Es atgriezos mājās kā atgriežas mājās cilvēki, kad ir pārāk daudz iedzēruši, pilnīgā bezapziņā cilvēks instinktīvi dodas turp, kur jūtas kā mājās. Ar pirkstiem izvēlējos pareizo atslēgu, ar pirmo mēģinājumu trāpīju šaurajā slēdzenē, smagās dzelzs durvis atvērās pilnīgi bez skaņas un atdūrās pret drēbēm, kas bija sakārtas uz sienas aiz durvīm. Novilcis ar dubļiem un sniegu klātos apavus un jaku, es iešļūcu lielajās gumijas čībās un, nedaudz šļūkājot pa zemi, aizgāju uz virtuvi. Aiz manis palika čību nospiedumi putekļos un mazas svītriņas no vaļīgajām čībām. Šajā dzīvoklī vienmēr bija daudz putekļu, tie saradās tik bieži un tik biezā slānī, ka likās, it kā kāds īpašs putekļu burvis šajās telpās ir bijis pārāk entuziastisks.
Tieši gadu atpakaļ es atstāju dzīvokli tādu, kāds viņš bija. Īres līgums bija noslēgts divus gadus uz priekšu, es saimniecei atstāju lielāku naudas summu, no kā maksāt par komunālajiem pakalpojumiem. Pa gadu uzkrātais pasts arī glabājās pie saimnieces, taču šobrīd man gribējās sasildīties ar tēju, ne rakņāties vēstulēs, rēķinos un atgādinājumos. Es nekad neuzglabāju daudz ēdamā, man labāk patīk katru dienu iegriezties veikalā un gatavot sev tieši to ko vēlos šobrīd, nevis to, kas ir nopirkts un jāēd, lai nesabojājas. Tieši tāpēc pustukšajā ledusskapī bija maz sapelējušā ēdiena, es izmetu ārā arī to, kas bija slēgtos traukos un konservus. Piebēris tējai klāt cukuru un pielējis balzāmu, es apsēdos un sāku gaidīt.
Lai arī kopš liktenīgā brauciena bija pagājis vesels gads, man likās, ka tieši vakar es sūtīju pēdējo sms par norunāto tikšanos, beigās liekot smaidiņus, skūpstus un apskāvienus, ka tieši vakar pretējās mašīnas gaismas kā divas ugunsbumbas ierāvās manā braukšanas joslā un paralizēja manas rokas un kājas. Ja vien es būtu varējis pakustēties, viņa būtu dzīva - ar šādu klusu kliedzienu krūtīs es modos simtiem reižu. Un simtiem reižu nevarēju noslaucīt aukstos sviedrus, jo rokas nepakļāvās manām pavēlēm. Es sēdēju un blenzu sienā, līdz atkal sajutu, ka varu kustēties. Katru reizi man bija sajūta, ka es vairs nekad tā arī nespēšu pakustēties, kas pats par sevi mani nebiedēja, drīzāk biedēja tas, ka es joprojām būšu dzīvs. Dzerot saldo tēju ar balzāmu es skatījos uz iepriekšējās dzīves spocīgajām paliekām. Par to, ka es esmu dzīvs un atrodos šeit un tagad liecināja tikai pēdu nospiedumi uz putekļiem klātās grīdas un garaiņi no karstās krūzes. Šādi viss tika atstāts, šādi viss beidzās un gaidīja tupinājumu. Es nezināju ko es gaidu, joprojām atrados gluži kā dzēruša cilvēka bezapziņas stāvoklī, kas mani atveda šurp un kas lika šobrīd gaidīt.
Nezinu cik ilgs laiks bija pagājis, man nebija pulksteņa un uz sienas esošais noteikti jau vairākus mēnešus rādīja ceturksni pāri vieniem. Par laika ritējuma turpinājumu liecināja tikai atdzisusī, līdz pusei izdzertā tēja. Brīdī, kad sāku smēķēt, pie durvīm atskanēja zvans. Es aizšļūkāju līdz durvīm un atvēru tās, nejautājot, kas tur ir, man likās, ka saimniece, kura dzīvo stāvu augstāk, ir redzējusi mani pārnākam un tagad ir atvilkusies parunāt par saimnieciskām lietām, kas viņai šķita bezgala svarīgas. Taču tā nebija saimniece, durvīs stāvēja jauns puisis un izskatījās pamatīgi nosalis.
- Labvakar, metāliski aprautā balsī noteica durvīs stāvošais, es šodien gaidīju ilgāk kā parasti un labi, ka apgāju māju no otras puses un ieraudzīju degam gaismu logā. Vai drīkst ienākt?
Es biju vēl gluži nepamodies un neiedziļinājos jautājumos, kas iešāvās man prātā, tāpēc, neko neteikdams, pavirzījos malā un ielaidu puisi iekšā, galu galā izskatījās, ka viņš mani pazīst, lai arī es pats neatcerējos, ka būtu viņu kaut kur manījis. Puisis noģērbās un apsēdās tajā krēslā, kurā es vēl nepilnu minūti atpakaļ izdzīvoju savu kārtējo nomoda murgu.
- Es skatos, ka esi pirmo reizi šeit, ja? puisis sāka runāt. Esmu Rihards, šaubos vai tu mani pazīsti. Tā jau bieži vien gadās, ka kāds izmaina tavu dzīvi pašos pamatos, taču tu viņu nemaz nepazīsti. Tie ir lēmumi ko pieņem tu un citi cilvēki, šo lēmumu savstarpējā mijiedarbība.
Viņš piecēlās un izvilka man no kabatas cigareti. Ar šausmām sapratu, ka es nespēju pakustēties, aukstas tirpas pārskrēja pāri mugurai. Kāpēc es ielaidu dzīvoklī svešu cilvēku, kādi ir viņa nolūki? Viņš apsēdās atpakaļ un aizdedzināja cigareti. Kādu brīdi viņš klusēja un es varēju viņu labi nopētīt, ne tāpēc, ka tas būtu ļoti interesanti, bet tāpēc, ka neko citu neredzēju un nevarēju pagriezt galvu. Izskatījās, ka viņš ļoti strauji būtu zaudējis svaru, par ko liecināja viņa neveselīgā ādas krāsa un šķebinošs ļumīgums. Dzeltenīgie pirksti, vēl dzeltenāki par pārējām atklātajām ķermeņa daļām, turēja cigareti dziļi iebāztu starp rādītājpirkstu un vidējo, tādējādi, ievelkot dūmu, viņš ar plaukstu aizsedza pusi sejas. Ap acīm dziļi, tumši loki, skaidri saskatāmi vaigu kauli un izspiedies zods. Radās sajūta, ka viņš būtu bijis iebāzts kaut kādā ātrās novecošanās mašīnā un vienīgā ķermeņa daļa, kas palika neskarta bija deguns. Tas majestātiski izcēlās viņa saplakušās sejas vidū.
- Ko nu tur daudz, viņš noskaldīja,skatoties man tieši acīs un nodzēšot izsmēķi tieši galda vidū. Gadu atpakaļ es izraisīju avāriju. Piedzēries es iebraucu pretējā joslā un ietriecos pretī braucošajā mašīnā, kurā atradās divi cilvēki. Sieviete nomira, bet vīrietis palika dzīvs. Tu jau saproti, ka es runāju par tevi, vai ne? Es steidzos pie savas meitenes, mums bija strīds, taču mēs izrunājāmies pa telefonu un viņa nolēma man piedot, jo bija tomēr Svētā Valentīna diena. Kad vēl piedot mīlniekam, ja ne šajā dienā? Tāpēc es ātri sēdos mašīnā un lidoju, cik ātri vien varēju. Tālāko jau tu zini. Nezini vien to, ka mani ietupināja un izlaida ārā tikai pēc septiņiem mēnešiem, atstājot nosacīto sodu. Viņa mani pameta. Es lūdzos, gaidīju viņu pēc darba, zvanīju, rakstīju, mēģināju sarunāt tikšanos, taču viss velti. Viņa man pat nepaskaidroja iemeslus. Arī šodien es biju pie viņas darba un pa logu skatījos kā viņa strādā, taču viņa mani it kā neredzēja. Es tur biju, bet priekš viņas es tur nebiju. Priekš viņas es vispār vairs neeksistēju. Man likās, ka tikai tu mani varēsi saprast. Tik absurdi un tomēr.. Es nezinu nevienu cilvēku, kurš būtu izjutis to pašu ko es. Dzīvi nedzīvē.
Rihards aizsmēķēja vēl vienu cigareti, un skatījās man virsū savu tukšo skatienu. Izņēmis no kabatas pudelīti, viņš grozīja to rokās un virpināja pirkstos. Tad izbēra pudelītes saturu sev saujā, tur izrādījās vairākas tabletes, un iemeta tās sev mutē, uzdzerdams manis neizdzerto tēju ar cukuru un balzāmu. Vēl nepabeidzis smēķēt, viņš sašūpojās uz priekšu, mēģināja piecelties, bet tā vietā uzkrita man tieši virsū. Tā kā mans skatiens bija sastindzis, viss apkārt sagriezās un es ar galvu spēcīgi atsitos pret grīdu. No trieciena acis aizvērās. Kad es tās atvēru, joprojām nevarēju pakustēties. Apkārt valdīja stindzinošs klusums. No savas pozīcijas es varēju redzēt tikai pusi istabas un daļu koridora. Es sasprindzināju visas savas maņas, lai sajustu, kas notika ar Rihardu. Viņš krita man virsū, taču es nejutu viņa ķermeņa svaru uz savējā. Nejutu arī cigarešu dūmu smaku. Gaitenī aiz durvīm karājās tikai manas drēbes. Uzmanīgi ieskatījos un ieraudzīju, ka uz putekļainās grīdas ir tikai manu pēdu nospiedumi. Nelielas astītes no vaļīgās čības un skaidri nospiedumi putekļos. Tikai manu pēdu. Es nepaspēju padomāt kā to izskaidrot, jo acīs satumsa un zaudēju samaņu.
