Neviens nav pelnījis.

Dzimtas mājas. Tās tumšās aprises bija saskatāmas, tikko pārkāpjot apkaimē vienīgajam kaln-veidīgajam uzkalniņam. Pierastās sētas gaismas un ikdienišķās rosības vietā attāli blāvoja gaisma tikai virtuves logā. Blāvs gaismas pleķis tumšajā, meža ieskautajā bļodā liecināja par kaut ko nelabu. Ne jau atklātām briesmām vai noteiktām un neizbēgamām nepatikšanām, tikai kaut ko nelabu, sajūta, kas nemanot iezogas galvā, atstājot rūgtuma un nolemtības piegaršu mutē. Ierastās prieka un sveiciena pilna rējiena vietā suns pats nebija izlīdis no būdas. Klusums tikai pastiprināja nu jau nobriedušo. Vaļējās ārdurvis un rūgtuma smārds, kas veļas pāri slieksnim. Saplēstas pudeles lauskas. Smagās koka durvis pavērās tik daudz, lai iebāztu roku un atdūrās. Dzeltenās gaismas strīpa izlija priekšnamā, atklājot skatienam sasprēgājušo un apdrupušo betona grīdu.

- Tikai neuzkāp uz pautiem!

     Kliedziens nodārdēja, satricinot dzelteno gaismas strīpu un tumsu ap to. Šķita, ka betona grīdā parādījās vēl viena plaisa un vēl viena plēksne atvienojās no cietās pamatnes. Nācās papūlēties pirms durvis atvērās pietiekoši, lai tajā šķirbā ielīstu kalsns pusaudzis. Viņš sēdēja galda galā, it kā paslēpies, aiz milzīga metāla katla. Viņa rudā bārda spīdēja, noklāta tauku un asins pikučiem. Kaut kas līdzīgs smaidam atsedza reto un dzeltenīgo zobu rindu. Acis mirdzēja vēl trakāk nekā bārda.

-     - Dēls! Nāc iekšā, apsēdies, parunāsim.

-     - Varbūt nevajag?

-     - Pastum nost to mēsla gabalu un nāc tik šurp. Tikai neuzkāp uz pautiem. Tas nav forši.

Bez miesas gabala, kas gulēja pie durvīm, virtuvē atradās vēl divi ķermeņi. Sūds zem izlietnes. Uz galda kādas piecas aizdzertas pudeles. Metāla katlā skābu kāpostu zupa. Neliedzot sev to prieku, viņš grāba kāpostu masu ar roku un burtiski spieda sev to mutē. Pārpalikumi lija un lidoja, daļa palika bārdas rugājos, daļa uz kādreiz baltā krekla, vēl nedaudz uz biksēm uz kurām rēgojās svaiga urīna traipi un tad uz grīdas. Starp galošām, kas citā dzīvē bija zābaki.

-     - Sēdies, sēdies, kā tev iet skolā? Varbūt tev kaut kā vajag palīdzēt? Tu zini, kā es mīlu tevi un tavu mammu?

Kāpostu žļuru viņš noskaloja ar šņabi. No kakliņa. Šķidruma burbuļošanu pārtrauca tikai skābā atrauga. Kā lauvu tēviņam. Skaļi un atklāti, visiem šķidrumiem lidojot un sajaucoties.


-     - Skaties, skaties uz šiem – ar savu strupo pirkstu viņš apvilka loku telpai – tā ir, ka nemāk dzert! Šie ir vāji cilvēki, dēls, tu zini, zini, kā es viņus nolauzu? Visus. Bet šie, šie domāja, ka es kaut kāds kantora žurka. Ņergas. Bet uz pautiem gan nekāp, to nav pelnījis neviens.