Brīdī, kad mašīnas bagāžnieks aizvērās, Kārlis visvairāk
nožēloja šīs dienas šlipses izvēli. Ja viņš būtu izvēlējies nedaudz
jauneklīgāko, melno, plānāko šlipsi, šīs biezās, plātās, dzeltenās vietā,
varbūt viņam būtu nedaudz vieglāk elpot. Pārāk daudz materiāla viņa mutē. Un
priekš kam vispār šlipse, vajadzēja kā Ansim, no rajona tiesas, kurš tiesas sēdi
apmeklēja pilnīgi kails, zem mantijas, protams. Lai gan derības ir derības, kas
nav jāpataisa par normu. Jo īpaši tāpēc, ka Kārlis tomēr ir apgabaltiesas
tiesnesis. Tas taču ir kaut kāds sasniegums un bonusa punkts prestižam.
Reputācijas viens no augstākajiem plauktiņiem, tā teikt.
Papildu nožēlai par šlipses izvēli, elpas trūkumam un
kaut kam asam, kas dūrās viņa nu jau sirmi kailajā galvvidū, Kārlis attapās, ka
lūdz Dievu. Viņš apmulsa no tik muļķīgas atskārsmes. Septiņus gadus studējis,
balstīts uz loģiku un saprātu, izlasījis vairākus simtus zinātnisku traktātu un
pētījumu, ar ļoti lieliem aizspriedumiem pret jebkāda veida ticību tam, ko
nevar redzēt, dzirdēt un galvenais – pierādīt. No otras puses, diezgan loģiski,
kam vēl šajā brīdī lūgt palīdzēt? Muļķīgi cerēt, ka policijas darbinieki
apturēs transportlīdzekli un viņu izglābs – jā, bet lūgt palīdzību? Kam?
Paziņam prokuroram, kurš šobrīd jau noteikti ir izdzēris otro rīta kafiju ar
jumtiņu? Viņš pat nenojauš, kas ir noticis. Mammai? Ko tad viņa izdarītu, pat,
ja sadzirdētu Kārļa lūgumu pēc palīdzības? Ar savām vecajām, pietūkušajām kājām
skrietu līdzi mašīnai un kliegtu, lai kāds izglābj viņas dēlu? Laikam jau nav
nekā nosodāma, ka šādos brīžos pat tie, kas netic, sāk lūgt.
Pie viena nožēlas viļņa, vai varbūt tāpēc, ka īsti nav
citu ko darīt, guļot sasietam mašīnas bagāžniekā, Kārlis nožēloja arī visu
pārējo. Karjeras izvēli. Visus tos brīžus, kad strādāšanas un mācīšanās vietā
viņš skatījās muļķīgas bildītes internetā un sarakstījās ar ne visai glītām
meitenēm, lai tiktu pie seksa. Pie lielākas motivācijas esamības, viņš noteikti
būtu kļuvis par advokātu. Kaut gan – kāda starpība? Nu labi, iespēja tikt pie
lielākiem ienākumiem, administrēt maksātnespējas lietas, labāks kabinets un
smukāka palīdze, bet lielos vilcienos, vai tā tiešām ir tik liela atšķirība?
Šobrīd viņš vismaz var pazemot tos lecīgos advokātus, kas pārvietojas dārgos
auto, valkā glaunus uzvalkus un apmeklē manikīra salonus. Tiesas sēdē viņš bija
Dievs. Cilvēki satraucās pirms runāt ar viņu, viņu dzīves aspekti bija Kārļa
rokās. Nē, šo izvēli viņš nedrīkst nožēlot.
Sievas un bērnu neesamība. Šī ir tā dzīves izvēle, kuru
Kārlis apšaubīja visbiežāk. Un, jo ilgāks laiks bija pagājis kopš viņa
dzimšanas, jo biežāk viņš šaubījās, ka ir izdarījis pareizo izvēli. Jā, ja
loģiski visu saliek pa plauktiņiem, tad “+” pie būšanas vienam ir vairāk, taču
šis ir tas dzīves aspekts, kuru ne vienmēr var izlīdzsvarot ar loģiku un
plusiem, emocionāls jautājums, kas liek apšaubīt acīmredzamo. Vai tiešām viņš
ir redzējis lieliskus piemērus laimīgām laulībām? Kāpēc viņš pats nevarēja būt
tas piemērs citiem? Vai viņš spētu būt uzticīgs un laimīgs? Vai viņš vismaz ir
mēģinājis un izjutis, kā tas ir, vai tikai izdarījis pieņēmumus? Kā būs ar
dziļākām vecumdienām, cik vientuļš viņš būs, salīdzinot ar precētajiem un tiem,
kuriem ir bērni? Vai bērna apciemojums reizi divos mēnešos tiešām mazinātu
vientulību? Un kurš vispār teica, ka vecumdienas ir priekšnosacījums
vientulībai? Vissmagākais arguments viņa nožēlai bija iespēja pēc laulībām
nomainīt uzvārdu. Kālis Pipka tomēr nav labākais uzvārds augsti godājamam
apgabaltiesas tiesnesim. Bet vai uzvārda maiņa uz sievas uzvārdu nav tā kā
vājuma pazīme un vīrišķības trūkums? Vai tādā veidā viņš nekļūtu vairāk līdzīgs
savām kolēģēm tiesnesēm? Kārtējā tiesas bāba, tikai ar pliku galvas vidu.
Turpinājums sekos..
