Iekšējais skaistums.

Ir tik ļoti dīvaini, ka tu mani uzrunāji. Nē, ne jau dīvaini, savādi, nav tā, ka es esmu skaistākā šajā zālē, bet tu, kad tu gāji, tava gaita, tavs skatiens. Es neesmu no tām, kuras uzskata, ka nav pelnījušas kaut ko labu, neesmu arī iedomīga, bet tomēr.. Vai, ko gan es runāju, es tev tagad liekos pilnīga muļķe, vai ne? Laikam esmu pārāk daudz iedzērusi. Zini, mana draudzene, kad iedzer, kļūst pilnīgi nevaldāma. Reiz viņa pilnībā izģērbās uz bāra letes, laistījās ar alkoholu un apsargi viņu apturēja tikai tad, kad viņa mēģināja iebāzt sev alus pudeli vēl dziļāk tur.. Nu, tu saproti. Apsargi arī apjuka, pilnīgi pliku meiteni ar, hmm, tur, vēl iesprūdušu alus pudeli, uz ielas nemetīsi, nācās ar varu apģērbt, apģērbt trakojošu sievieti ir daudz grūtāk nekā izģērbt. Es gan neesmu tāda. Tikai ieraugot tevi, tik ļoti dīvaini. Zini, apsargiem vispār nav viegla dzīve, man viens draugs, nu jau bijušais, he he, strādāja apsardzē. Visiem liekas, ka apsargi tikai sēž savos objektos un guļ, kad tas vien iespējams, bet tā tas īsti nav, viņam gan apmācības gan pārbaudes, gan treniņi. Mums darbā arī reizi pusgadā ir pārbaudes, visi skraida apkārt kā aptrakuši, mēģina visu un uzreiz savest kārtībā, kaudze ar mērkaķa ātrumā izpildāmiem uzdevumiem, līdz viss beidzas. Kāpēc es tev to visu stāstu? Tev taču tas viss nemaz neinteresē. Vai, gandrīz nokritu. Zini, tas ir mana tēva mīļākais teiciens - mērkaķa ātrumā. Viņš man lika kaut ko izdarīt un vienmēr piebilda, ka tas ir izdarāms mērkaķa ātrumā. It kā es, mazs bērns būdams, zinātu kāds ir mērkaķa ātrums. Es zināju, ka truši TO dara ātri, he he, bet televizorā mērkaķi neko nekad nedarīja ātri. Vispār man patīk ātrums, es sajūsminos par mašīnām un močiem. Nav lielākas baudas kā traukties uz priekšu ārprātīgā paātrinājumā. Šķiet, ka pats paātrinājums ir svarīgāks par pašu ātrumu. Adrenalīns rodas paātrinājumā, nevis pašā ātrumā, kaut gan, arī ātri braucot ir sava bauda. Ir tikai viena lieta ko man nepatīk darīt ātri. Tu nojaut par ko es? Ārprāts, tu noteikti domā, ka es esmu kaut kāda izvirtule. Tā nav, tikai šovakar kaut kā.. Kāpēc tu klusē? Mana vecmamma arī vienmēr klusēja. Ne jau visu laiku, bet gan lielākoties. Vecāki mani vasaras brīvdienās veda uz laukiem pie vecmammas. Es iepazinu pavisam citu pasauli un vecmammai arī bija savs labums. Palīdzēju cik nu mazs bērns var palīdzēt, taču laukos katrs darbs ir svarīgs. Es vislabāk atceros kā viņa audzēja agros burkānus. Jau rudenī zemi apklāja ar salmiem un plēvi, lai zeme neizsalst pārāk dziļi. Vēl pie pirmā sniega raka zemi, sēja burkānus. Tu zināji, ka burkānus sēj no sēklām? Daudzi nezina. Vairākas sēklas vienā vietā, kad parādās pirmie dīgļi, jāsāk ravēt, atstājot kādus trīs - četrus stādiņus. Vēl vēlāk, kad stādi vēl vairāk paaugas, atstāj vairs tikai vienu. Ar bērna smalkajiem pirkstiņiem šis darbs bija ļoti labi izdarāms. Ak dievs, ak dievs, kāpēc es tev to visu stāstu, tu noteikti jūties ārprātīgi garlaikots, taču tāda nu es esmu, meitene no laukiem. Tev gan tādas smalkas rociņas. Neņem ļaunā, tas arī ir labi, tu noteikti esi gleznotājs vai dzejnieks. Tas ir labi, man labāk patīk tādi kā tu nekā tie tizleņi ar ko augu kopā. Cilvēka būtība ir radīt, bērnus un visu citu, radīt skaisto, paņemt neglītu, rūsganu māla piku un pārvērst to, ne tikai praktiskā mantā, bet arī estētiski baudāmā priekšmetā. Tu noteikti labāk par mani zini ko es domāju. Saproti taču, vai ne? Vai, man jāaizskrien uz tualeti. Baltvīns. Baltvīns un kafija man liek skraidīt uz tualeti kā trakai. Dažreiz liekas, ka baltvīns, no sarkanvīna gan man nekā nav, un kafija, iedarbojas uz mani jau pa gabalu. Iedomājos no rīta par kafiju un jau gribas čurāt. Vai, meitenei laikam neklājas teikt šo vārdu, čurāt. Vai, es jau atkal to pateicu. Cik labi, ka tu vēl esi šeit, man tiešām prieks. Es tevi pirmo reizi redzu, bet man jau ir tāda sajūta, ka pazīstu tevi visu savu mūžu. Kā ieraudzīju, tavu gaitu, tavu skatienu. Man tev kaut kas jāatklāj. Apsoli, ka nesmiesies. Apsoli taču. Nu labi, es zinu, ka nesmiesies. Man ir tāds dīvains sapnis. Ne gluži sapnis, kaut arī nereti par to sapņiju, drīzāk tāda cerība, ka kāds svešinieks ar tādām acīm kā tev, paņems mani priekšā, nesakot neviena vārda. Un aizies prom. Vienkārši aizies, atstājot mani atspiestu pret sienu ar nolaistām biksēm. Jocīgs sapnis, vai ne? Tu vēl dzersi? Varbūt aizbraucam pie manis? Man ir tāda sajūta, ka tu varētu nerunāt..