Modinātāja uzstājīgā pīkstēšana
pārtrauca viņa kārtējo sapni par aizmukšanu no mājām un dzīvošanu mežā. Šie
sapņi bija kā sava veida stāstu sajaukums par Tarzānu un Eda Staforda
izdzīvošanu uz vientuļas salas Discovery kanālā. Tikai gadus divdesmit pirms pašiem
raidījumiem.
Kārlis piecēlās negribot, bet uzmanīgi, lai neiztraucētu blakus
guļošo kaķi. Iešļūca biksēs, uzvilka pāri galvai vakar novilkto džemperi ar
neskaitāmiem laika zoba izgrauztiem caurumiem un šļūca uz kūti. Ikdienas
rituāls, kas nav gluži piemērots puikam, kas vēlas piedzīvot pirmo seksuālo
pieredzi. Priekšauts, kas no piena un govs mēslu kombinācijas atgādina smagnēju
vaskadrānu. Smaka, kas kļūst par tavējo. Plīša lācītis, kurā katru dienu iespricē
siltu pienu.
Ceļš uz skolu. Ierobežots laikā, ne distancē un ceļu
izvēlē. Katru dienu savs, katru dienu sava iekšējā saruna, katru dienu cits
tēls, veiksmīgs, bez vaskadrānas. Sportists, biznesmenis ar sporta mašīnu. Divu
draugu sarunas čaukstošo lapu skaņās. Nepiemēroti apavi, kas liek kājām aizķerties
aiz katra ceļa negluduma. Rudens rītos gaiss jocīgi ož. Tāds trūdējuma un
aukstuma radīts svaigums, apsalusi dubļu un atkritumu ķēpa, kas palīdz ceļot
laikā un dimensijā. Izrauties. Aizmukt. Rudenī ir visvieglāk nebūt šeit un
tagad.
Braucienu sporta kabrioletā saules apskautajos kalnos un to
pavadošo smaidu pārtrauca fizikas skolotāja jautājums par pareizās formulas
piemērošanu, lai atrisinātu kādu ļoti konkrētu uzdevumu. Par kādu ļoti
teorētisku un praktiski neiespējamu situāciju.
- Kārli?
- Kā reiz teica Einšteins, tad iztēle
ir svarīgāka par zināšanām. Zināšanas ir ierobežotas. Iztēle aptver visu
pasauli.
Tas notika kā izrāvums no miega, izsauciens teikuma
beigās, realitātes sitiens pakrūtē, kaut kas negaidīts, neizskaidrojams, kaut
kas ko nevēlies piedzīvot un nevari izskaidrot, bet tad tas notiek.
Brīdī, kad Kārlis domās ielika punktu šī teikuma beigās
un viņa balss radītie skaņas viļņi beidza klejot starp klases biedru rindām, viņš saprata, ka viņš
tiks atpizdīts. Varbūt ne uzreiz,
vēlāk, bet noteikti tiks atpizdīts.
Ne jau tāpēc, ka kāds nepiekristu Einšteinam, vai uzskatītu šo apgalvojumu par
nepareizu vai neiederīgu, pat ne tāpēc, ka viņš ož pēc piena lācīša un sapņo
dienas laikā, bet gan tāpēc, ka atpizdīt
vienalga kādu vajag, bet viņš tā kā pats uzprasījās. Tādējādi ir iekārotas
lietas un to zina visi. Izvairīties no atpizdīšanas
var tikai tad, ja runātājs ļauj visiem noprast, ka vienādi zemu vērtē gan savu,
gan citu veselības un dzīvības. Tādos gadījumos iztēle ņem virsroku pār
zināšanām un loģiku un var novilcināt neizbēgamo.
