Biju uzaicināts ciemos, pazīstams, sen neredzēts kolēģis no iepriekšējās darba vietas uzaicināja mani uz kopīgu pasēdēšanu, - padzersim vīnu, uzspēlēsim galda spēles un vienkārši parunāsimies, viņš teica. Uz darba dienas beigām radās viena interesanta situācija, diezgan vienmuļajā darbā tādas negadās bieži, tāpēc es ar lielu aizrautību iedziļinājos visos sīkumos un attapos, ka kavēju. Steidzos uz tuvāko veikalu un izspēlēju klasisko kārti vīna izvēlē, kad nav laika iedziļināties niansēs un garšas buķetē - Dienvidāfrikas vai Čīles sarkanvīns ne lētāks par septiņiem latiem. Priecīgs un apmierināts ar savu attapību un gaidāmajām uzslavām, iekāpu pirmajā transportā un jau pēc trīsdesmit minūtēm klauvēju pie namatēva viesmīlīgajām durvīm. Kā jau bija plānots, saņēmu uzslavas par vīna izvēli un ātri vien iegrimu jautrajās kompānijas sarunās par visu smieklīgo un aktuālo mums apkārt. Viens no klātesošajiem izvirzīja teoriju, ka, izvēloties starp mašīnas un sievietes dalīšanu ar citu vīrieti, viņš izvēlētos dalīties ar sievieti, ne mašīnu. Teorētiskais pamatojums bija, lai arī diezgan absurds no vīrieša egoisma un sajūtu puses, tomēr diezgan pamatots no savādā matemātiskā aspekta.
- Sāksim jau ar kalpošanas ilgumu, pat dzīves ilgumu, ja vēlamies. Cik sievietes ilgi dzīvo, septiņdesmit, septiņdesmit piecus gadus, nu tā, vidēji? Un cik daudzas mašīnas bez pamatīgas renovācijas vai pat pilnīgas pārbūves var tik ilgi nodzīvot? Šeit ir runa par lietošanas ekskluzivitāti. Redzu, ka vēl nesaprotat, nevajag steigties nosodīt, pirms esat uzklausījuši pilnībā. Pats galvenais aspekts šajā jautājumā ir noskrējiens. Runātājs ar abām rokām gaisā it kā ievilka pēdiņas. Tālāk es runāšu ļoti aptuvenos un apaļos skaitļos, lai vieglāk saprast. Mašīnai dienā noskrējiens desmit kilometri ir normāla parādība. Vidējais kilometru daudzums no mājām uz darbu un no darba mājās. Ja runājam par sievietes noskrējienu, runātājs atkal ar abām rokām gaisā ievilka pēdiņas, tad desmit kilometri ir.. Pieņemsim, vīrieša loceklis ir divdesmit centimetri, vidējais frikciju skaits dzimumakta laikā ir ap simts. Iekšā, ārā, sanāk divi simti. Divdesmit centimetri reiz divi simti sanāk četrdesmit metri. Četrdesmit metri pret desmit kilometriem, saprotiet par ko es runāju? Lai sievietei panāktu tādu pašu noskrējiena amortizāciju un nodilumu kā mašīnai vienā dienā iedomājaties cik ilgi viņa ir jāizmanto? Visi klātesošie smējās kā neprātīgi par šādu salīdzinājumu, atzinīgi novērtēja runātāja izteiksmes līdzekļus un pašu joku.
Pēc pāris izdzertajām vīna glāzēm un pamatīgas smiešanās man sareiba galva. Nezinu, vai tas bija kaut kāda saguruma sekas vai tāpēc, ka lietoju medikamentus un nezināju to iedarbību kopā ar alkoholu, taču es atvainojos saimniekam un teicu, ka iziešu nedaudz paelpot svaigu gaisu. Viņš palūdza mani paņemt līdzi savu miniatūras Šnauceri. Es piekritu, jo man patika mazais, bārdainais šunelis. Izdzirdējis vārdu "pastaigāties", tas jau nepacietīgi lēkāja pie durvīm, priekā tricinot savu smieklīgo bārdiņu. Iespējams laukā smidzināja lietus, tas bija tik smalks, ka nevarēja saredzēt lietus lāses, viens vienīgs mitrums it visā. Viens stabs, otrs, laterna, žogs, automašīna, mazais lopiņš apčurāja visu pret ko vien varēja pacelt kāju. Vienmēr esmu apbrīnojis dzīvnieku urīnpūšļa darbību, kā var tik bieži un tik daudz? Gaisa balons, pilns ar urīnu un pielipinātu bārdu. Savādāk to nevar izskaidrot. Stūrī, starp pamatīgas vecas mājas apdrupušo un appelējušo sienu un pelēku, sapuvušu, uz iekšu sagāzušos žogu, ko tikko kārtējo reizi apčurāja suns, es ieraudzīju savādi zaļu spīdumu. Neskaidrais un blāvais spīdums tik ļoti atšķīrās no visa apkārtējā pelēkā un slapjā, ka es nevarēju vienkārši paiet garām. Kaut kas, kas tik ļoti izrāvās no vides, nevarēja neatstāt uz mani iespaidu. Kā nedzirdamas balss aicināts, es tuvojos šķirbai starp māju un žogu. Domās pārcilāju iespējamos variantus, kas tur varēja spīdēt, sākot ar smaragdu, beidzot ar akvamarīnu, peridotu vai dzeltenīgi zaļo hrizolītu. Galu galā, tas varēja būt vienkārši stikla gabaliņš vai kāda mākslīgā lētā kakla rota, auskars vai aprocīte. Pēdējie varianti likās ticamāki.
Brāļa māsai, Annai, bija pienācis tas pusaudžu un meitenīgais vecums, kad viņai iepatikās rotāt sevi. Viņa cītīgi meklēja informāciju par pašdarinātām rotām, stundām ilgi varēja rakņāties vecās mantās, izvēloties sev piemērotas spīdīgas lietiņas, kā tāda žagata ķēra visu spīdīgo un nesa uz improvizēto darba galdu savā istabā, kurā cītīgi dedzināja, līmēja, spodrināja, grieza un veidoja, kamēr sanāca pietiekoši glīti priekšmeti.
- Būs rotas lieta Annai, šķiet, ka tieši tā es noteicu pie sevis un noliecos, lai paņemtu zaigojošo spīdumu. Pirms vēl mani pirksti bija saspiedušies kopā, tas, kas man likās zaļgans dārgakmens esam, izšķīda manos pirkstos. Plānā plēvīte, kas laternu gaismā veidoja ilūziju par zaļo spīdumu, pārplīsa un staipīgs šķidrums izsmērējās pirkstos. Es biju noturējis par dārgakmeni kāda cilvēka krēpes. Kādu laiku iepriekš garām šai vietai bija gājis cilvēks un iztīrījis savas rīkles saturu slaidā spļāvienā. Gaismas un mitruma spēle radīja atblāzmu un prāts rotaļājoties uzbūra sev vēlamas ainas. Riebuma vilnis mani pārklāja pilnībā, nav nekā traka, ja savas siekalas trāpa tev uz pirkstiem, taču cita cilvēka siekalas šķiet pretīgas. Es izvilku kabatas lakatiņu, noslaucīju pirkstus, un izmetu to ārā. Nevarēju iedomāties ko tik pretīgu savā kabatā.
- Dažreiz uzburtās dzīves ainas, skaistās ilūzijas, labie nodomi un cerības izšķīst nodomu pirkstos kā pretīgas krēpes. Notikums ko negribas atcerēties. Ar šādām domām es devos atpakaļ pie bijušā kolēģa. Bija jāaizved atpakaļ suns.
