Viņš lasīja grāmatu, iekārtojies pussēdus, pītā divvietīgā krēslā, kārtīgi salocīta sega un liels spilvens balstīja muguru. Viena kāja saliekta uz krēsla, otra gar malu nolaista pie zemes. Kājās siltās mājas zeķes, pelēkas, ar divām sarkanām svītrām pie potītes. Blakus krēslam liela, brūna māla krūze ar liepziedu tēju un vīna glāze, pildīta ar sarkanvīnu. Ik pēc pāris izlasītām lapaspusēm viņš sniedzās pēc dzeramā, pītais krēsls nedaudz krakšķēja. Fonā skanēja mūzika, kaut kāda ārzemju radio stacija ar jaunāko britu mūziku, skaļumu viņš regulēja ar tālvadības pulti, nogriežot skaņu tajās reizēs, kad mūzika apklusa un sākās garākas sarunas vai ziņas.
Viņa ieskrēja istabā, skaļi aizcērtot aiz sevi durvis. Zābakos un mētelī, norāva cepuri un nometa gaitenī uz skapīša. Zābaki nedaudz saslīdēja uz mazā mīkstā paklāja, kas atradās pie krēsla, vīna glāze apgāzās un vīns iekrāsoja grīdu un paklāju tumši sarkanā krāsā, glāzes maliņa nolūza pusmēness formā, lauska kā aisbergs gulēja vīna okeāna vidū. Viņa kliedza. Uz pieres bija izspiedušās dažas sviedru lāsītes, vaigi pietvīkuši, sarkani pleķi uz kakla, izspiedušās vēnas. Rokas gaisā veica apļus, pusapļus un improvizētus dūrienus. Vienā no pusapļiem roka aizķēra grāmatu un tā nokrita uz grīdas vīna peļķē. Tumšais šķidrums iesūcās lapās, papīra struktūra pildījās ar vīnu un izskatījās pēc mazām sniegpārslām. Viņš nedzirdēja lamas, līdz ar viņas ienākšanu pirksti noslīdēja uz pults pogas un spieda "skaļāk". Telpu pildīja ritmiska duna, viņas kustības izskatījās kā haotiska, mēma deja. Rokas un mati kratījās it kā mūzikas skaņu kustināti.
Brīdī, kad grāmata nokrita vīna peļķē, viņš strauji pielēca kājās, lielā brūnā māla krūze, apmetot pusloku un pa ceļam atbrīvojoties no šķidruma, piezemējās viņai tieši uz galvas, centimetrus piecus virs deniņiem. Joprojām skanēja mūzika. Viņa vairs nedejoja, rokas izmētātas gar sāniem kā vijīgas čūskas, mati norimuši, vienīgā kustība viņas ķermenī bija asins iesūkšanās matos un izplūšana pa grīdu. Viņas asinis bija nedaudz gaišākas par vīnu. Uzmanīgi kāpjot pāri viņas kājām uz izvairoties no šķidrumu peļķēm, viņš aizgāja līdz palodzei, no kuras paņēma vienu cigareti un fotoaparātu. Iespiedis cigareti zobos, kustinot lūpu kaktiņus viņš fotografēja. Uzmanīgi kustināja viņu, pārvietoja, ielika galvu vīna peļķē un gaidīja līdz asinis saplūdīs ar vīnu. Asinis un vīns melnajos matos, fantastiska foto kompozīcija.
Viņa pamodās pēc otrās izsmēķētās cigaretes. Apjukums bija lasāms viņas sejā, viņa taustīja savu galvu un skatījās uz sakrāsojušos roku. Viņš turpināja fotografēt, veicot labākos fotouzņēmumus savā dzīvē, nesamākslotus, patiesus, tiešus, skaidrus. Kā mērkaķis viņš uzmetās viņai uz krūtīm, neļaujot piecelties. Bija ļoti grūti noturēt viņu pie zemes un vienlaicīgi turēt rokās fotokameru. Kad viņa bija pietiekoši atžirgusi, viņš trieca viņai krūtīs iepriekš sagatavoto un blakus nolikto virtuves nazi ar plato asmeni. Trieca tieši krūtīs, caururbjot krūškurvi un iespējams pat salaužot dažas ribas. Naža spals notrīcēja viņam rokās, metālisks krakšķis nozīmēja to, ka asmens pārlūza. Jauns sarkanās krāsas tonis iekrāsoja grīdu un paklāju. Vīns, asinis no galvas, kas sākušas sakalst un tagad, daudz tumšākas, dzīvīgākas, plūstošākas. Viņas acīs nebija sāpju, tikai bailes. Tie ir divi dažādi skatieni, tik ļoti atšķirīgi, dzīve pamet ķermeni ar sastingušām bailēm acīs.
Policija atbrauca uz notikumu vietu pēc izsaukuma par pārāk skaļu mūziku. Viņš nedzirdēja zvanu pie durvīm, jo mūzika joprojām rībēja pilnā skaļumā. Divi policijas darbinieki paraustīja durvis, tās izrādījās neaizslēgtas, viņa bija tikai aizcirtusi durvis, ne aizslēgusi. Tas ko viņi ieraudzīja, tas stindzināja, paralizēja, pienagloja kājas pie grīdas un sažņaudza krūtis, neļaujot elpot. Viņš bija piekāris viņu uz drēbju pakaramā stieņa, rokas sasietas ar siksnām un kājas iztaisnotas, priekšā visam ķermenim. Mūzikas ritmos viņš lēkāja viņai apkārt, noziedies ar sarkanu krāsu un māliem. Viņš lipināja viņai caurumu krūtīs, glāstīja ar pirkstu, mitrināja ūdenī ar krāsu un mēģināja izlīdzināt visus radušos nelīdzenumus, Visa viņas āda bija nokrāsota sarkana. Viņš lēkāja viņai apkārt, glaudīja, smērēja un fotografēja.
Kad policists beidzot varēja pakustēties, viņš izslēdza mūziku. Šķita, ka viņš nemaz nepamanīja pēkšņo klusumu ap sevi, joprojām lēkāja, tupās, fotografēja un pie sevis murmināja:
- Tarss Tarkass nekad nezaudēja, nevienam, nekad, viņš bija visvarenākais tarks. Ar Džonu Kārteru viņi cīnījās arēnā pie Orhūniešiem, arī tur viņš nezaudēja, nevienam. Un Barsūma sarkanie cilvēki bija sarkani, sarkani nevis ar kaut kādiem tetovējumiem, un nebija nekāda medaljona un baltie cilvēki bija tikai melīgi priesteri, nevis visu varenie, turklāt viņi valkāja sarkanas parūkas. Un Issas upes augštecē Džons nonāca tikai otrajā daļā, kad otro reizi atgriezās uz Marsa. Galvenie uz planētas bija melnie, baltie tikai melīgi un nodevīgi kalpi. Un Džons Kārters nekad neslēpās aiz Dejas Torisas muguras, viņš bija Marsa valdnieks, visvarenākais planētas karotājs. Kā var tik ļoti sačakarēt filmu? Kurš iedomājas, ka tik izcila autora stāstu var uzlabot? Kāpēc nevarēja uzņemt tuvāk grāmatai, vai tas kaut ko būtu mainījis? Tarss Tarkass nekad nezaudēja, nevienam. Un Džonam ar Deju piedzina dēls, Kartoriss. Un vispār, Zodanga nestaigāja, pilsēta nekur nestaigāja un nebija par iemeslu planētas iznīcībai. Planēta vienkārši mira..
