju, cik ātri vien varēju. Tālāko jau tu zini. Nezini vien to, ka mani ietupināja un izlaida ārā tikai pēc septiņiem mēnešiem, atstājot nosacīto sodu. Viņa mani pameta. Es lūdzos, gaidīju viņu pēc darba, zvanīju, rakstīju, mēģināju sarunāt tikšanos, taču viss velti. Viņa man pat nepaskaidroja iemeslus. Arī šodien es biju pie viņas darba un pa logu skatījos kā viņa strādā, taču viņa mani it kā neredzēja. Es tur biju, bet priekš viņas es tur nebiju. Priekš viņas es vispār vairs neeksistēju. Man likās, ka tikai tu mani varēsi saprast. Tik absurdi un tomēr.. Es nezinu nevienu cilvēku, kurš būtu izjutis to pašu ko es. Dzīvi nedzīvē.

Rihards aizsmēķēja vēl vienu cigareti, un skatījās man virsū savu tukšo skatienu. Izņēmis no kabatas pudelīti, viņš grozīja to rokās un virpināja pirkstos. Tad izbēra pudelītes saturu sev saujā, tur izrādījās vairākas tabletes, un iemeta tās sev mutē, uzdzerdams manis neizdzerto tēju ar cukuru un balzāmu. Vēl nepabeidzis smēķēt, viņš sašūpojās uz priekšu, mēģināja piecelties, bet tā vietā uzkrita man tieši virsū. Tā kā mans skatiens bija sastindzis, viss apkārt sagriezās un es ar galvu spēcīgi atsitos pret grīdu. No trieciena acis aizvērās. Kad es tās atvēru, joprojām nevarēju pakustēties. Apkārt valdīja stindzinošs klusums. No savas pozīcijas es varēju redzēt tikai pusi istabas un daļu koridora. Es sasprindzināju visas savas maņas, lai sajustu, kas notika ar Rihardu. Viņš krita man virsū, taču es nejutu viņa ķermeņa svaru uz savējā. Nejutu arī cigarešu dūmu smaku. Gaitenī aiz durvīm karājās tikai manas drēbes. Uzmanīgi ieskatījos un ieraudzīju, ka uz putekļainās grīdas ir tikai manu pēdu nospiedumi. Nelielas astītes no vaļīgās čības un skaidri nospiedumi putekļos. Tikai manu pēdu. Es nepaspēju padomāt kā to izskaidrot, jo acīs satumsa un zaudēju samaņu.

Nedaudz par (ne) zemes lietām.

Tik interesantas lietas tiek rakstītas un fantazētas par miljonu vai, vēl labāk, miljardu.

Es tā padomāju, galu galā, lielas naudas apgūšana notiek trijos variantos:

Buratīno brīnumu laukā - Jūs iestādāt naudu svešā zemē un tā (nauda) aug un vairojas pati par sevi, bet jūs šajās darīšanās nejaucaties.

Svecīšu ražošana - jūs ieguldāt naudu savā lietā, idejā ar mērķi ziedot dzīvi šai lietai un arī nopelnīt.

Pamperi - jūs iztērējat naudu, piemēram, lai nodrošinātu veco ļaužu pansionātu ar pamperiem. Pamperi tiek izmantoti pēc to funkcionālās piederības un tiek izmesti pavisam.

Ir vēl viena lieta, kas līdzinās pamperiem, bezatbildīgas naudas tērēšanas ziņā, taču nav tik krasi "pavisam" - izplatīt saprātīgo, labo, mūžīgo. Ieguldīt kāda izglītībā, paaugstināt apziņas līmeni. Tūlītējā laika sprīdī tā arī ir naudas izmešana, taču rezultāti var būt ilgtspējīgi, atgriezeniskais rezultāts var būt visai cilvēcei kopumā, nevis konkrēti tev pašam.

Es varētu ieguldīt līdzekļus vispasaules ateisma kustībā. Izveidot centrus, kur paskaidro, ka dieva nav un kāpēc. Morālās vērtības, kas tiek izplatītas bet jebkādu pārcilvēcisku būtņu līdzdalības. Smiekla labad varētu apdomāt "ielu darbinieku" iespējamību - Vai nevēlaties parunāt par dieva neesamību? Nāciet pie mums uz pārrunu namu. Kas pats galvenais - visās pasaules valstīs uzceltu brīnišķīgu sabiedriski garīgu celtņu tīklu. Ēkas izceltos ar skaistu arhitektūru, augstiem kupoliem, fantastisku gaismu un skaistiem zīmējumiem un gleznojumiem uz sienām. Lai uz šādu pārrunu namu varētu nākt jebkurš, kas vēlas, lai varētu pasēdēt svinīgā gaisotnē, domājot par augstākām vērtībām, par ētisko, radošo, garīgo. Šobrīd ticīgajiem ir šādas vietas, bet ateistiem nav. Cilvēkiem ikdienā nav kur pasēdēt un neko nedarīt, domājot par augstākajām vērtībām vai dzīvi kopumā. Mājās tas nav iespējams, uz ielas vai parkā nav īsti pieņemts sēdēt, neko nedarīt un izskatīties gudri iegrimušam pārdomās. Taču tā būtu vieta, kur tu vari sēdēt cik ilgi vien vēlies, kur neviens ar tevi nerunās pret tavu gribu, kur tev nav pienākumu, tik vien kā būt pašam ar sevi. Un cilvēciskās vērtības - taisnība, uzticība izvēlei, uzstājība, žēlsirdība, mīlestība pret cilvēkiem un zvēriem, pašapliecināšanās, zināšanu saglabāšana, vairošana un izplatība.

Un mūzikai tur jāskan tādai, svinīgai. Un periodiski jālasa "sprediķi" - lai nopelniem bagātie rakstnieki, zinātnieki un filosofi runā ar atnākušajiem par cilvēciskajām vērtībām, par vīrišķību, skaistumu, labumu. Un "svēto" vietā būtu īsti varoņi - lūk, viņš leca no tilta lejā un izglāba slīkstošu bērnu, viņš nosēdināja lidmašīnu uz ūdens, lūk ārsts, kurš palīdz nelaimīgajiem un apdalītajiem, vai, lūk, viņš sacerēja visbrīnišķīgāko mūziku..

Ziemas aina.

Jau no paša rīta sētā dzirdama rosīšanās. Tiek tīrīts sniegs, vectēvs izņem no eņģēm koka durvis un novieto uz divām mucām. Uz durvīm manāmas sviluma pēdas un tumši pleķi vietās, kur asinis bija paspējušas sasūkties. Vecmamma grabinās gar katliem, sagatavo traukus, nažus, maļamo mašīnu, maisa sālījumu, ber sāli tik daudz, lai jēla ola peld pa ūdens virsmu. Ideālā koncentrācija ir tāda, lai ola negrimst dibenā, bet arī neuzpeld augšā. Ļoti smalks aprēķins.
Vēl neviens nav atbraucis, bet abi suņi jau it kā jūt gaidāmos svētkus. Entuziastiski lēkā un ar ķēdi gludina sniegu, kas bagātīgi sasnidzis pa nakti. Augošā mēneša piektā diena. Dzīves enerģijas sakāpinājums. Vecmamma vienmēr teica, ka tieši šajā dienā ķermenis ir kā pumpurs, piebriedis un gatavs jebkurā brīdī plīst un izlaist dzīves sulas.
Pirms vēl dzirdamas motora skaņas, suņi tik saspringti rej, ka gatavi pārraut ķēdes un saplosīt visus, kas vien būs tuvumā. Tikai pēc kāda laiciņa kalna augšā parādās zila automašīna. Tā it kā negribīgi rokās uz priekšu, daļa sniega pazūd zem auto, daļa tiek nostumta malā. Brīžiem liekas, ka sniegs izrādīsies pārāks šajā acīmredzami nevienlīdzīgajā cīņā, bet tad šoferis veiksmīgi manevrē, groza stūri un auto nenogurstoši turpina ceļu. Gurkstot sniegam zem riteņiem un priekšējā bampera, mašīna apstājas un noslāpē motoru, tādējādi gaisā atstājot vairs tikai skaņas ko rada suņi. No mašīnas izkāpj trīs vīri, katram rokas neliels, saplaisājis brūnas ādas čemodāniņš, kaut kas līdzīgs sieviešu somiņai, tikai lielāks, ar divām lencītēm un rāvējslēdzi. Visi trīs čemodāniņi ir pilnīgi vienādi, tas ir, kādreiz bija, šobrīd katrā ir savs saturs ko var nojaust no aprisēm un katrs ir savādāk nolietojies, divi jaunāki un tukšāki, trešais, pilnākais, diezgan stipri sasprēgājis un kalpo, iespējams, savu pēdējo sezonu.
Jonis, tas, kurš ar pilnāko somu un šoferis, ir vismaz divus metrus garš vīrs ar platiem pleciem un šķietami milzīgām rokām, ap gadiem trīsdesmit. Vectēvs vienmēr smējās, ka Jonim rokas mierīgi var aizstāt airus, tik milzīgas tās bija. Ādas soma iegūlās tajās kā bērnu rotaļlieta. Viņš pasmaida, nedaudz pieliecis galvu un noņemdams cepuri, dodas pie pirmā suņa un drošā, bet sasniedzamā attālumā kaut ko runā, līdz suns apklust un nolaiza savu, no riešanas ar siekalām nošķaidīto, purnu.
Vilnis ir nedaudz mazāks augumā, bet vēl druknāks par Joni, ar pavisam nedaudz redzamu vēderiņu. "Degvielas tvertne mīlas liesmām", viņš smejas, kad ir nedaudz iedzēris. Ar vienu kāju atspiedies pret mašīnas slieksni, ar elkoni atbalstījies pret atvērtajām durvīm, Vilnis smēķē un pēta apkārti, reizē ir kā ošņādams gaisu. Viņš tikai pasmaida, nesveicinās un neko nesaka.
Laimonis uzvedas visskaļāk. Jau kāpjot ārā no mašīnas viņš ar vienu kāju aizķeras aiz durvīm, bet ar otru iekāpj sakrautā sniega kupenā blakus ceļam. "Bļjadstvo nah", viņš skaļi nolamājas, no kā suņi atkal kļūst nedaudz tramīgi un sāk skraidīt nostieptā ķēdē šurpu - turpu. Viņš ir augumā vismazākais un arī vissmalkākais. Jau no attāluma var sajust, ka viņa drēbes ir piesūkušās ar smēķiem un alkohola izgarojumiem. Viņa seja no vienas vietas ir noklāta ar daudzām sīkām rētām un bagātīgi noklāta ar grumbām, kas ieguvušas iedzeltenu nokrāsu, tāpat kā viņa pirkstu gali un nagi.

Iekšējais skaistums.

Ir tik ļoti dīvaini, ka tu mani uzrunāji. Nē, ne jau dīvaini, savādi, nav tā, ka es esmu skaistākā šajā zālē, bet tu, kad tu gāji, tava gaita, tavs skatiens. Es neesmu no tām, kuras uzskata, ka nav pelnījušas kaut ko labu, neesmu arī iedomīga, bet tomēr.. Vai, ko gan es runāju, es tev tagad liekos pilnīga muļķe, vai ne? Laikam esmu pārāk daudz iedzērusi. Zini, mana draudzene, kad iedzer, kļūst pilnīgi nevaldāma. Reiz viņa pilnībā izģērbās uz bāra letes, laistījās ar alkoholu un apsargi viņu apturēja tikai tad, kad viņa mēģināja iebāzt sev alus pudeli vēl dziļāk tur.. Nu, tu saproti. Apsargi arī apjuka, pilnīgi pliku meiteni ar, hmm, tur, vēl iesprūdušu alus pudeli, uz ielas nemetīsi, nācās ar varu apģērbt, apģērbt trakojošu sievieti ir daudz grūtāk nekā izģērbt. Es gan neesmu tāda. Tikai ieraugot tevi, tik ļoti dīvaini. Zini, apsargiem vispār nav viegla dzīve, man viens draugs, nu jau bijušais, he he, strādāja apsardzē. Visiem liekas, ka apsargi tikai sēž savos objektos un guļ, kad tas vien iespējams, bet tā tas īsti nav, viņam gan apmācības gan pārbaudes, gan treniņi. Mums darbā arī reizi pusgadā ir pārbaudes, visi skraida apkārt kā aptrakuši, mēģina visu un uzreiz savest kārtībā, kaudze ar mērkaķa ātrumā izpildāmiem uzdevumiem, līdz viss beidzas. Kāpēc es tev to visu stāstu? Tev taču tas viss nemaz neinteresē. Vai, gandrīz nokritu. Zini, tas ir mana tēva mīļākais teiciens - mērkaķa ātrumā. Viņš man lika kaut ko izdarīt un vienmēr piebilda, ka tas ir izdarāms mērkaķa ātrumā. It kā es, mazs bērns būdams, zinātu kāds ir mērkaķa ātrums. Es zināju, ka truši TO dara ātri, he he, bet televizorā mērkaķi neko nekad nedarīja ātri. Vispār man patīk ātrums, es sajūsminos par mašīnām un močiem. Nav lielākas baudas kā traukties uz priekšu ārprātīgā paātrinājumā. Šķiet, ka pats paātrinājums ir svarīgāks par pašu ātrumu. Adrenalīns rodas paātrinājumā, nevis pašā ātrumā, kaut gan, arī ātri braucot ir sava bauda. Ir tikai viena lieta ko man nepatīk darīt ātri. Tu nojaut par ko es? Ārprāts, tu noteikti domā, ka es esmu kaut kāda izvirtule. Tā nav, tikai šovakar kaut kā.. Kāpēc tu klusē? Mana vecmamma arī vienmēr klusēja. Ne jau visu laiku, bet gan lielākoties. Vecāki mani vasaras brīvdienās veda uz laukiem pie vecmammas. Es iepazinu pavisam citu pasauli un vecmammai arī bija savs labums. Palīdzēju cik nu mazs bērns var palīdzēt, taču laukos katrs darbs ir svarīgs. Es vislabāk atceros kā viņa audzēja agros burkānus. Jau rudenī zemi apklāja ar salmiem un plēvi, lai zeme neizsalst pārāk dziļi. Vēl pie pirmā sniega raka zemi, sēja burkānus. Tu zināji, ka burkānus sēj no sēklām? Daudzi nezina. Vairākas sēklas vienā vietā, kad parādās pirmie dīgļi, jāsāk ravēt, atstājot kādus trīs - četrus stādiņus. Vēl vēlāk, kad stādi vēl vairāk paaugas, atstāj vairs tikai vienu. Ar bērna smalkajiem pirkstiņiem šis darbs bija ļoti labi izdarāms. Ak dievs, ak dievs, kāpēc es tev to visu stāstu, tu noteikti jūties ārprātīgi garlaikots, taču tāda nu es esmu, meitene no laukiem. Tev gan tādas smalkas rociņas. Neņem ļaunā, tas arī ir labi, tu noteikti esi gleznotājs vai dzejnieks. Tas ir labi, man labāk patīk tādi kā tu nekā tie tizleņi ar ko augu kopā. Cilvēka būtība ir radīt, bērnus un visu citu, radīt skaisto, paņemt neglītu, rūsganu māla piku un pārvērst to, ne tikai praktiskā mantā, bet arī estētiski baudāmā priekšmetā. Tu noteikti labāk par mani zini ko es domāju. Saproti taču, vai ne? Vai, man jāaizskrien uz tualeti. Baltvīns. Baltvīns un kafija man liek skraidīt uz tualeti kā trakai. Dažreiz liekas, ka baltvīns, no sarkanvīna gan man nekā nav, un kafija, iedarbojas uz mani jau pa gabalu. Iedomājos no rīta par kafiju un jau gribas čurāt. Vai, meitenei laikam neklājas teikt šo vārdu, čurāt. Vai, es jau atkal to pateicu. Cik labi, ka tu vēl esi šeit, man tiešām prieks. Es tevi pirmo reizi redzu, bet man jau ir tāda sajūta, ka pazīstu tevi visu savu mūžu. Kā ieraudzīju, tavu gaitu, tavu skatienu. Man tev kaut kas jāatklāj. Apsoli, ka nesmiesies. Apsoli taču. Nu labi, es zinu, ka nesmiesies. Man ir tāds dīvains sapnis. Ne gluži sapnis, kaut arī nereti par to sapņiju, drīzāk tāda cerība, ka kāds svešinieks ar tādām acīm kā tev, paņems mani priekšā, nesakot neviena vārda. Un aizies prom. Vienkārši aizies, atstājot mani atspiestu pret sienu ar nolaistām biksēm. Jocīgs sapnis, vai ne? Tu vēl dzersi? Varbūt aizbraucam pie manis? Man ir tāda sajūta, ka tu varētu nerunāt..

Pēdu nospiedumi sniegā.

Viņa ierodas mājās uzreiz pēc darba. Viss nedēļai nepieciešamais jau ir sapirkts nedēļas nogalē, tāpēc viņa pēc darba dodas uz tramvaju, apsēžas pie loga, lasa grāmatu un taisnā ceļā dodas mājup. Viņas māja ir ieturēta gaišās krāsās, balta gultas veļa, sienas vienu toni siltākas par ziloņkaulu, krēmkrāsas mēbeles, ēdamgalds, neliels drēbju skapis un grāmatu plaukts. Nekā lieka. Viss pedantiskā kārtībā, vēl no laika, ka viņa aizrāvās ar japāņu kultūru, jo īpaši minimālisma teoriju. Arī drēbju skapī viss sakārtots pēc lietošanas kategorijām, netīrās drēbes pītā veļas grozā, nekad vairāk, lai varētu piepildīt veļas mazgājamo mašīnu. Viņa gatavo sev vakariņas, vieglas, ar uzsvaru uz dārzeņiem. Nomazgājas. Tā ir viņas dienas patīkamākā daļa, viņa pielej pilnu vannu ar siltu ūdeni, epriekš pieberot putas veidojošas vielas, sadedzina trīs un tieši trīs sveces un tajā brīdī atļaujas būt laimīga. Sakārto matus, izvēlas drēbes, vienmēr izgludina tās, arī drēbēs viņa izvēlas gaišos toņus kopā ar rozā elementiem, tie palīdz viņas mērķiem. Uzkrāsojas, saģērbjas, uzmet sev aci spogulī, skaidri apzinādamās, ka viss kārtībā, tomēr, lai pārliecinātos.

Viņa ir pārliecināta, ka ļaunums ir konkrēta vienība. Kā ūdens spainis, kad tas iztukšots, paliek cilvēka dabiskais stāvoklis, kas ir labs. Abstrakti labs, bez ļauna nolūka, jo jau minētais spainis ar ļaunumu ir tukšs. Kad cilvēks ir izsmēlis savu ļaunumu, viņam neatliek nekas cits kā būt labam. Vai aizņemties ļaunumu no kāda cita. Arī aizņemoties no kāda cita, viņa, no kura aizņemas, spainis kļūst tukšāks, tādējādi kopējais ļaunuma daudzums pasaulē samazinās. Viņasprāt, tieši tāpēc pēc lieliem kariem ir brīdis, kad cilvēce atkopjas un pilnveidojas. Vienā pasaules galā ļaunums ir uz beigšanās robežas, tāpēc cilvēki izpalīdz, pilnveidojas, attīstās. Diemžēl pasaulē ir pārāk daudz cilvēku un pārāk daudz spaiņu un šī trauka saturs pārāk brīvi izplatās, tāpēc ar laiku trauku saturs izlīdzinās un cilvēcīgā attīstība apstājas ļaunuma draudīgajā ēnā.

Viņa iepriekš ir ilgu laiku pētījusi ziņas, kurās pilsētas daļās notiek visvairāk noziegumu, kādos laikos, arī citās pilsētās. Viņa tieši zina, kur viņai jāiet, kā jāuzvedas. Viņas koptā, bet neaizsargātā āriene, ar gaišajiem un rozā toņiem ir kā sērkociņa galviņa, kurai vajag tik maz, lai aizšķiltos. Lai atbrīvotos niknums, ļaunums, varaskāre, pakļaušanas vēlme, sava veida verdzība, šķietami personisks naids. Pirmajās reizēs viņai neveicās, viņas vakara izgājieni palika bez rezultātiem. Stipri vīlusies un sarūgtināta viņa devās mājup, lai gatavotos nākamajai dienai , pārdomājot savas kļūdas. Līdz vienu dienu viņai tas izdevās. Viņi bija divi, iedzēruši. Sākotnējā saruna kā  smiekli, viegla jokošana, neliela aizvainošana, rotaļīga iztaustīšanās, nepārkāpjot robežu - mēs jau tikai pajokojām. Visvairāk viņus tracināja ignorēšana. To viņa piefiksēja zināšanai. Tieši uz ignorēšanas pamata viņi sāka uzkurināt viens otru. Arvien skaļāk un agresīvāk, kā naktī suņi uzkurina viens otru ar kaitinošu riešanu līdz rej puse pilsētas suņu.

Vēlāk viņu visvairāk pārsteidza tieši personiskā naida savienojums ar vienaldzību. Viņa priekš šiem vīriešiem bija nekas, tukša vieta, gaļas gabals, tomēr bija nepārprotami jūtams personisks naids, kvēlojošas dusmas, kas koncentrējās visā ķermeņa svarā, kas uzgūla viņai virsū un pakļāva. Varbūt naids pret sievieti vīriešus seksuāli uzbudina?  Kad vīrietim ir sekss ar kādu svešu sievieti, kad viņš nospiež viņu zemē ar visu savu svaru un grūžas viņā iekšā, vai tas mazliet nelīdzinās slepkavībai? Iegrūst nazi iekšā un pēc tam aiziet, aiz sevis atstājot asinīm nošķiestu ķermeni. Caur asarām viņa sajuta, kā no šiem vīriešiem izlīst ļaunums, kā viņu spainis kļūst tukšāks, kā viņa ir pasargājusi kādu citu no šī ļaunuma. 

Viņa neko nejūt, ne sāpes, kas atnāks vēlāk, ne dusmas, ne pazemojumu, neko. Tukšumu. Smagu tukšumu savā ķermenī un domās. Viņa sakārtojas un dodas mājup. Tieši mājup. Viss nedēļai nepieciešamais jau ir sapirkts nedēļas nogalē. Aiz viņas paliek tikai smalki pēdu nospiedumi svaigi izkritušajā sniegā, kas drīz pazudīs. Tāpat kā viņas tukšums. Mājās viņa izģērbjas, atstāj drēbes pītajā veļas grozā, it kā atstājot aiz muguras vakara notikumu. Atverot skapja durvis tiek sagatavots jauns drēbju komplekts. Duša ir solis jaunā, nākamajā dienā, kura, pateicoties tieši viņai, būs nedaudz, bet tomēr labāka.

Esmu sajūsmā par saviem kolēģiem.

Esmu sasodīti sajūsmā par saviem kolēģiem. Kaut vai tāpēc, ka man kādreiz teica - ja tu publiski izrādīsi nepatiku pret kolektīvu, cits kolektīvs negribēs tevi ņemt savā lokā. Man ir vis-sasodīti-fantastiskākie kolēģi kādus es vien varu iedomāties! 

Man patīk kā pirmdienas atgriež mani dzīvē. Piektdien normāla, nedēļas beigas ievadoša pjanka, un tikai svētdienas vakars liek izlīst no alkohola, cigarešu, pornogrāfijas un filmu migas. Jānomazgājas, jānoskujas, jāizmazgā drēbes, jāizlien no Mērijas Šellijas radītā tēla, jo jau rīt vajadzēs satikt savus kolēģus. Kāds pamana, vai tu esi sakopies vai nē, vai tev ir kāds jauns drēbju gabals, lielākajai daļai gan ir pilnīgi vienalga, bet tu nekad nezini, kurš tas ir, kas pamana. Kafija, to es dzeru tikai darbā. Un kāpēc, lai es dzertu kafiju mājās? Mājās man nekad nav jāceļas tik agri, lai es būtu neizgulējies. Mājās es pamostos, ja jūtos vēl nedaudz saguris, tad uzlieku kādu filmu un līdz tās beigām es jau esmu vislabākajā kārtībā. Ļoti svarīgas ir sarunas pie kafijas aparāta. No rīta un pusdienlaikā sanāk neliela rinda, cilvēki trīs - četri. Gandrīz katru reizi citi. Kafijas aparāts ļoti labi saliedē kolektīvu brīvajā laikā no darba imitēšanas. Protams, ne tik labi kā darba korporatīvi. Esmu bijis gan tādos, kur var nākt ar ģimenēm vai draugiem un arī tādos, uz kuriem nāk tikai kolēģi un darba partneri. Neesmu drošs, kurā variantā ir lielākas iespējas izgāzties. Brīva pieeja alkoholam jebkurā gadījumā novedīs pie tā, ka kāds būs uzrāpies uz galda un draudēs publiski atkailināt savus sēkliniekus. Es ļoti diplomātiski izvairos no šīs tēmas saistības ar mani. Nav zināms, kas ir šaušalīgāks, vai šie draudi paliek šaurā darba lokā vai tiek izplatīts starp darbinieku tuviniekiem. Vai, ja tu uzmācies kāda vadošā darbinieka meitai. Un, ja vēl veiksmīgi uzmācies!?

Attiecīgā vecumā darba ballītes būtu jāuztver kā karjeras virzības iespēja. Tas, ko es nekad dzīvē neesmu sapratis vai mācējis - small talk. Smaidi, vīna glāze rokās (vīns taču vislabāk izraisa runāšanu, vai ne?), liegas kustības, kas attālināti saplūst ar mūzikas ritmu un tās runas ko nu parasti cilvēki saviesīgos pasākumos runā. Nopietni, par ko jūs/viņi runā? Par super-puper svarīgām darba lietām, iepriekšējiem pasākumiem, kolēģa skūto kaķi, par ko? Priekš manis šī ir tik ļoti miglā tīta tēma, ka tā vien liekas, ja atkodīšu šo, tad viss dzīvē virzīsies pa spirāli uz augšu un uz augšu.

Pasaules tendence modē - tā nogalina.

Godīgi atzīšos, es nezinu vai tā ir tendence vai jau esoša likumsakarība ko pamanīju tikai tagad, bet fakts paliek fakts - mode nogalina. Izmet smalkus labklājības un labsajūtas tīklus un tad vai nu ielaiž lodi pierē, vai uzmet bumbu uz galvas. Vienu dienu tu esi skaists un apbrīnojams, bet otrā dienā miris. Šajā jautājumā ir redzams tiešs cēloniskais sakars starp modes upuriem un to nāvi. Lūk arī ilustratīvi piemēri:

Muamars Kadafi: Nogalināts.

Skaists, pārliecināts, ekstravagants un šiks.

Lietpratējs savienot stilu un ērtumu.

Kims Jong Ils: Miris.

Tikai absolūts modes diletants nepamanīs skaistumu.

Brīnišķīgs "sofkom" modes paraugs. Un kas par brillēm!

Osama bin Ladens: Nogalināts.

Reti kurš aiz izteiksmīgām acīm un bārdas būs pamanījis skaistuma nianses.

Smalkums, kas uzsver nozīmīgumu.

Burhanuddins Rabbani: Nogalināts.

Neļaujieties maldiem - šis ir ļoti šiki.

Klasiskā atturīguma savienojums ar nepārspējamu eleganci.

Steidzos attaisnoties, jo dzirdu, fašionistu neapmierināto murmināšanu, jā, protams, ne visi modīgie cilvēki ir  nogalināti, daudzi vēl atrodas šajā dzelžainās likumsakarības rindā. Kā arī ne visi ir nogalināti, piemēram:

Džozefs Mobutu Sese Seko: Diezgan mierīgi nomira no vēža kamēr slēpās Maroko.

To es saucu par modi bez kompromisiem.

Elegantas formas, kliedzošs pēc būtības.

Šie ir tikai daži no neskaitāmiem piemēriem. Teiciens "modes upuris" nav jāuztver pārnestā nozīmē. Un nesakiet, ka neesmu brīdinājis.