Dzimtas mājas. Tās tumšās aprises bija saskatāmas, tikko
pārkāpjot apkaimē vienīgajam kaln-veidīgajam uzkalniņam. Pierastās sētas
gaismas un ikdienišķās rosības vietā attāli blāvoja gaisma tikai virtuves logā.
Blāvs gaismas pleķis tumšajā, meža ieskautajā bļodā liecināja par kaut ko
nelabu. Ne jau atklātām briesmām vai noteiktām un neizbēgamām nepatikšanām, tikai
kaut ko nelabu, sajūta, kas nemanot iezogas galvā, atstājot rūgtuma un
nolemtības piegaršu mutē. Ierastās prieka un sveiciena pilna rējiena vietā suns
pats nebija izlīdis no būdas. Klusums tikai pastiprināja nu jau nobriedušo.
Vaļējās ārdurvis un rūgtuma smārds, kas veļas pāri slieksnim. Saplēstas pudeles
lauskas. Smagās koka durvis pavērās tik daudz, lai iebāztu roku un atdūrās.
Dzeltenās gaismas strīpa izlija priekšnamā, atklājot skatienam sasprēgājušo un
apdrupušo betona grīdu.
- Tikai neuzkāp uz pautiem!
Kliedziens nodārdēja, satricinot dzelteno gaismas strīpu
un tumsu ap to. Šķita, ka betona grīdā parādījās vēl viena plaisa un vēl viena plēksne
atvienojās no cietās pamatnes. Nācās papūlēties pirms durvis atvērās
pietiekoši, lai tajā šķirbā ielīstu kalsns pusaudzis. Viņš sēdēja galda galā,
it kā paslēpies, aiz milzīga metāla katla. Viņa rudā bārda spīdēja, noklāta
tauku un asins pikučiem. Kaut kas līdzīgs smaidam atsedza reto un dzeltenīgo
zobu rindu. Acis mirdzēja vēl trakāk nekā bārda.
- - Dēls! Nāc iekšā, apsēdies,
parunāsim.
- - Varbūt nevajag?
- - Pastum nost to mēsla gabalu un nāc
tik šurp. Tikai neuzkāp uz pautiem. Tas nav forši.
Bez miesas gabala, kas gulēja pie durvīm, virtuvē atradās
vēl divi ķermeņi. Sūds zem izlietnes. Uz galda kādas piecas aizdzertas pudeles.
Metāla katlā skābu kāpostu zupa. Neliedzot sev to prieku, viņš grāba kāpostu
masu ar roku un burtiski spieda sev to mutē. Pārpalikumi lija un lidoja, daļa
palika bārdas rugājos, daļa uz kādreiz baltā krekla, vēl nedaudz uz biksēm uz
kurām rēgojās svaiga urīna traipi un tad uz grīdas. Starp galošām, kas citā
dzīvē bija zābaki.
- - Sēdies, sēdies, kā tev iet skolā?
Varbūt tev kaut kā vajag palīdzēt? Tu zini, kā es mīlu tevi un tavu mammu?
Kāpostu žļuru viņš noskaloja ar šņabi. No kakliņa.
Šķidruma burbuļošanu pārtrauca tikai skābā atrauga. Kā lauvu tēviņam. Skaļi un
atklāti, visiem šķidrumiem lidojot un sajaucoties.
- - Skaties, skaties uz šiem – ar savu
strupo pirkstu viņš apvilka loku telpai – tā ir, ka nemāk dzert! Šie ir vāji
cilvēki, dēls, tu zini, zini, kā es viņus nolauzu? Visus. Bet šie, šie domāja,
ka es kaut kāds kantora žurka. Ņergas. Bet uz pautiem gan nekāp, to nav
pelnījis neviens.