Līdz ar aukstumu visā būtībā iezogas tukšums. Liekas, ka aukstums iznīcina, liek sarauties, sadrupina smalkās iekšas un atstāj tikai spocīgu, šķietami nedzīvu apvalku. Šis stāsts ir par lapu. Tik vien. Tā piedzima upes krastā, starp ūdeni un bruģētu pastaigu taciņu, ne pašā galotnē, ne arī apakšā, kaut kur pa vidu, pasargāta no tiešiem saules stariem un skarbām vēja brāzmām. Jau dienā, kad tā izlīda no sava sveķainā apvalka un iztaisnoja augumu siltumam un saulei, lapu apbūra ūdens līdzenuma vizuļojoši dzīvīgais spīdums no vienas puses un rosība no otras. Ūdenī dzīvojās pīles un gulbji. Spēlējās, mazgājās, plosījās. Dažreiz garām aizšļūca kāda laiva ar baltām burām. Mūsu lapai nedaudz skauda. Tā lielā, baltā lapa bija pārsteidzoša savā mirdzumā un pašpārliecināta, par ko liecināja tās allaž piepūstais vēders. Un, kas pats galvenais, tā varēja pārvietoties, majestātiski šļūkt virs ūdens, tikai reizēm sašūpojoties mazajos vilnīšos.
Kādu cilvēku kājas tikai nestaigāja pa tīro un gludo akmeņu virsmu uz celiņa. Bija gan steidzīgās un taisnās rīta kājas, apautas smalkās ādas kurpēs, gan vecu ļaužu kājas, nogurušas, vienmēr nedaudz piepampušas. Bija arī bērnu kājas, kas apautas vieglos, plānos apavos, gluži vai lidoja virs akmeņainās virsmas, tikai pa reizei pieskaroties zemei ar vienīgo iespējamo iemeslu - lai saprastu, ka nelido. Jaukās un saulainās dienas tika aizvadītas pētot ūdens klājumu, dienas ritumu noteica putni, saules gaisma, krāsu spēles, ūdens un gaismu kustība pa to. Pārējās dienās laika ritumu noteica soļi. Steidzīgi, mierīgi, šļūkājoši, ritmiski, ātri, haotiski, vientuļi, skumji, draudzīgi, pirmie un pēdējie soļi. Pēdējie aizkustināja visvairāk. Maigās, smalki adītās zeķītēs, tāds trauslums uz cietā akmens, kontrastu spēle. Gluži kā krītot, aizsargājoties no sāpēm, izmet kāju uz priekšu ne tāpēc, ka grib iet uz priekšu, bet tāpēc, ka jūt kritienu. Un tad smagnēji soļi, negribīgi, kustība ar lielu gribasspēku un piepūli, smagu nopūtu un spļāvienu pavadīti. Dažreiz tikai soļi atšķir bērnu no veca cilvēka. Dzīves sākums kā pirmais solis, dzīves beigas kā pēdējais.
Mūsu lapa visvairāk apbrīnoja mīlestības soļus. Arī tie lidoja, tikai brīžiem skaroties pie zemes, gluži kā bērnu rotaļīgie un vieglie soļi, tikai šie bija nopietnāki, nobriedušāki. Tie steidzās vieni pretī otriem, katrs savā steidzamībā, katrs savā tempā, līdz satikās. Un tad gluži vai peldēja kopā, rotaļājās, bija blakus, tad leca uz priekšu, aizlavījās aiz muguras, sastinga un atkal laidās kopīgā un ritmiskā plūsmā.
Vējš dzīvoja savu dzīvi, tas nebija nekādā veidā saistīts ar to, kas noteica lapas laika ritumu. Soļu dienās tas mierīgi varēja nest līdzi ūdens un putnu radītos trokšņus. Tad soļi bija bez skaņas, nedzirdami, kliedzienu, dziesmu vai viļņu bangošanās pavadīti. Bija arī otrādi, kas likās vēl spocīgāk, klusējošā ūdens viļņošanās soļu šļūdoņā vai spalgajā papēžu klakšķēšanā. Kā neredzami cilvēki pastaigātos pa nemierīgo ūdens virsmu. Cilvēki izteica vārdus, skaņas, kam nevarēja noteikt izcelšanās avotu, bezpalīdzīgi slīdēja pāri ūdens klājumam līdz pilnīgi izzuda, neatrodot klausītāju. Vārdiem vajag klausītāju, vietu pret ko atbalsoties, savādāk tie nomirst pilnā bezspēcībā un aizmirstībā.
Dienā, kad lapa pirmo reizi sajuta aukstuma radīto tukšumu, arī cilvēku soļi kļuva smagāki. Nē, tie bija tie paši soļi, ar to pašu raksturu, to pašu cilvēku, tikai smagāki, nogurušāki, vienkārši ne tik priecīgi. Jo aukstāks kļuva, jo soļi kļuva nemierīgāki, nepacietīgāki, pat aizkaitināti savā smagumā un nogurumā. Blakus esošās lapas pamazām sāka krist nost no koka. Katrai bija savi iemesli, vienas gribēja ielaisties ūdenī, kamēr tas vēl nebija pavisam stindzinošs, otras gribēja atvieglot cilvēku soļus, ieklāties starp zemi un soļiem maigā un mīkstā slānī. Mūsu lapa vēl nebija izlēmusi savu likteni. Tukšums arvien pletās plašumā, spēki izsīka, taču viņa turējās. Ūdens būtu laba izvēle, ja būtu iespēja iegūt baltu vēderu ko lepnībā piepūst un šļūkt virs ūdens saulainās dienās, taču viņa nebija balta, nebija liela un arī īpaši glīta ne. Viņa gribēja padarīt maigākus mīlestības soļus, taču tie vairs nebija dzirdami. Kļuvuši arvien retāki un retāki, vienu dienu tie pazuda pavisam. Pazuda vai pārvērtās asos, aprautos, nepacietīgos un dusmīgos soļos ko pavadīja skarbas un skaļas skaņas ko atnesa vējš. Vēl tikai dažas lapas turējās kokā tādā pašā neizlēmībā vai vienkārši par spīti visam.
Tikai vienu reizi lapa bija ieskatījusies tālāk par soļiem. Tieši mīlētāju soļi bija tie, kas aicināja, vilināja un pat lika skatīties savādāk, skatīties tur, kur viņa nevarēja pieskarties, kas neradīja skaņas ko varētu atnest vējš, tas tikai varēja rotaļāties ar to vieglumu un gaisīgumu. Vējš cilāja matu cirtas, pa vienai vai vairākām šķipsnām kopā, liekot tiem viļņoties kā ūdens virsmai. Tie viļņojās un arī mirdzēja saulē brīņišķīgā spīdumā un rotaļā, vienīgā atšķirība bija tāda, ka varēja redzēt gan sākumu gan beigas, savukārt ūdens līdzenums šķita bezgalīgs esam. Tie bija tie paši mati ko mūsu lapa pamanīja. Tikai tie vairs nemirdzēja un neviļņojās, arī vējš vairs nerotaļājās ap tiem. Tā vietā tie bija sastinguši. Sastinguši un nedzīvi, saķepuši ar asinīm un dubļiem. Viņa neatpazina tos, tikai ar visu savu būtību lapa saprata, ka tie ir tie paši mati. Tie paši, tikai savādāki, ne vairs celiņa pusē, bet ūdens, pavisam netālu no koka kurā atradās pati lapa.
Vairāk par visu pasaulē lapa gribēja pieskarties šiem matiem. Tie vairs nebija glīti, nebija spoži, nebija rotaļīgi, tie gulēja sastinguši aukstumā un augošajā tukšumā, taču nebija pasaulē nekā svarīgāka kā pieskarties šiem matiem. Pieskarties un apsegt. Laisties ūdenī šķita muļķīgi, lielā, lepnībā piepūstu vēderu, baltā lapa šķita muļķīga, cilvēku soļi šķita bezjēdzīgi. Tikai šie mati. Tikai šī lapa. Apsegt. No pēdējiem spēkiem sagaidījusi īsto vēja brāzmu, lapa sāka savu lidojumu. Tikai ļauns dzīves joks vai vēja untums tai varēja neļaut sasniegt savu mērķi. Savu vienīgo jēdzīgo mērķi kāds tai vien varēja būt. Salstošā tukšuma vietā viņā atskanēja mīlestības soļi, tie paši ko viņa dzirdēja dienā, kad ieraudzīja arī matus. Šie soļi un pirmais pieskāriens savam mērķim piepildīja viņas sirdi ar laimi, tik lielu, ka pārējas bija nenozīmīgi. Vairāk nekā nevajadzēja. Vairāk nekā nebija. Tikai sausa lapa mirušos un nedzīvos matos.
Šis stāsts ir par lapu, par tās mīlestības izpausmi. Tik vien.
