Nav nekā briesmīgāka par zobārstu. Punkts. Ja manā dabā nebūtu dalīties ar novērojumiem par savām dzīves mocībām, es vairāk neko un nekad arī neteiktu. Es vēl tagad nereti atceros savu pašu pirmo zobārsti - kundzi gados ar milzīgām rokām un tukliem pirkstiem kā speķa sardelēm, kas visas desmit cenšas ielīst manā mazajā bērna mutē. Viņa rāva ārā, iespējams arī ārstēja, zobus armijniekiem, zaldātiem. Un man arī, ar tādu pašu attieksmi. Manas asaras tika apspiestas kliedzienu, pēc kura augums pats metās miera stājā, ar visām knīpstangām un vates tamponiem mutē.
Liekas, ka nepatikas pamatā ir apziņa, ka tevi nekad nepalielīs, tas ir, vispār neteiks neko labu. Pat proktologs var uzslavēt, ka pēc ārstēšanās kursa attiecīgā vieta izskatās labāk, kur nu vēl ķirurgs vai dermatologs vai pat dermatovenerologs var gavilējoši iesaukties - Hei, hei, draudziņ, tev vairs nepil! Taču zobārsts nekad. Tikai kariess, caurumi, smēķēšanas pleķi, slikti uzliktas plombas un sabojāta mikroflora. Es nemaz nedzirdu visu sarakstu, jo tajā brīdī ausīs sāk neprātīgi zvanīt tikai viens jautājums - cik tas viss maksās!? Tā vien liekas, ja ebreja un ukraiņa ģimenē piedzims bērns, viņš kļūs par zobārstu. Izcenojumi ir kosmiski, bet to es varu saprast, pēc zobārsta apraksta par tava mutes dobuma stāvokli, daudz bīstamāk ir rakņāties tavā mutē nekā miskastē pie Černobiļas AES atliekām vai puertoriķāņa transseksuāla vagīnā.
Un tas viss tikai tāpēc, ka pavisam nedaudz iesāpējās zobs.
Aizgāju, pamazām sāku sakopt un labot visu mutes dobumu, pēc vairākkārtējiem zobārsta aizrādījumiem, aizgāju arī pie higiēnista. Tagad vairs neizmanto sodas strūklu vai ultraskaņu, tas tagad esot kaitīgi. Brutāla skrāpēšana kā laukakmeni no sūnām atbrīvojot, tas esot tas, kas vajadzīgs. Pēc visas skrāpēšanas un pulēšanas sajūta tāda, it kā mutē būtu nevis zobi, bet gan šķirbains žogs, caur kuru pūš vējš un saldē smaganas. Pēc higiēnas sekoja lekcija kā kopt zobus. Kā vispār ir iespējams ievērot visus šos padomus? Kafiju, tēju, vīnu nedzert, nesmēķēt, tīrīt tā un šitā un pimpi mutē neņemt. Nē, nopietni, man viena sieviešu kārtas paziņa pārstāja to darīt pēc zobārsta ieteikuma. Izrādās viņi ir ne tikai maka tukšotāji, bet arī ģimenes pavarda izpostītāji.
Domāju pieturēties vismaz pie kaut kādas minimālās saudzības programmas un sāku lietot zobu diegu. Ak, šausmas! Aptin ap pirkstiem, atrodi pareizo leņķi kā iebāzt mutē un starp zobiem un centies. Lieki teikt, ka labi sanāk tikai ar pāris priekšzobiem, viss pārējais ir sastinguša āža murgi. Beigās tu attopies sasvīdis, atvērtu muti stāvot pie spoguļa ar izlobītām acīm, rokām nosiekalotām līdz elkoņiem, ziliem pirkstu galiem, apšļakstītu visu pusotra metra rādiusā ap tevi. Un tā vajag katru dienu. Vieglāk būtu katru dienu epilēt sev krūšu galus. Vismaz mazāk apkaunojoši.
Tā nu es nonācu pie jautājuma - es zinu, ka ir bērnu zobu diegi, ar kātiņu, kurā iestiprināts diegs, viss vieglai piekļūšanai un mazākam kaunam - kur tādu var iegādāties?
