Es pamodos no tūkstošgades miega. Grūtsirdība bija uzgūlusies man kā pieļurbājusies, bāla, resna un vaislīga cūku mātīte un neizlaida mani no gultas. Pamodos netīrs. Es biju gulējis tik ilgi, ka gultas veļa piesūkusies ar dzelteniem, lipīgiem un smirdīgiem sviedriem. Godīgi sakot, viss matracis bija piesūcies ar ķermeņa izdalījumu zampu, kas žļurdzēja pie manas vismazākās kustības kā purvs, sapuvušu duļķu, nezāļu, dzīvnieku atlieku un mēslu pildīts. Pelēcīga gaisma, kas spiedās telpā caur netīro logu, noklātu ar mušu mēslu punktojumiem, zirnekļu tīkliem un prāvi tumīgu putekļu kārtu, mocīja manas tikko atvērušās acis. Aizgriezis galvu, es raudzījos istabā. Dzīvinošais laiks tajā bija apstājies, tikai nāves un iznīcības sonātes grieza savu stagnējošo nāves deju. Griesti, kādreiz balti, sasprēgājuši, dzeltenīgi pelēki ar nolobījušos apmetumu, kas atsedza betona plātņu nelīdzeno un raupjo seju. Vairākkārtīgi salietās tapetes, sačokurojušās, sacietējušas un līdz pusei nolobījušās karājās pie sienas kā nāves pašas karogs, mēmā klusumā sveicinot kluso postu. Uz grīdas atkritumu kaudzes, plēves gabali, plastikāta maisi, ēdienu iepakojumi ar sapuvušu ēdienu tajos, lupatu gabali, tumši brūni no putekļiem un tajos slaucītiem mīzaliem, asiņu pēdas, pudeles, tukšas un ne tik tukšas ar mirušiem kukaiņiem tajās, kas dreifēja kādreiz dedzinošā šķidrumā kā kāju, spalvu un zarnu saliņas, marles gabali, kas kādreiz pilnas bijušas ar spodrām asinīm, tagad ar tumši brūnu nokrāsu, gandrīz melni no sakaltušām asinīm, krevelēm un recekļiem.
Es skrēju ārā. Metos lejā pa trepēm kā zibens šautra, muku no netīrības, nešķīstības, no paša smakas un nelabuma. Izgulējumu čūlas, veidojušās un sakaltušas un atkal veidojušās, sprēgāja, suloja un asiņoja. Ar katru soli āda pārsprāga no jauna un no jauna ārā spiedās satrūnējuši un gļotaini pūžņi un no jauna smērēja smirdošās drēbes paliekas, kas man bija mugurā. Pa priekšu vilkās puisītis, gadi desmit, divpadsmit, ne vairāk. Viņa sakropļotā labā kāja vilkās pa netīro asfaltu, līdz pusei un uz iekšu nodilušais papēdis, atrāvies no kurpes, klaudzēja, sitās un plaukšķēja pret zemi un pret pēdu tik skumji kā alus bundžas, kas piesietas aklam, noplukušam kaķim pie astes. Viss pasaules naids bija manī, saspiedis iekšas kā tumšs kamols, pletās plašumā, ārdot iekšas. Es triecu puikam pa galvu no mugurpuses. Pacēlu viņa saļimušo un smirdīgo miesu, spēcīgi triecu pirkstus viņa rīklē un ar dzelzs tvērienu rāvu visu ko biju satvēris. Viņš acumirklī atmodās no sausā miega, acu baltumos sprāga kapilāri un izplūda kā spoži un meistarīgi austi zirnekļa tīkli. No rīkles izsprāga asins šalts, dobja gārdziena pavadīta, un burbuļojot vēlās pāri viņa augumam un manām rokām. Tecējums kā sakarsēta lava meklēja savu galamērķi līdz sasniedza zemi un aizpildīja tukšumu starp pēdu un nodilušo papēdi. Viņa dzīves burbuļojums izsīka manās netīrajās rokās, ar tām es smērēju savas esības dzīvi pūstošās brūces.
Es skrēju. Skrēju līdz man aprāvās elpa, gurdenie locekļi nespēja noturēt mana ķermeņa svaru, krūtīs dūrās tūkstošiem sarūsējušu un līku naglu. Debesu jums pāršķēlās un lietus mīzalas triecās pret zemi, mutuļoja, sajauca visu dzīvo un nedzīvo, veidojot nebeidzamus ūdens plūdus un pārvēršot zemi par ļauni šņācošu zampu. Kājas grima un ķērās un spēki pilnībā atstāja manu ķermeni. Es nokritu uz ceļiem un zeme iesūca manu ķermeni uz palikšanu. Nokritu pie koka būdas pusatvērtajām durvīm, tās karājās eņģēs un žēli čīkstot plēsa mitro un sapelējušo gaisu. Durvju vidū krusts. Būdas dēļi grima mīkstajā zampā, visa konstrukcija sašķiebusies, saplaisājušie dēļi kā veča zobi, sadrupuši un reti, šķita, ka zeme aprīs šo būdu kuru katru mirkli, atvērs milzīgo bezzobaino muti un norīs, iesūks to sevī, lai vēlāk izvemtu kopā ar visas zemes grēkiem kā žultainu un strutainu kaunu ko nevar panest. Virs durvīm miesa. Kādreiz bijusi sieviete. Viņas galva, rokas un kājas atsegtas, uzbriedušajā ķermenī iespiedusies dzeloņstieple, kas nostiepa zilgani bālo ādu un likās, ka miesa būtu smalka porcelāna klāta. Viņas mati nevarīgi svērās pie zemes, netīrumu, dubļu un asiņu sasūkušies. Stipra vēja brāzma, tik spēcīga kā ļaunums manī pašā, sašūpoja būdu un trieca tās nogurušos dēļus pret zemi. Debesis ārdījās un plosījās, trulā bezspēcībā, nespējot noslaucīt uztūkušo ļaunumu no zemes virsmas.
