Ziemas aina.

Jau no paša rīta sētā dzirdama rosīšanās. Tiek tīrīts sniegs, vectēvs izņem no eņģēm koka durvis un novieto uz divām mucām. Uz durvīm manāmas sviluma pēdas un tumši pleķi vietās, kur asinis bija paspējušas sasūkties. Vecmamma grabinās gar katliem, sagatavo traukus, nažus, maļamo mašīnu, maisa sālījumu, ber sāli tik daudz, lai jēla ola peld pa ūdens virsmu. Ideālā koncentrācija ir tāda, lai ola negrimst dibenā, bet arī neuzpeld augšā. Ļoti smalks aprēķins.
Vēl neviens nav atbraucis, bet abi suņi jau it kā jūt gaidāmos svētkus. Entuziastiski lēkā un ar ķēdi gludina sniegu, kas bagātīgi sasnidzis pa nakti. Augošā mēneša piektā diena. Dzīves enerģijas sakāpinājums. Vecmamma vienmēr teica, ka tieši šajā dienā ķermenis ir kā pumpurs, piebriedis un gatavs jebkurā brīdī plīst un izlaist dzīves sulas.
Pirms vēl dzirdamas motora skaņas, suņi tik saspringti rej, ka gatavi pārraut ķēdes un saplosīt visus, kas vien būs tuvumā. Tikai pēc kāda laiciņa kalna augšā parādās zila automašīna. Tā it kā negribīgi rokās uz priekšu, daļa sniega pazūd zem auto, daļa tiek nostumta malā. Brīžiem liekas, ka sniegs izrādīsies pārāks šajā acīmredzami nevienlīdzīgajā cīņā, bet tad šoferis veiksmīgi manevrē, groza stūri un auto nenogurstoši turpina ceļu. Gurkstot sniegam zem riteņiem un priekšējā bampera, mašīna apstājas un noslāpē motoru, tādējādi gaisā atstājot vairs tikai skaņas ko rada suņi. No mašīnas izkāpj trīs vīri, katram rokas neliels, saplaisājis brūnas ādas čemodāniņš, kaut kas līdzīgs sieviešu somiņai, tikai lielāks, ar divām lencītēm un rāvējslēdzi. Visi trīs čemodāniņi ir pilnīgi vienādi, tas ir, kādreiz bija, šobrīd katrā ir savs saturs ko var nojaust no aprisēm un katrs ir savādāk nolietojies, divi jaunāki un tukšāki, trešais, pilnākais, diezgan stipri sasprēgājis un kalpo, iespējams, savu pēdējo sezonu.
Jonis, tas, kurš ar pilnāko somu un šoferis, ir vismaz divus metrus garš vīrs ar platiem pleciem un šķietami milzīgām rokām, ap gadiem trīsdesmit. Vectēvs vienmēr smējās, ka Jonim rokas mierīgi var aizstāt airus, tik milzīgas tās bija. Ādas soma iegūlās tajās kā bērnu rotaļlieta. Viņš pasmaida, nedaudz pieliecis galvu un noņemdams cepuri, dodas pie pirmā suņa un drošā, bet sasniedzamā attālumā kaut ko runā, līdz suns apklust un nolaiza savu, no riešanas ar siekalām nošķaidīto, purnu.
Vilnis ir nedaudz mazāks augumā, bet vēl druknāks par Joni, ar pavisam nedaudz redzamu vēderiņu. "Degvielas tvertne mīlas liesmām", viņš smejas, kad ir nedaudz iedzēris. Ar vienu kāju atspiedies pret mašīnas slieksni, ar elkoni atbalstījies pret atvērtajām durvīm, Vilnis smēķē un pēta apkārti, reizē ir kā ošņādams gaisu. Viņš tikai pasmaida, nesveicinās un neko nesaka.
Laimonis uzvedas visskaļāk. Jau kāpjot ārā no mašīnas viņš ar vienu kāju aizķeras aiz durvīm, bet ar otru iekāpj sakrautā sniega kupenā blakus ceļam. "Bļjadstvo nah", viņš skaļi nolamājas, no kā suņi atkal kļūst nedaudz tramīgi un sāk skraidīt nostieptā ķēdē šurpu - turpu. Viņš ir augumā vismazākais un arī vissmalkākais. Jau no attāluma var sajust, ka viņa drēbes ir piesūkušās ar smēķiem un alkohola izgarojumiem. Viņa seja no vienas vietas ir noklāta ar daudzām sīkām rētām un bagātīgi noklāta ar grumbām, kas ieguvušas iedzeltenu nokrāsu, tāpat kā viņa pirkstu gali un nagi.



Ieejot kūtī jūtams neparasts satraukums. Vistas, kas parasti ir nešpetni skaļas un sāk neprātīgi kladzināt pie katra neikdienišķa trokšņa, tagad ir klusas. Abas govis skatās pāri mugurai un pat ir pārstājušas atgremot apēsto sienu. Abas cūkas saspiedušās aizgalda dziļākajā stūrī monotoni urkšķ. Vēlāk Jonis paskaidros, ka dzīvnieki jūt nāves smaku. Jūt jau tad, kad vēl nekas nav noticis. Tā virmo gaisā un to var sajust arī cilvēks. Pa vidu ierastajai izkārnījumu, urīna un plaucētu miltu smakai jūtama skābuma piegarša. Pavisam nedaudz, bet ir. Liekas, ka pati nāve smako pēc kaut kā skāba un sapelējuša. Arī es to sajūtu, pavisam viegli. Atceros šo smaržu no pagājušās vasaras, kad biju uz kaimiņu tantes, Vecmammas draudzenes, bērēm. Es netīšām pieliecos pārāk tuvu zārkam un man nāsīs iegriezās tieši šī smaka. Skābums ar kaut ko sapelējušu.
Vectēvs ir aizgājis prom, viņš nekad neskatās kā tiek nokautas viņa cūkas. Lai arī viņš pats ir ļoti labs un kaimiņu pieprasīts kāvējs, viņš nekad neasistē un nepalīdz, tikai sagatavo vietu un iztīra sētu. Pats dodas mežā, apsekot tālākās kupicas pie bebru dambja. Vilnis atpazīst īsto pēc vectēva aprakstītiem melnajiem pleķiem aiz ausīm. Viņš ar celi stum uz priekšu izvēlēto cūku. Ļoti svarīgi, lai viņa nesatrakojas, tad gaļa ir pārāk piedzīta ar asinīm, cūka ilgi asiņo, lēni mirst un gaļa ir ne tikai sīkstāka, bet arī ātrāk bojājas. Durvīs ruksis uz mirkli apstājas, gluži kā apžilbis no sniega spilgtuma. Tieši tajā brīdī Vilnis ar paštaisītu kuvaldu, lielu, metālisku vāli, trāpa tai tieši starp acīm un ar otru roku veikli pavelk uz savu pusi. Laimonis vēl neredzētā veiklumā uzlec viņai virsū un ar vienu kustību jau ir iebāzis centimetrus trīsdesmit, četrdesmit garu nazi līdz pašam koka rokturim. Dur viņš kakla rajonā, zem kakla un tieši virs krūškurvja savienojuma, slīpumā, vēdera lejasdaļas virzienā. Viena īsa, centimetrus piecus, kustība atpakaļ, kam seko vēl viens dūriens minimāli izmainītā leņķī.
Ir tāda sajūta, ka cūka nomirst vienā piegājienā, brīdī, kad apžilbst un apstājas. Kad Laimonis izvelk nazi, un no durtās rētas pulsējot žļurkst ārā asinis, cūka jau ir mirusi, tikai pakaļkājas nedaudz konvulsīvi kustas. Tās kustētos vairāk, ja es, pēc iepriekš dotajiem norādījumiem, nebūtu uzgūlies tām ar visu savu svaru. Jau kādu laiciņu durtais ķermenis nekustas un neizdveš nekādas dzīvības pazīmes un es joprojām esmu uzgūlies virsū kājām, aizžmiedzis acis, turu un nekustos. Vilnis mani gandrīz vai norauj nost, ar vienu kustību, paņemot mani aiz pleca, kā lēcienā uz batuta, es jau esmu blakus un novietots uz kājām. Es saprotu, ka tas nav nekāds vardarbības žests, vienkārši nav laika muļķoties, visam jānoris kā labi ieeļļotā mehānismā. Katram ir jādara jau iepriekš saplānotas, atrunātas procedūras, neviens nedrīkst minstināties. Ar dažām kustībām cūka ir novietota uz šķūnīša durvīm. Jonis no vienas puses un Vilnis no otras. Tas notiek tik šķietami viegli, it kā tā nebūtu nobarota cūka, bet gan tikko piedzimis sivēns. Laimonis uz kakla veic krustveida iegriezumu, vienu gan kaklu, otru no pirmā iegriezuma, perpendikulāri, krūškurvja virzienā. Ar pāris nākamajām kustībām viņš pilnībā nogriež galvu, veicot iegriezumus apkārt, strauji sagriežot mugurkaulu un pārgriež biezo ādu līdz pat astei. Uzmanīgi tiek novilkta vēdera plēve, Viņš izdara precīzu iegriezumu, iebāž tajā divus pirkstus un ar nazi griež starp pirkstiem, lai neiegrieztu kuņģī vai zarnās. No iekšām, kas nu ir redzamas visā savā pildījumā, augšā ceļas garaiņu mākoņi, kas sajaucas ar vīru straujajām izelpām. Kad visas iekšas ar nedaudz žļurkstošu, bet reizē dobju skaņu ir ievēlušās vannā, tiek paņemta pauze. Visi nomazgā rokas. Tiek salietas trīs glāzītes ar degvīnu. Pirmā tiek izdzerta vienā piegājienā, bez skaņas, vien paceļot glāzes pret debesīm. Vecmamma jau ir atradusi vannā žultspūsli, uzmanīgi to izgriezusi un iebāzusi uzsvārča kabatā. Viņai ir pilnas rokas ar aknām un viņa pazūd mājas virzienā.
- Labi aizgāja, viegli, nosaka Jonis, piešķildams lodlampai uguni.
Gaisā ir jūtami mazinājusies spriedze, katrs dara kaut ko savu, sarunājas, joko, smejas. Jonis drošā attālumā tur lodlampas uguni, Vilnis ar nazi skrāpē nost sadegušos sarus un netīrumus, kamēr Laimonis līdz elkoņiem ir iegrimis vannā, atlasa ēdamas lietas un lielākās zarnas, desām. Viņš izvelk no vannas sirdi, uzdūris to uz diviem pirkstiem.
- Heh, kur labs trāpījums, viņš gandarīti novelk. - Abi tieši kur vajag.
- Tu jau profiņš, viņa gandarījumam pievienojas Jonis. - Atceros kā reiz Ukrainā gucuļi žmiedza nost vienu cūķi. Nezinu kāpēc, varbūt pieraduši pie jēriem vai kā, bet nu, nedz sita, nedz dūra, piesēja pie koka, pārgrieza rīkli un atstāja uz minūtēm divdesmit baurot un ārdīties. Pie tam, grieza vairākas reizes, nav jau nekāds jērs, speķa kārta pamatīga, nav tik viegli pārgriezt. Pilnīgi pretīgi palika, es nospļāvos un nodūru. Garā tuteņa nebija, mēģināju pēc sentēvu metodēm, dūru ar īso, starp ribām. Na haļavu trāpīju. Nobrīnījos pats par sevi, vienu reizi no piecdesmit, un arī -  varbūt, tā var trāpīt. Iedomājies, šie vēl dusmīgi bija, neapmierināti burkšķēja, ko es lienot, kur nevajag.
- Zinu es tos gucuļus, pievienojās Vilnis. - Šie ne tikai mājas ceļ kā no govju mēsliem, bet arī izskatās tā jocīgi.
- Jā, jā, gucuļi noteikti ir no tiem, kuriem garšo vistu pakaļiņas, sarunā iejaucās Laimonis.
- Ko tad tas nozīmēja? Sašutis iesaucās Vilnis.
- To arī nozīmē, smejoties dārdošā basā izsaucās Jonis. - Tava sieva izskatījās tieši tāda, kurai garšotu vistu pakaļiņas.
- Toties ziemā silti, taisnojās Vilnis. - Uz viena pupa guli, ar otru apsedzies.
Visi trīs izplūda dārdoši skaļos smieklos, kas atbalsojās tālu pāri pļavām. Viņu smieklus pārtrauca Vecmamma ar nākošajām trim šņabja glāzītēm un jau svaigi ceptām aknām. Vīri atrādīja paveikto. Viss sadalīts lielākos un mazākos gabalos un salikts pa traukiem ko Vecmamma sagatavoja no rīta.
- Viss iztīrīts, tas suņiem, norādot uz vannu ar iekšām teica Laimonis.
Ko gan nozīmēja šis teiciens - tas suņiem? It kā suņi ēstu atliekas. Man tas nelikās diez ko saprotami, vannas saturs, lielākoties, bija cūku pārtika dažādās pārstrādes stadijās. Sākot ar skaidri saskatāmiem ābolu sēkliņām, graudu gabaliņiem un beidzot ar dzeltenīgiem mēsliem ar rupjiem, kuņģa skābes nesaēstiem, salmiem. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka tas viss tiek izgriezts, izskalots un vārīts. Tas tiešām viss bija suņiem.
Vīri nomazgāja rokas, pārvilka drēbes, pret sniegu notīrīja darba rīkus un uzmanīgi salika tos atpakaļ brūnajā ādas koferītī/somā. Metāliska čarkstoņa pārplēsa gaisu. Zilās mašīnītes motors iedarbojās, gluži vai pārplēsdams pats savas detaļas. Suņi, kā atmodušies no neskaidra miega, atsāka riet un skraidīt uz riņķi, stingri nostieptajā ķēdē. Mašīna iegūlās iepriekš iebrauktajās sliedēs, ielēca izbrauktajās gropēs kā zābaki ielec slēpju stiprinājumos. Jau pēc mirkļa auto uguņi pazuda aiz kalna, suņi apklusa un ielīda būdās. Gaisā joprojām karājās smagnēja nāves smaka. Kaut kas skābs un sapelējis. Es nevarēju izdzēst no savas atmiņas vasarā redzēto Vecmammas draudzenes līķi. Nedaudz sadrūmis, atgriezās Vectēvs un ķērās klāt pie atlikušajiem darbiem. Mēs visi trīs bijām nodarbināti vēl divas dienas. Jo ilgāks laiks pagāja, jo vairāk gaiss attīrījās un sāka smaržot pēc ierastām lietām. Pēc normāliem izkārnījumiem, urīna, plaucētiem miltiem un ceptas gaļas.