Skaļa mūzika.

Viņš lasīja grāmatu, iekārtojies pussēdus, pītā divvietīgā krēslā, kārtīgi salocīta sega un liels spilvens balstīja muguru. Viena kāja saliekta uz krēsla, otra gar malu nolaista pie zemes. Kājās siltās mājas zeķes, pelēkas, ar divām sarkanām svītrām pie potītes. Blakus krēslam liela, brūna māla krūze ar liepziedu tēju un vīna glāze, pildīta ar sarkanvīnu. Ik pēc pāris izlasītām lapaspusēm viņš sniedzās pēc dzeramā, pītais krēsls nedaudz krakšķēja. Fonā skanēja mūzika, kaut kāda ārzemju radio stacija ar jaunāko britu mūziku, skaļumu viņš regulēja ar tālvadības pulti, nogriežot skaņu tajās reizēs, kad mūzika apklusa un sākās garākas sarunas vai ziņas.
Viņa ieskrēja istabā, skaļi aizcērtot aiz sevi durvis. Zābakos un mētelī, norāva cepuri un nometa gaitenī uz skapīša. Zābaki nedaudz saslīdēja uz mazā mīkstā paklāja, kas atradās pie krēsla, vīna glāze apgāzās un vīns iekrāsoja grīdu un paklāju tumši sarkanā krāsā, glāzes maliņa nolūza pusmēness formā, lauska kā aisbergs gulēja vīna okeāna vidū. Viņa kliedza. Uz pieres bija izspiedušās dažas sviedru lāsītes, vaigi pietvīkuši, sarkani pleķi uz kakla, izspiedušās vēnas. Rokas gaisā veica apļus, pusapļus un improvizētus dūrienus. Vienā no pusapļiem roka aizķēra grāmatu un tā nokrita uz grīdas vīna peļķē. Tumšais šķidrums iesūcās lapās, papīra struktūra pildījās ar vīnu un izskatījās pēc mazām sniegpārslām. Viņš nedzirdēja lamas, līdz ar viņas ienākšanu pirksti noslīdēja uz pults pogas un spieda "skaļāk". Telpu pildīja ritmiska duna, viņas kustības izskatījās kā haotiska, mēma deja. Rokas un mati kratījās it kā mūzikas skaņu kustināti.
Brīdī, kad grāmata nokrita vīna peļķē, viņš strauji pielēca kājās, lielā brūnā māla krūze, apmetot pusloku un pa ceļam atbrīvojoties no šķidruma, piezemējās viņai tieši uz galvas, centimetrus piecus virs deniņiem. Joprojām skanēja mūzika. Viņa vairs nedejoja, rokas izmētātas gar sāniem kā vijīgas čūskas, mati norimuši, vienīgā kustība viņas ķermenī bija asins iesūkšanās matos un izplūšana pa grīdu. Viņas asinis bija nedaudz gaišākas par vīnu. Uzmanīgi kāpjot pāri viņas kājām uz izvairoties no šķidrumu peļķēm, viņš aizgāja līdz palodzei, no kuras paņēma vienu cigareti un fotoaparātu. Iespiedis cigareti zobos, kustinot lūpu kaktiņus viņš fotografēja. Uzmanīgi kustināja viņu, pārvietoja, ielika galvu vīna peļķē un gaidīja līdz asinis saplūdīs ar vīnu. Asinis un vīns melnajos matos, fantastiska foto kompozīcija.
Viņa pamodās pēc otrās izsmēķētās cigaretes. Apjukums bija lasāms viņas sejā, viņa taustīja savu galvu un skatījās uz sakrāsojušos roku. Viņš turpināja fotografēt, veicot labākos fotouzņēmumus savā dzīvē, nesamākslotus, patiesus, tiešus, skaidrus. Kā mērkaķis viņš uzmetās viņai uz krūtīm, neļaujot piecelties. Bija ļoti grūti noturēt viņu pie zemes un vienlaicīgi turēt rokās fotokameru. Kad viņa bija pietiekoši atžirgusi, viņš trieca viņai krūtīs iepriekš sagatavoto un blakus nolikto virtuves nazi ar plato asmeni. Trieca tieši krūtīs, caururbjot krūškurvi un iespējams pat salaužot dažas ribas. Naža spals notrīcēja viņam rokās, metālisks krakšķis nozīmēja to, ka asmens pārlūza. Jauns sarkanās krāsas tonis iekrāsoja grīdu un paklāju. Vīns, asinis no galvas, kas sākušas sakalst un tagad, daudz tumšākas, dzīvīgākas, plūstošākas. Viņas acīs nebija sāpju, tikai bailes. Tie ir divi dažādi skatieni, tik ļoti atšķirīgi, dzīve pamet ķermeni ar sastingušām bailēm acīs.
Policija atbrauca uz notikumu vietu pēc izsaukuma par pārāk skaļu mūziku. Viņš nedzirdēja zvanu pie durvīm, jo mūzika joprojām rībēja pilnā skaļumā. Divi policijas darbinieki paraustīja durvis, tās izrādījās neaizslēgtas, viņa bija tikai aizcirtusi durvis, ne aizslēgusi. Tas ko viņi ieraudzīja, tas stindzināja, paralizēja, pienagloja kājas pie grīdas un sažņaudza krūtis, neļaujot elpot. Viņš bija piekāris viņu uz drēbju pakaramā stieņa, rokas sasietas ar siksnām un kājas iztaisnotas, priekšā visam ķermenim. Mūzikas ritmos viņš lēkāja viņai apkārt, noziedies ar sarkanu krāsu un māliem. Viņš lipināja viņai caurumu krūtīs, glāstīja ar pirkstu, mitrināja ūdenī ar krāsu un mēģināja izlīdzināt visus radušos nelīdzenumus, Visa viņas āda bija nokrāsota sarkana. Viņš lēkāja viņai apkārt, glaudīja, smērēja un fotografēja.
Kad policists beidzot varēja pakustēties, viņš izslēdza mūziku. Šķita, ka viņš nemaz nepamanīja pēkšņo klusumu ap sevi, joprojām lēkāja, tupās, fotografēja un pie sevis murmināja:
- Tarss Tarkass nekad nezaudēja, nevienam, nekad, viņš bija visvarenākais tarks. Ar Džonu Kārteru viņi cīnījās arēnā pie Orhūniešiem, arī tur viņš nezaudēja, nevienam. Un Barsūma sarkanie cilvēki bija sarkani, sarkani nevis ar kaut kādiem tetovējumiem, un nebija nekāda medaljona un baltie cilvēki bija tikai melīgi priesteri, nevis visu varenie, turklāt viņi valkāja sarkanas parūkas. Un Issas upes augštecē Džons nonāca tikai otrajā daļā, kad otro reizi atgriezās uz Marsa. Galvenie uz planētas bija melnie, baltie tikai melīgi un nodevīgi kalpi. Un Džons Kārters nekad neslēpās aiz Dejas Torisas muguras, viņš bija Marsa valdnieks, visvarenākais planētas karotājs. Kā var tik ļoti sačakarēt filmu? Kurš iedomājas, ka tik izcila autora stāstu var uzlabot? Kāpēc nevarēja uzņemt tuvāk grāmatai, vai tas kaut ko būtu mainījis? Tarss Tarkass nekad nezaudēja, nevienam. Un Džonam ar Deju piedzina dēls, Kartoriss. Un vispār, Zodanga nestaigāja, pilsēta nekur nestaigāja un nebija par iemeslu planētas iznīcībai. Planēta vienkārši mira..

Lapas stāsts.

Līdz ar aukstumu visā būtībā iezogas tukšums. Liekas, ka aukstums iznīcina, liek sarauties, sadrupina smalkās iekšas un atstāj tikai spocīgu, šķietami nedzīvu apvalku. Šis stāsts ir par lapu. Tik vien. Tā piedzima upes krastā, starp ūdeni un bruģētu pastaigu taciņu, ne pašā galotnē, ne arī apakšā, kaut kur pa vidu, pasargāta no tiešiem saules stariem un skarbām vēja brāzmām. Jau dienā, kad tā izlīda no sava sveķainā apvalka un iztaisnoja augumu siltumam un saulei, lapu apbūra ūdens līdzenuma vizuļojoši dzīvīgais spīdums no vienas puses un rosība no otras. Ūdenī dzīvojās pīles un gulbji. Spēlējās, mazgājās, plosījās. Dažreiz garām aizšļūca kāda laiva ar baltām burām. Mūsu lapai nedaudz skauda. Tā lielā, baltā lapa bija pārsteidzoša savā mirdzumā un pašpārliecināta, par ko liecināja tās allaž piepūstais vēders. Un, kas pats galvenais, tā varēja pārvietoties, majestātiski šļūkt virs ūdens, tikai reizēm sašūpojoties mazajos vilnīšos.
Kādu cilvēku kājas tikai nestaigāja pa tīro un gludo akmeņu virsmu uz celiņa. Bija gan steidzīgās un taisnās rīta kājas, apautas smalkās ādas kurpēs, gan vecu ļaužu kājas, nogurušas, vienmēr nedaudz piepampušas. Bija arī bērnu kājas, kas apautas vieglos, plānos apavos, gluži vai lidoja virs akmeņainās virsmas, tikai pa reizei pieskaroties zemei ar vienīgo iespējamo iemeslu - lai saprastu, ka nelido. Jaukās un saulainās dienas tika aizvadītas pētot ūdens klājumu, dienas ritumu noteica putni, saules gaisma, krāsu spēles, ūdens un gaismu kustība pa to. Pārējās dienās laika ritumu noteica soļi. Steidzīgi, mierīgi, šļūkājoši, ritmiski, ātri, haotiski, vientuļi, skumji, draudzīgi, pirmie un pēdējie soļi. Pēdējie aizkustināja visvairāk. Maigās, smalki adītās zeķītēs, tāds trauslums uz cietā akmens, kontrastu spēle. Gluži kā krītot, aizsargājoties no sāpēm, izmet kāju uz priekšu ne tāpēc, ka grib iet uz priekšu, bet tāpēc, ka jūt kritienu. Un tad smagnēji soļi, negribīgi, kustība ar lielu gribasspēku un piepūli, smagu nopūtu un spļāvienu pavadīti. Dažreiz tikai soļi atšķir bērnu no veca cilvēka. Dzīves sākums kā pirmais solis, dzīves beigas kā pēdējais.
Mūsu lapa visvairāk apbrīnoja mīlestības soļus. Arī tie lidoja, tikai brīžiem skaroties pie zemes, gluži kā bērnu rotaļīgie un vieglie soļi, tikai šie bija nopietnāki, nobriedušāki. Tie steidzās vieni pretī otriem, katrs savā steidzamībā, katrs savā tempā, līdz satikās. Un tad gluži vai peldēja kopā, rotaļājās, bija blakus, tad leca uz priekšu, aizlavījās aiz muguras, sastinga un atkal laidās kopīgā un ritmiskā plūsmā.
Vējš dzīvoja savu dzīvi, tas nebija nekādā veidā saistīts ar to, kas noteica lapas laika ritumu. Soļu dienās tas mierīgi varēja nest līdzi ūdens un putnu radītos trokšņus. Tad soļi bija bez skaņas, nedzirdami, kliedzienu, dziesmu vai viļņu bangošanās pavadīti. Bija arī otrādi, kas likās vēl spocīgāk, klusējošā ūdens viļņošanās soļu šļūdoņā vai spalgajā papēžu klakšķēšanā. Kā neredzami cilvēki pastaigātos pa nemierīgo ūdens virsmu. Cilvēki izteica vārdus, skaņas, kam nevarēja noteikt izcelšanās avotu, bezpalīdzīgi slīdēja pāri ūdens klājumam līdz pilnīgi izzuda, neatrodot klausītāju. Vārdiem vajag klausītāju, vietu pret ko atbalsoties, savādāk tie nomirst pilnā bezspēcībā un aizmirstībā.
Dienā, kad lapa pirmo reizi sajuta aukstuma radīto tukšumu, arī cilvēku soļi kļuva smagāki. Nē, tie bija tie paši soļi, ar to pašu raksturu, to pašu cilvēku, tikai smagāki, nogurušāki, vienkārši ne tik priecīgi. Jo aukstāks kļuva, jo soļi kļuva nemierīgāki, nepacietīgāki, pat aizkaitināti savā smagumā un nogurumā. Blakus esošās lapas pamazām sāka krist nost no koka. Katrai bija savi iemesli, vienas gribēja ielaisties ūdenī, kamēr tas vēl nebija pavisam stindzinošs, otras gribēja atvieglot cilvēku soļus, ieklāties starp zemi un soļiem maigā un mīkstā slānī. Mūsu lapa vēl nebija izlēmusi savu likteni. Tukšums arvien pletās plašumā, spēki izsīka, taču viņa turējās. Ūdens būtu laba izvēle, ja būtu iespēja iegūt baltu vēderu ko lepnībā piepūst un šļūkt virs ūdens saulainās dienās, taču viņa nebija balta, nebija liela un arī īpaši glīta ne. Viņa gribēja padarīt maigākus mīlestības soļus, taču tie vairs nebija dzirdami. Kļuvuši arvien retāki un retāki, vienu dienu tie pazuda pavisam. Pazuda vai pārvērtās asos, aprautos, nepacietīgos un dusmīgos soļos ko pavadīja skarbas un skaļas skaņas ko atnesa vējš. Vēl tikai dažas lapas turējās kokā tādā pašā neizlēmībā vai vienkārši par spīti visam.
Tikai vienu reizi lapa bija ieskatījusies tālāk par soļiem. Tieši mīlētāju soļi bija tie, kas aicināja, vilināja un pat lika skatīties savādāk, skatīties tur, kur viņa nevarēja pieskarties, kas neradīja skaņas ko varētu atnest vējš, tas tikai varēja rotaļāties ar to vieglumu un gaisīgumu. Vējš cilāja matu cirtas, pa vienai vai vairākām šķipsnām kopā, liekot tiem viļņoties kā ūdens virsmai. Tie viļņojās un arī mirdzēja saulē brīņišķīgā spīdumā un rotaļā, vienīgā atšķirība bija tāda, ka varēja redzēt gan sākumu gan beigas, savukārt ūdens līdzenums šķita bezgalīgs esam. Tie bija tie paši mati ko mūsu lapa pamanīja. Tikai tie vairs nemirdzēja un neviļņojās, arī vējš vairs nerotaļājās ap tiem. Tā vietā tie bija sastinguši. Sastinguši un nedzīvi, saķepuši ar asinīm un dubļiem. Viņa neatpazina tos, tikai ar visu savu būtību lapa saprata, ka tie ir tie paši mati. Tie paši, tikai savādāki, ne vairs celiņa pusē, bet ūdens, pavisam netālu no koka kurā atradās pati lapa.
Vairāk par visu pasaulē lapa gribēja pieskarties šiem matiem. Tie vairs nebija glīti, nebija spoži, nebija rotaļīgi, tie gulēja sastinguši aukstumā un augošajā tukšumā, taču nebija pasaulē nekā svarīgāka kā pieskarties šiem matiem. Pieskarties un apsegt. Laisties ūdenī šķita muļķīgi, lielā, lepnībā piepūstu vēderu, baltā lapa šķita muļķīga, cilvēku soļi šķita bezjēdzīgi. Tikai šie mati. Tikai šī lapa. Apsegt. No pēdējiem spēkiem sagaidījusi īsto vēja brāzmu, lapa sāka savu lidojumu. Tikai ļauns dzīves joks vai vēja untums tai varēja neļaut sasniegt savu mērķi. Savu vienīgo jēdzīgo mērķi kāds tai vien varēja būt. Salstošā tukšuma vietā viņā atskanēja mīlestības soļi, tie paši ko viņa dzirdēja dienā, kad ieraudzīja arī matus. Šie soļi un pirmais pieskāriens savam mērķim piepildīja viņas sirdi ar laimi, tik lielu, ka pārējas bija nenozīmīgi. Vairāk nekā nevajadzēja. Vairāk nekā nebija. Tikai sausa lapa mirušos un nedzīvos matos.

Šis stāsts ir par lapu, par tās mīlestības izpausmi. Tik vien.

Zaļais cerību akmens.

Biju uzaicināts ciemos, pazīstams, sen neredzēts kolēģis no iepriekšējās darba vietas uzaicināja mani uz kopīgu pasēdēšanu, - padzersim vīnu, uzspēlēsim galda spēles un vienkārši parunāsimies, viņš teica. Uz darba dienas beigām radās viena interesanta situācija, diezgan vienmuļajā darbā tādas negadās bieži, tāpēc es ar lielu aizrautību iedziļinājos visos sīkumos un attapos, ka kavēju. Steidzos uz tuvāko veikalu un izspēlēju klasisko kārti vīna izvēlē, kad nav laika iedziļināties niansēs un garšas buķetē - Dienvidāfrikas vai Čīles sarkanvīns ne lētāks par septiņiem latiem. Priecīgs un apmierināts ar savu attapību un gaidāmajām uzslavām, iekāpu pirmajā transportā un jau pēc trīsdesmit minūtēm klauvēju pie namatēva viesmīlīgajām durvīm. Kā jau bija plānots, saņēmu uzslavas par vīna izvēli un ātri vien iegrimu jautrajās kompānijas sarunās par visu smieklīgo un aktuālo mums apkārt. Viens no klātesošajiem izvirzīja teoriju, ka, izvēloties starp mašīnas un sievietes dalīšanu ar citu vīrieti, viņš izvēlētos dalīties ar sievieti, ne mašīnu. Teorētiskais pamatojums bija, lai arī diezgan absurds no vīrieša egoisma un sajūtu puses, tomēr diezgan pamatots no savādā matemātiskā aspekta.

- Sāksim jau ar kalpošanas ilgumu, pat dzīves ilgumu, ja vēlamies. Cik sievietes ilgi dzīvo, septiņdesmit, septiņdesmit piecus gadus, nu tā, vidēji? Un cik daudzas mašīnas bez pamatīgas renovācijas vai pat pilnīgas pārbūves var tik ilgi nodzīvot? Šeit ir runa par lietošanas ekskluzivitāti. Redzu, ka vēl nesaprotat, nevajag steigties nosodīt, pirms esat uzklausījuši pilnībā. Pats galvenais aspekts šajā jautājumā ir noskrējiens. Runātājs ar abām rokām gaisā it kā ievilka pēdiņas. Tālāk es runāšu ļoti aptuvenos un apaļos skaitļos, lai vieglāk saprast. Mašīnai dienā noskrējiens desmit kilometri ir normāla parādība. Vidējais kilometru daudzums no mājām uz darbu un no darba mājās. Ja runājam par sievietes noskrējienu, runātājs atkal ar abām rokām gaisā ievilka pēdiņas, tad desmit kilometri ir.. Pieņemsim, vīrieša loceklis ir divdesmit centimetri, vidējais frikciju skaits dzimumakta laikā ir ap simts. Iekšā, ārā, sanāk divi simti. Divdesmit centimetri reiz divi simti sanāk četrdesmit metri. Četrdesmit metri pret desmit kilometriem, saprotiet par ko es runāju? Lai sievietei panāktu tādu pašu noskrējiena amortizāciju un nodilumu kā mašīnai vienā dienā iedomājaties cik ilgi viņa ir jāizmanto? Visi klātesošie smējās kā neprātīgi par šādu salīdzinājumu, atzinīgi novērtēja runātāja izteiksmes līdzekļus un pašu joku.

Pēc pāris izdzertajām vīna glāzēm un pamatīgas smiešanās man sareiba galva. Nezinu, vai tas bija kaut kāda saguruma sekas vai tāpēc, ka lietoju medikamentus un nezināju to iedarbību kopā ar alkoholu, taču es atvainojos saimniekam un teicu, ka iziešu nedaudz paelpot svaigu gaisu. Viņš palūdza mani paņemt līdzi savu miniatūras Šnauceri. Es piekritu, jo man patika mazais, bārdainais šunelis. Izdzirdējis vārdu "pastaigāties", tas jau nepacietīgi lēkāja pie durvīm, priekā tricinot savu smieklīgo bārdiņu. Iespējams laukā smidzināja lietus, tas bija tik smalks, ka nevarēja saredzēt lietus lāses, viens vienīgs mitrums it visā. Viens stabs, otrs, laterna, žogs, automašīna, mazais lopiņš apčurāja visu pret ko vien varēja pacelt kāju. Vienmēr esmu apbrīnojis dzīvnieku urīnpūšļa darbību, kā var tik bieži un tik daudz? Gaisa balons, pilns ar urīnu un pielipinātu bārdu. Savādāk to nevar izskaidrot. Stūrī, starp pamatīgas vecas mājas apdrupušo un appelējušo sienu un pelēku, sapuvušu, uz iekšu sagāzušos žogu, ko tikko kārtējo reizi apčurāja suns, es ieraudzīju savādi zaļu spīdumu. Neskaidrais un blāvais spīdums tik ļoti atšķīrās no visa apkārtējā pelēkā un slapjā, ka es nevarēju vienkārši paiet garām. Kaut kas, kas tik ļoti izrāvās no vides, nevarēja neatstāt uz mani iespaidu. Kā nedzirdamas balss aicināts, es tuvojos šķirbai starp māju un žogu. Domās pārcilāju iespējamos variantus, kas tur varēja spīdēt, sākot ar smaragdu, beidzot ar akvamarīnu, peridotu vai dzeltenīgi zaļo hrizolītu. Galu galā, tas varēja būt vienkārši stikla gabaliņš vai kāda mākslīgā lētā kakla rota, auskars vai aprocīte. Pēdējie varianti likās ticamāki.

Brāļa māsai, Annai, bija pienācis tas pusaudžu un meitenīgais vecums, kad viņai iepatikās rotāt sevi. Viņa cītīgi meklēja informāciju par pašdarinātām rotām, stundām ilgi varēja rakņāties vecās mantās, izvēloties sev piemērotas spīdīgas lietiņas, kā tāda žagata ķēra visu spīdīgo un nesa uz improvizēto darba galdu savā istabā, kurā cītīgi dedzināja, līmēja, spodrināja, grieza un veidoja, kamēr sanāca pietiekoši glīti priekšmeti.

- Būs rotas lieta Annai, šķiet, ka tieši tā es noteicu pie sevis un noliecos, lai paņemtu zaigojošo spīdumu. Pirms vēl mani pirksti bija saspiedušies kopā, tas, kas man likās zaļgans dārgakmens esam, izšķīda manos pirkstos. Plānā plēvīte, kas laternu gaismā veidoja ilūziju par zaļo spīdumu, pārplīsa un staipīgs šķidrums izsmērējās pirkstos. Es biju noturējis par dārgakmeni kāda cilvēka krēpes. Kādu laiku iepriekš garām šai vietai bija gājis cilvēks un iztīrījis savas rīkles saturu slaidā spļāvienā. Gaismas un mitruma spēle radīja atblāzmu un prāts rotaļājoties uzbūra sev vēlamas ainas. Riebuma vilnis mani pārklāja pilnībā, nav nekā traka, ja savas siekalas trāpa tev uz pirkstiem, taču cita cilvēka siekalas šķiet pretīgas. Es izvilku kabatas lakatiņu, noslaucīju pirkstus, un izmetu to ārā. Nevarēju iedomāties ko tik pretīgu savā kabatā.

- Dažreiz uzburtās dzīves ainas, skaistās ilūzijas, labie nodomi un cerības izšķīst nodomu pirkstos kā pretīgas krēpes. Notikums ko negribas atcerēties. Ar šādām domām es devos atpakaļ pie bijušā kolēģa. Bija jāaizved atpakaļ suns.

Diena pirms gada.

Es atgriezos mājās kā atgriežas mājās cilvēki, kad ir pārāk daudz iedzēruši, pilnīgā bezapziņā cilvēks instinktīvi dodas turp, kur jūtas kā mājās. Ar pirkstiem izvēlējos pareizo atslēgu, ar pirmo mēģinājumu trāpīju šaurajā slēdzenē, smagās dzelzs durvis atvērās pilnīgi bez skaņas un atdūrās pret drēbēm, kas bija sakārtas uz sienas aiz durvīm. Novilcis ar dubļiem un sniegu klātos apavus un jaku, es iešļūcu lielajās gumijas čībās un, nedaudz šļūkājot pa zemi, aizgāju uz virtuvi. Aiz manis palika čību nospiedumi putekļos un mazas svītriņas no vaļīgajām čībām. Šajā dzīvoklī vienmēr bija daudz putekļu, tie saradās tik bieži un tik biezā slānī, ka likās, it kā kāds īpašs putekļu burvis šajās telpās ir bijis pārāk entuziastisks.
Tieši gadu atpakaļ es atstāju dzīvokli tādu, kāds viņš bija. Īres līgums bija noslēgts divus gadus uz priekšu, es saimniecei atstāju lielāku naudas summu, no kā maksāt par komunālajiem pakalpojumiem. Pa gadu uzkrātais pasts arī glabājās pie saimnieces, taču šobrīd man gribējās sasildīties ar tēju, ne rakņāties vēstulēs, rēķinos un atgādinājumos. Es nekad neuzglabāju daudz ēdamā, man labāk patīk katru dienu iegriezties veikalā un gatavot sev tieši to ko vēlos šobrīd, nevis to, kas ir nopirkts un jāēd, lai nesabojājas. Tieši tāpēc pustukšajā ledusskapī bija maz sapelējušā ēdiena, es izmetu ārā arī to, kas bija slēgtos traukos un konservus. Piebēris tējai klāt cukuru un pielējis balzāmu, es apsēdos un sāku gaidīt.
Lai arī kopš liktenīgā brauciena bija pagājis vesels gads, man likās, ka tieši vakar es sūtīju pēdējo sms par norunāto tikšanos, beigās liekot smaidiņus, skūpstus un apskāvienus, ka tieši vakar pretējās mašīnas gaismas kā divas ugunsbumbas ierāvās manā braukšanas joslā un paralizēja manas rokas un kājas. Ja vien es būtu varējis pakustēties, viņa būtu dzīva - ar šādu klusu kliedzienu krūtīs es modos simtiem reižu. Un simtiem reižu nevarēju noslaucīt aukstos sviedrus, jo rokas nepakļāvās manām pavēlēm. Es sēdēju un blenzu sienā, līdz atkal sajutu, ka varu kustēties. Katru reizi man bija sajūta, ka es vairs nekad tā arī nespēšu pakustēties, kas pats par sevi mani nebiedēja, drīzāk biedēja tas, ka es joprojām būšu dzīvs. Dzerot saldo tēju ar balzāmu es skatījos uz iepriekšējās dzīves spocīgajām paliekām. Par to, ka es esmu dzīvs un atrodos šeit un tagad liecināja tikai pēdu nospiedumi uz putekļiem klātās grīdas un garaiņi no karstās krūzes. Šādi viss tika atstāts, šādi viss beidzās un gaidīja tupinājumu. Es nezināju ko es gaidu, joprojām atrados gluži kā dzēruša cilvēka bezapziņas stāvoklī, kas mani atveda šurp un kas lika šobrīd gaidīt.
Nezinu cik ilgs laiks bija pagājis, man nebija pulksteņa un uz sienas esošais noteikti jau vairākus mēnešus rādīja ceturksni pāri vieniem. Par laika ritējuma turpinājumu liecināja tikai atdzisusī, līdz pusei izdzertā tēja. Brīdī, kad sāku smēķēt, pie durvīm atskanēja zvans. Es aizšļūkāju līdz durvīm un atvēru tās, nejautājot, kas tur ir, man likās, ka saimniece, kura dzīvo stāvu augstāk, ir redzējusi mani pārnākam un tagad ir atvilkusies parunāt par saimnieciskām lietām, kas viņai šķita bezgala svarīgas. Taču tā nebija saimniece, durvīs stāvēja jauns puisis un izskatījās pamatīgi nosalis.

- Labvakar, metāliski aprautā balsī noteica durvīs stāvošais, es šodien gaidīju ilgāk kā parasti un labi, ka apgāju māju no otras puses un ieraudzīju degam gaismu logā. Vai drīkst ienākt?

Es biju vēl gluži nepamodies un neiedziļinājos jautājumos, kas iešāvās man prātā, tāpēc, neko neteikdams, pavirzījos malā un ielaidu puisi iekšā, galu galā izskatījās, ka viņš mani pazīst, lai arī es pats neatcerējos, ka būtu viņu kaut kur manījis. Puisis noģērbās un apsēdās tajā krēslā, kurā es vēl nepilnu minūti atpakaļ izdzīvoju savu kārtējo nomoda murgu.

- Es skatos, ka esi pirmo reizi šeit, ja? puisis sāka runāt. Esmu Rihards, šaubos vai tu mani pazīsti. Tā jau bieži vien gadās, ka kāds izmaina tavu dzīvi pašos pamatos, taču tu viņu nemaz nepazīsti. Tie ir lēmumi ko pieņem tu un citi cilvēki, šo lēmumu savstarpējā mijiedarbība.

Viņš piecēlās un izvilka man no kabatas cigareti. Ar šausmām sapratu, ka es nespēju pakustēties, aukstas tirpas pārskrēja pāri mugurai. Kāpēc es ielaidu dzīvoklī svešu cilvēku, kādi ir viņa nolūki? Viņš apsēdās atpakaļ un aizdedzināja cigareti. Kādu brīdi viņš klusēja un es varēju viņu labi nopētīt, ne tāpēc, ka tas būtu ļoti interesanti, bet tāpēc, ka neko citu neredzēju un nevarēju pagriezt galvu. Izskatījās, ka viņš ļoti strauji būtu zaudējis svaru, par ko liecināja viņa neveselīgā ādas krāsa un šķebinošs ļumīgums. Dzeltenīgie pirksti, vēl dzeltenāki par pārējām atklātajām ķermeņa daļām, turēja cigareti dziļi iebāztu starp rādītājpirkstu un vidējo, tādējādi, ievelkot dūmu, viņš ar plaukstu aizsedza pusi sejas. Ap acīm dziļi, tumši loki, skaidri saskatāmi vaigu kauli un izspiedies zods. Radās sajūta, ka viņš būtu bijis iebāzts kaut kādā ātrās novecošanās mašīnā un vienīgā ķermeņa daļa, kas palika neskarta bija deguns. Tas majestātiski izcēlās viņa saplakušās sejas vidū.

- Ko nu tur daudz, viņš noskaldīja,skatoties man tieši acīs un nodzēšot izsmēķi tieši galda vidū. Gadu atpakaļ es izraisīju avāriju. Piedzēries es iebraucu pretējā joslā un ietriecos pretī braucošajā mašīnā, kurā atradās divi cilvēki. Sieviete nomira, bet vīrietis palika dzīvs. Tu jau saproti, ka es runāju par tevi, vai ne? Es steidzos pie savas meitenes, mums bija strīds, taču mēs izrunājāmies pa telefonu un viņa nolēma man piedot, jo bija tomēr Svētā Valentīna diena. Kad vēl piedot mīlniekam, ja ne šajā dienā? Tāpēc es ātri sēdos mašīnā un lidoju, cik ātri vien varēju. Tālāko jau tu zini. Nezini vien to, ka mani ietupināja un izlaida ārā tikai pēc septiņiem mēnešiem, atstājot nosacīto sodu. Viņa mani pameta. Es lūdzos, gaidīju viņu pēc darba, zvanīju, rakstīju, mēģināju sarunāt tikšanos, taču viss velti. Viņa man pat nepaskaidroja iemeslus. Arī šodien es biju pie viņas darba un pa logu skatījos kā viņa strādā, taču viņa mani it kā neredzēja. Es tur biju, bet priekš viņas es tur nebiju. Priekš viņas es vispār vairs neeksistēju. Man likās, ka tikai tu mani varēsi saprast. Tik absurdi un tomēr.. Es nezinu nevienu cilvēku, kurš būtu izjutis to pašu ko es. Dzīvi nedzīvē.

Rihards aizsmēķēja vēl vienu cigareti, un skatījās man virsū savu tukšo skatienu. Izņēmis no kabatas pudelīti, viņš grozīja to rokās un virpināja pirkstos. Tad izbēra pudelītes saturu sev saujā, tur izrādījās vairākas tabletes, un iemeta tās sev mutē, uzdzerdams manis neizdzerto tēju ar cukuru un balzāmu. Vēl nepabeidzis smēķēt, viņš sašūpojās uz priekšu, mēģināja piecelties, bet tā vietā uzkrita man tieši virsū. Tā kā mans skatiens bija sastindzis, viss apkārt sagriezās un es ar galvu spēcīgi atsitos pret grīdu. No trieciena acis aizvērās. Kad es tās atvēru, joprojām nevarēju pakustēties. Apkārt valdīja stindzinošs klusums. No savas pozīcijas es varēju redzēt tikai pusi istabas un daļu koridora. Es sasprindzināju visas savas maņas, lai sajustu, kas notika ar Rihardu. Viņš krita man virsū, taču es nejutu viņa ķermeņa svaru uz savējā. Nejutu arī cigarešu dūmu smaku. Gaitenī aiz durvīm karājās tikai manas drēbes. Uzmanīgi ieskatījos un ieraudzīju, ka uz putekļainās grīdas ir tikai manu pēdu nospiedumi. Nelielas astītes no vaļīgās čības un skaidri nospiedumi putekļos. Tikai manu pēdu. Es nepaspēju padomāt kā to izskaidrot, jo acīs satumsa un zaudēju samaņu.

Nedaudz par (ne) zemes lietām.

Tik interesantas lietas tiek rakstītas un fantazētas par miljonu vai, vēl labāk, miljardu.

Es tā padomāju, galu galā, lielas naudas apgūšana notiek trijos variantos:

Buratīno brīnumu laukā - Jūs iestādāt naudu svešā zemē un tā (nauda) aug un vairojas pati par sevi, bet jūs šajās darīšanās nejaucaties.

Svecīšu ražošana - jūs ieguldāt naudu savā lietā, idejā ar mērķi ziedot dzīvi šai lietai un arī nopelnīt.

Pamperi - jūs iztērējat naudu, piemēram, lai nodrošinātu veco ļaužu pansionātu ar pamperiem. Pamperi tiek izmantoti pēc to funkcionālās piederības un tiek izmesti pavisam.

Ir vēl viena lieta, kas līdzinās pamperiem, bezatbildīgas naudas tērēšanas ziņā, taču nav tik krasi "pavisam" - izplatīt saprātīgo, labo, mūžīgo. Ieguldīt kāda izglītībā, paaugstināt apziņas līmeni. Tūlītējā laika sprīdī tā arī ir naudas izmešana, taču rezultāti var būt ilgtspējīgi, atgriezeniskais rezultāts var būt visai cilvēcei kopumā, nevis konkrēti tev pašam.

Es varētu ieguldīt līdzekļus vispasaules ateisma kustībā. Izveidot centrus, kur paskaidro, ka dieva nav un kāpēc. Morālās vērtības, kas tiek izplatītas bet jebkādu pārcilvēcisku būtņu līdzdalības. Smiekla labad varētu apdomāt "ielu darbinieku" iespējamību - Vai nevēlaties parunāt par dieva neesamību? Nāciet pie mums uz pārrunu namu. Kas pats galvenais - visās pasaules valstīs uzceltu brīnišķīgu sabiedriski garīgu celtņu tīklu. Ēkas izceltos ar skaistu arhitektūru, augstiem kupoliem, fantastisku gaismu un skaistiem zīmējumiem un gleznojumiem uz sienām. Lai uz šādu pārrunu namu varētu nākt jebkurš, kas vēlas, lai varētu pasēdēt svinīgā gaisotnē, domājot par augstākām vērtībām, par ētisko, radošo, garīgo. Šobrīd ticīgajiem ir šādas vietas, bet ateistiem nav. Cilvēkiem ikdienā nav kur pasēdēt un neko nedarīt, domājot par augstākajām vērtībām vai dzīvi kopumā. Mājās tas nav iespējams, uz ielas vai parkā nav īsti pieņemts sēdēt, neko nedarīt un izskatīties gudri iegrimušam pārdomās. Taču tā būtu vieta, kur tu vari sēdēt cik ilgi vien vēlies, kur neviens ar tevi nerunās pret tavu gribu, kur tev nav pienākumu, tik vien kā būt pašam ar sevi. Un cilvēciskās vērtības - taisnība, uzticība izvēlei, uzstājība, žēlsirdība, mīlestība pret cilvēkiem un zvēriem, pašapliecināšanās, zināšanu saglabāšana, vairošana un izplatība.

Un mūzikai tur jāskan tādai, svinīgai. Un periodiski jālasa "sprediķi" - lai nopelniem bagātie rakstnieki, zinātnieki un filosofi runā ar atnākušajiem par cilvēciskajām vērtībām, par vīrišķību, skaistumu, labumu. Un "svēto" vietā būtu īsti varoņi - lūk, viņš leca no tilta lejā un izglāba slīkstošu bērnu, viņš nosēdināja lidmašīnu uz ūdens, lūk ārsts, kurš palīdz nelaimīgajiem un apdalītajiem, vai, lūk, viņš sacerēja visbrīnišķīgāko mūziku..

Ziemas aina.

Jau no paša rīta sētā dzirdama rosīšanās. Tiek tīrīts sniegs, vectēvs izņem no eņģēm koka durvis un novieto uz divām mucām. Uz durvīm manāmas sviluma pēdas un tumši pleķi vietās, kur asinis bija paspējušas sasūkties. Vecmamma grabinās gar katliem, sagatavo traukus, nažus, maļamo mašīnu, maisa sālījumu, ber sāli tik daudz, lai jēla ola peld pa ūdens virsmu. Ideālā koncentrācija ir tāda, lai ola negrimst dibenā, bet arī neuzpeld augšā. Ļoti smalks aprēķins.
Vēl neviens nav atbraucis, bet abi suņi jau it kā jūt gaidāmos svētkus. Entuziastiski lēkā un ar ķēdi gludina sniegu, kas bagātīgi sasnidzis pa nakti. Augošā mēneša piektā diena. Dzīves enerģijas sakāpinājums. Vecmamma vienmēr teica, ka tieši šajā dienā ķermenis ir kā pumpurs, piebriedis un gatavs jebkurā brīdī plīst un izlaist dzīves sulas.
Pirms vēl dzirdamas motora skaņas, suņi tik saspringti rej, ka gatavi pārraut ķēdes un saplosīt visus, kas vien būs tuvumā. Tikai pēc kāda laiciņa kalna augšā parādās zila automašīna. Tā it kā negribīgi rokās uz priekšu, daļa sniega pazūd zem auto, daļa tiek nostumta malā. Brīžiem liekas, ka sniegs izrādīsies pārāks šajā acīmredzami nevienlīdzīgajā cīņā, bet tad šoferis veiksmīgi manevrē, groza stūri un auto nenogurstoši turpina ceļu. Gurkstot sniegam zem riteņiem un priekšējā bampera, mašīna apstājas un noslāpē motoru, tādējādi gaisā atstājot vairs tikai skaņas ko rada suņi. No mašīnas izkāpj trīs vīri, katram rokas neliels, saplaisājis brūnas ādas čemodāniņš, kaut kas līdzīgs sieviešu somiņai, tikai lielāks, ar divām lencītēm un rāvējslēdzi. Visi trīs čemodāniņi ir pilnīgi vienādi, tas ir, kādreiz bija, šobrīd katrā ir savs saturs ko var nojaust no aprisēm un katrs ir savādāk nolietojies, divi jaunāki un tukšāki, trešais, pilnākais, diezgan stipri sasprēgājis un kalpo, iespējams, savu pēdējo sezonu.
Jonis, tas, kurš ar pilnāko somu un šoferis, ir vismaz divus metrus garš vīrs ar platiem pleciem un šķietami milzīgām rokām, ap gadiem trīsdesmit. Vectēvs vienmēr smējās, ka Jonim rokas mierīgi var aizstāt airus, tik milzīgas tās bija. Ādas soma iegūlās tajās kā bērnu rotaļlieta. Viņš pasmaida, nedaudz pieliecis galvu un noņemdams cepuri, dodas pie pirmā suņa un drošā, bet sasniedzamā attālumā kaut ko runā, līdz suns apklust un nolaiza savu, no riešanas ar siekalām nošķaidīto, purnu.
Vilnis ir nedaudz mazāks augumā, bet vēl druknāks par Joni, ar pavisam nedaudz redzamu vēderiņu. "Degvielas tvertne mīlas liesmām", viņš smejas, kad ir nedaudz iedzēris. Ar vienu kāju atspiedies pret mašīnas slieksni, ar elkoni atbalstījies pret atvērtajām durvīm, Vilnis smēķē un pēta apkārti, reizē ir kā ošņādams gaisu. Viņš tikai pasmaida, nesveicinās un neko nesaka.
Laimonis uzvedas visskaļāk. Jau kāpjot ārā no mašīnas viņš ar vienu kāju aizķeras aiz durvīm, bet ar otru iekāpj sakrautā sniega kupenā blakus ceļam. "Bļjadstvo nah", viņš skaļi nolamājas, no kā suņi atkal kļūst nedaudz tramīgi un sāk skraidīt nostieptā ķēdē šurpu - turpu. Viņš ir augumā vismazākais un arī vissmalkākais. Jau no attāluma var sajust, ka viņa drēbes ir piesūkušās ar smēķiem un alkohola izgarojumiem. Viņa seja no vienas vietas ir noklāta ar daudzām sīkām rētām un bagātīgi noklāta ar grumbām, kas ieguvušas iedzeltenu nokrāsu, tāpat kā viņa pirkstu gali un nagi.

Iekšējais skaistums.

Ir tik ļoti dīvaini, ka tu mani uzrunāji. Nē, ne jau dīvaini, savādi, nav tā, ka es esmu skaistākā šajā zālē, bet tu, kad tu gāji, tava gaita, tavs skatiens. Es neesmu no tām, kuras uzskata, ka nav pelnījušas kaut ko labu, neesmu arī iedomīga, bet tomēr.. Vai, ko gan es runāju, es tev tagad liekos pilnīga muļķe, vai ne? Laikam esmu pārāk daudz iedzērusi. Zini, mana draudzene, kad iedzer, kļūst pilnīgi nevaldāma. Reiz viņa pilnībā izģērbās uz bāra letes, laistījās ar alkoholu un apsargi viņu apturēja tikai tad, kad viņa mēģināja iebāzt sev alus pudeli vēl dziļāk tur.. Nu, tu saproti. Apsargi arī apjuka, pilnīgi pliku meiteni ar, hmm, tur, vēl iesprūdušu alus pudeli, uz ielas nemetīsi, nācās ar varu apģērbt, apģērbt trakojošu sievieti ir daudz grūtāk nekā izģērbt. Es gan neesmu tāda. Tikai ieraugot tevi, tik ļoti dīvaini. Zini, apsargiem vispār nav viegla dzīve, man viens draugs, nu jau bijušais, he he, strādāja apsardzē. Visiem liekas, ka apsargi tikai sēž savos objektos un guļ, kad tas vien iespējams, bet tā tas īsti nav, viņam gan apmācības gan pārbaudes, gan treniņi. Mums darbā arī reizi pusgadā ir pārbaudes, visi skraida apkārt kā aptrakuši, mēģina visu un uzreiz savest kārtībā, kaudze ar mērkaķa ātrumā izpildāmiem uzdevumiem, līdz viss beidzas. Kāpēc es tev to visu stāstu? Tev taču tas viss nemaz neinteresē. Vai, gandrīz nokritu. Zini, tas ir mana tēva mīļākais teiciens - mērkaķa ātrumā. Viņš man lika kaut ko izdarīt un vienmēr piebilda, ka tas ir izdarāms mērkaķa ātrumā. It kā es, mazs bērns būdams, zinātu kāds ir mērkaķa ātrums. Es zināju, ka truši TO dara ātri, he he, bet televizorā mērkaķi neko nekad nedarīja ātri. Vispār man patīk ātrums, es sajūsminos par mašīnām un močiem. Nav lielākas baudas kā traukties uz priekšu ārprātīgā paātrinājumā. Šķiet, ka pats paātrinājums ir svarīgāks par pašu ātrumu. Adrenalīns rodas paātrinājumā, nevis pašā ātrumā, kaut gan, arī ātri braucot ir sava bauda. Ir tikai viena lieta ko man nepatīk darīt ātri. Tu nojaut par ko es? Ārprāts, tu noteikti domā, ka es esmu kaut kāda izvirtule. Tā nav, tikai šovakar kaut kā.. Kāpēc tu klusē? Mana vecmamma arī vienmēr klusēja. Ne jau visu laiku, bet gan lielākoties. Vecāki mani vasaras brīvdienās veda uz laukiem pie vecmammas. Es iepazinu pavisam citu pasauli un vecmammai arī bija savs labums. Palīdzēju cik nu mazs bērns var palīdzēt, taču laukos katrs darbs ir svarīgs. Es vislabāk atceros kā viņa audzēja agros burkānus. Jau rudenī zemi apklāja ar salmiem un plēvi, lai zeme neizsalst pārāk dziļi. Vēl pie pirmā sniega raka zemi, sēja burkānus. Tu zināji, ka burkānus sēj no sēklām? Daudzi nezina. Vairākas sēklas vienā vietā, kad parādās pirmie dīgļi, jāsāk ravēt, atstājot kādus trīs - četrus stādiņus. Vēl vēlāk, kad stādi vēl vairāk paaugas, atstāj vairs tikai vienu. Ar bērna smalkajiem pirkstiņiem šis darbs bija ļoti labi izdarāms. Ak dievs, ak dievs, kāpēc es tev to visu stāstu, tu noteikti jūties ārprātīgi garlaikots, taču tāda nu es esmu, meitene no laukiem. Tev gan tādas smalkas rociņas. Neņem ļaunā, tas arī ir labi, tu noteikti esi gleznotājs vai dzejnieks. Tas ir labi, man labāk patīk tādi kā tu nekā tie tizleņi ar ko augu kopā. Cilvēka būtība ir radīt, bērnus un visu citu, radīt skaisto, paņemt neglītu, rūsganu māla piku un pārvērst to, ne tikai praktiskā mantā, bet arī estētiski baudāmā priekšmetā. Tu noteikti labāk par mani zini ko es domāju. Saproti taču, vai ne? Vai, man jāaizskrien uz tualeti. Baltvīns. Baltvīns un kafija man liek skraidīt uz tualeti kā trakai. Dažreiz liekas, ka baltvīns, no sarkanvīna gan man nekā nav, un kafija, iedarbojas uz mani jau pa gabalu. Iedomājos no rīta par kafiju un jau gribas čurāt. Vai, meitenei laikam neklājas teikt šo vārdu, čurāt. Vai, es jau atkal to pateicu. Cik labi, ka tu vēl esi šeit, man tiešām prieks. Es tevi pirmo reizi redzu, bet man jau ir tāda sajūta, ka pazīstu tevi visu savu mūžu. Kā ieraudzīju, tavu gaitu, tavu skatienu. Man tev kaut kas jāatklāj. Apsoli, ka nesmiesies. Apsoli taču. Nu labi, es zinu, ka nesmiesies. Man ir tāds dīvains sapnis. Ne gluži sapnis, kaut arī nereti par to sapņiju, drīzāk tāda cerība, ka kāds svešinieks ar tādām acīm kā tev, paņems mani priekšā, nesakot neviena vārda. Un aizies prom. Vienkārši aizies, atstājot mani atspiestu pret sienu ar nolaistām biksēm. Jocīgs sapnis, vai ne? Tu vēl dzersi? Varbūt aizbraucam pie manis? Man ir tāda sajūta, ka tu varētu nerunāt..