Jau vairāk nekā mēnesi, viss brīvais laiks man ir aizņemts ar remontu. Viens dzīvoklis, otrs dzīvoklis, viens objekts. Griesti, sienas, grīdas, krāsošana, špaktelēšana, ģipsēšana, iebūvējamās sistēmas, durvis, lamināts, linolejs, līstes, skrūves, dībeļi, tapetes, vadi, gaismas elementi. Nogurst neprātīgi, jo pilnībā ir izjaukts normāls strādāšanas / atpūtas režīms, taču man patīk. Patīk, ka sanāk, patīk rezultāts, patīk inovatīvi (priekš manis) risinājumi darba procesā, materiālu un tehnikas apvienojumi, ko tu iemācies pats, par ko tev veikalā pastāsta pārdevējs, ko runā citi cilvēki. No katra var iegūt kaut ko jaunu.
Latvijā "celtnieki" ir gandrīz vai bomži, sabiedrības uztveres ziņā. Dzer, netīri, slinki, pavirši, paņem kredītā X5, kamēr paši dzīvo "bomžatņikos". Liela daļa taisnības tajā ir un man liekas, ka pie vainas ir termiņi un slikta darba organizācija, pareizās pieejas trūkst. Apzināties darba apjomu, sastādīt darba plānu un sistemātiski visu darīt punktu pēc punkta. Nav jēgas procesa sākumā visu darīt skrupulozi, ja beigās (parasti redzamās daļas) tiek pabeigtas uz "bui - dui". Ja ir pareiza darba un laika organizācija, attiecīgs ekipējums un gandarījums par paveikto, tad arī neliekas, ka tu darītu kaut kādu otršķirīgu darbu. Tagad ir modē tas joks par darbu mcdonalds, senāk bija varens teiciens - ja nemācīsies, strādāsi par celtnieku. Taču par celtnieku nav nemaz tik slikti strādāt. Tas ir gana radošs darbs, reāli tverams darbs, acs un sirds jūt padarīto, gandarījums ir daudz lielāks par stundām ilgu sēdēšanu biroja krēslā, kad tu strādā, strādā, saražo veselu papīru kaudzi, nogursti no tik lielas strādāšanas, bet, kad apstājies un atskaties, reāli taču nekas nav izdarīts..
Vēl es nomainīju autovadītāja apliecību. Desmit gadi jau pagājuši kopš tās dienas, kad trīcošām rociņām un milzīgu smaidu sejā saņēmu šo brīnumu. Toreiz likās, ka tas ir manas dzīves lielākais sasniegums, uzreiz aiz iestāšanās augstskolā. Desmit gadi. Kā viens pagarāks brauciens. Tagad tikai iztērēta nauda, sliktas ziņas no ārstiem un sliktāka bilde jaunajās tiesībās. Pats process visādā ziņā ir gana ērts un ātrs. Ārstu komisija VC4 Brīvības ielā un pats CSDD. Komisijā acu ārsts, divi babuļi un psihologs/narkologs. Acu ārsts teica, ka ap 40 gadiem man varētu būt tālredzība. Ja pieplusojam klāt to, ko man teica, par prostatu, urīnizvadkanāliem, aknām un sirdi, ap 40 gadiem es apstāšos un sabrukšu. Saplīsīs visas manas detaļas. Un bail ir nevis par nāvi, lai arī tā apziņa ir visai neaptverama - kā tā, manis vairs nebūs!? Bail ir no novecošanas. Cilvēcīgas bailes nesavaldīt savu galu un sūdu griežamo. Nemaz nerunājot par briesmīgo smaku un trulu neprātu acīs, bezzobaino muti, pusmetrīgiem sēklinieku maisiņiem, gariem, sirmi - dzelteniem matiem ausīs un gudro dzīves mācīšanu, lai citiem nesanāktu tāda dzīve kā man.
Skaisti noveco tikai dažas kino zvaigznes un patiesi laimīgi cilvēki.
Gandarījums par paveikto ir lielāks par fizisko nogurumu.
Griestu problēmas atrisinās ar plānu ģipša putriņas kārtu.
Filosofiskas sarunas un dziedājumi, smērējot špakteli ar pirkstiem tomēr ir kaut kas nepārspējams.
Atrast prātīgus un čaklus cilvēkus ir praktiski neiespējami.
Tauku riņķis ap kuņģi ir kas daudz trakāks par vējdzirnavām.
Nekad neizrādi to, ka tev neveicas. Ar laiku no tevis atteiksies visi, pat pudeles brāļi un draugi.
Visi dzīves pārbaudījumi ir uztverami filosofiski.
Ja beidzas čeka lente pie kases - būs lieli sūdi.
