Es gaudoju un gatavojos rakstīt.

Jāsāk ar saturīgi pozitīvām ziņām - es rakstīšu grāmatu. Man ir stāsts, struktūra, tēli, notikumi, iespējams pat dziļāka sociāli aktuāla tematika. Iepriekš jau esmu mēģinājis rakstīt garākus stāstus ar domu par grāmatu, bet tās bija tikai skābenas atraugas, kas sagatavo pamatīgam, sulīgam, nevaldāmam un neprātīgam pūtienam. Šajā jautājumā man var novēlēt tikai pacietību. Paldies.

Joprojām nevaru saprast un aptvert faktu - kā man neiet, bļe. Esmu vaimanājis un esmu arī visu turējis sevī, esmu mēģinājis samierināties, uztvert to visu filosofiski, kā milzīgu dzīves mācību. Kā balto un melno strīpu, kā sāpes un ciešanas, kas vitāli nepieciešamas, lai iepazītu laimi. Ja runājam samērīguma robežās, tad manai nākamajai laimei ir jābūt tik lielai, ka atlaidīsies mans anālais griezējmuskulis, es aptaisīšos un nolikšu karoti bez elpas.

Iespējams, ka es tikai tā muļķīgi ceru, tas ir, esmu tik liels muļķis, ka ceru, ka neesmu pilnīgs idiots. Tur nevar būt skaidrības, noteikti, ka arī pilnīgs idiots neuzskata, ka viņš tāds ir, bet gan ir pārliecināts par savām prāta un darba spējām, kamēr pārējie par viņu domā to ko domā. Vienu reizi man paveicās, iepriekšējā darba vietā, ar priekšnieku, kurš man uzticējās. Ieguldīja zināmu devu uzticības, laika un līdzekļu un arī saņēma atpakaļ ieguldīto ar uzviju. Redzēja manī lietaskoku, tā teikt. Taču tagad neredz neko, neviens. Redz tikai tādu vai šitādu neatbilstību. Tas ir, kā gatavu produktu, kas ir ierobežots. Ierobežots savā attīstībā un funkcionalitātē. Vai arī glorificē sūdu. Pārvērtē darāmo darbu, tā nereti notiek ar darbaholiķiem, tu tik ļoti esi iekšā savā darbā, ka nav nekā svarīgāka un nopietnāka. Un tad atnāk kaut kāds mudaks un apgalvo, ka viņš ātri mācās. Viņš mācījās sešus gadus un ir slīpēts profesionālis, bet tu esi puņķu tapa. Tas mani vedina uz domām, ka jāsamazina  savu ambīciju izpausmes, jāizliekas par nezinošāku, pat dumjāku, bet cītīgu, tādu bezformīgu plastelīna piciņu. Tādu, kurš atnāks uz darbu ātrāk un aizies vēlāk, īpaši neskatoties uz sasniegto vai iemācīto. Nodeldētā pakaļa un aizgājusī dzīve ir lietaskoka pazīmes. Viņš pats taču tāds ir, bet tu te ātri mācoties. Phe.

Vairākos psiholoģiskos testos ir pazibējis jautājums par sekošanu līderim. Īsāk sakot, man vajadzīgs Patrons. Kurš redz manu vērtību, uzticas un vada. Kā tajā seriālā par juristu kantori un stažieri bez diploma, Suits laikam. Kādam nav pazīstams kāds vieds vīrs kurš meklē sev mācekli, ne?

Ja godīgi, es baidos no depresijas. Esmu jau tik tuvu kaut kādai morālai un fiziskai katastrofai, ka tuvāk vairs nav kur, uz paša naža asmens, pirmajos ierakumos ienaidnieka teritorijā. Lai uzrakstītu labu grāmatu ir nepieciešams nelaimīgs rakstnieks. Laimīga cilvēka saldie šļupsti nevienam nav interesanti. Mana emocionālā robežjosla un iepriekšējās rakstniecības atraugas - tam ir jānoved pie kaut kā laba. Vismaz kaut kā laba. Es vēl ceru.

Zemes žults.

Es pamodos no tūkstošgades miega. Grūtsirdība bija uzgūlusies man kā pieļurbājusies, bāla, resna un vaislīga cūku mātīte un neizlaida mani no gultas. Pamodos netīrs. Es biju gulējis tik ilgi, ka gultas veļa piesūkusies ar dzelteniem, lipīgiem un smirdīgiem sviedriem. Godīgi sakot, viss matracis bija piesūcies ar ķermeņa izdalījumu zampu, kas žļurdzēja pie manas vismazākās kustības kā purvs, sapuvušu duļķu, nezāļu, dzīvnieku atlieku un mēslu pildīts. Pelēcīga gaisma, kas spiedās telpā caur netīro logu, noklātu ar mušu mēslu punktojumiem, zirnekļu tīkliem un prāvi tumīgu putekļu kārtu, mocīja manas tikko atvērušās acis. Aizgriezis galvu, es raudzījos istabā. Dzīvinošais laiks tajā bija apstājies, tikai nāves un iznīcības sonātes grieza savu stagnējošo nāves deju. Griesti, kādreiz balti, sasprēgājuši, dzeltenīgi pelēki ar nolobījušos apmetumu, kas atsedza betona plātņu nelīdzeno un raupjo seju. Vairākkārtīgi salietās tapetes, sačokurojušās, sacietējušas un līdz pusei nolobījušās karājās pie sienas kā nāves pašas karogs, mēmā klusumā sveicinot kluso postu. Uz grīdas atkritumu kaudzes, plēves gabali, plastikāta maisi, ēdienu iepakojumi ar sapuvušu ēdienu tajos, lupatu gabali, tumši brūni no putekļiem un tajos slaucītiem mīzaliem, asiņu pēdas, pudeles, tukšas un ne tik tukšas ar mirušiem kukaiņiem tajās, kas dreifēja kādreiz dedzinošā šķidrumā kā kāju, spalvu un zarnu saliņas, marles gabali, kas kādreiz pilnas bijušas ar spodrām asinīm, tagad ar tumši brūnu nokrāsu, gandrīz melni no sakaltušām asinīm, krevelēm un recekļiem.

Es skrēju ārā. Metos lejā pa trepēm kā zibens šautra, muku no netīrības, nešķīstības, no paša smakas un nelabuma. Izgulējumu čūlas, veidojušās un sakaltušas un atkal veidojušās, sprēgāja, suloja un asiņoja. Ar katru soli āda pārsprāga no jauna un no jauna ārā spiedās satrūnējuši un gļotaini pūžņi un no jauna smērēja smirdošās drēbes paliekas, kas man bija mugurā. Pa priekšu vilkās puisītis, gadi desmit, divpadsmit, ne vairāk. Viņa sakropļotā labā kāja vilkās pa netīro asfaltu, līdz pusei un uz iekšu nodilušais papēdis, atrāvies no kurpes, klaudzēja, sitās un plaukšķēja pret zemi un pret pēdu tik skumji kā alus bundžas, kas piesietas aklam, noplukušam kaķim pie astes. Viss pasaules naids bija manī, saspiedis iekšas kā tumšs kamols, pletās plašumā, ārdot iekšas. Es triecu puikam pa galvu no mugurpuses. Pacēlu viņa saļimušo un smirdīgo miesu, spēcīgi triecu pirkstus viņa rīklē un ar dzelzs tvērienu rāvu visu ko biju satvēris. Viņš acumirklī atmodās no sausā miega, acu baltumos sprāga kapilāri un izplūda kā spoži un meistarīgi austi zirnekļa tīkli. No rīkles izsprāga asins šalts, dobja gārdziena pavadīta, un burbuļojot vēlās pāri viņa augumam un manām rokām. Tecējums kā sakarsēta lava meklēja savu galamērķi līdz sasniedza zemi un aizpildīja tukšumu starp pēdu un nodilušo papēdi. Viņa dzīves burbuļojums izsīka manās netīrajās rokās, ar tām es smērēju savas esības dzīvi pūstošās brūces.

Es skrēju. Skrēju līdz man aprāvās elpa, gurdenie locekļi nespēja noturēt mana ķermeņa svaru, krūtīs dūrās tūkstošiem sarūsējušu un līku naglu. Debesu jums pāršķēlās un lietus mīzalas triecās pret zemi, mutuļoja, sajauca visu dzīvo un nedzīvo, veidojot nebeidzamus ūdens plūdus un pārvēršot zemi par ļauni šņācošu zampu. Kājas grima un ķērās un spēki pilnībā atstāja manu ķermeni. Es nokritu uz ceļiem un zeme iesūca manu ķermeni uz palikšanu. Nokritu pie koka būdas pusatvērtajām durvīm, tās karājās eņģēs un žēli čīkstot plēsa mitro un sapelējušo gaisu. Durvju vidū krusts. Būdas dēļi grima mīkstajā zampā, visa konstrukcija sašķiebusies, saplaisājušie dēļi kā veča zobi, sadrupuši un reti, šķita, ka zeme aprīs šo būdu kuru katru mirkli, atvērs milzīgo bezzobaino muti un norīs, iesūks to sevī, lai vēlāk izvemtu kopā ar visas zemes grēkiem kā žultainu un strutainu kaunu ko nevar panest. Virs durvīm miesa. Kādreiz bijusi sieviete. Viņas galva, rokas un kājas atsegtas, uzbriedušajā ķermenī iespiedusies dzeloņstieple, kas nostiepa zilgani bālo ādu un likās, ka miesa būtu smalka porcelāna klāta. Viņas mati nevarīgi svērās pie zemes, netīrumu, dubļu un asiņu sasūkušies. Stipra vēja brāzma, tik spēcīga kā ļaunums manī pašā, sašūpoja būdu un trieca tās nogurušos dēļus pret zemi. Debesis ārdījās un plosījās, trulā bezspēcībā, nespējot noslaucīt uztūkušo ļaunumu no zemes virsmas.

Tai, kuras vairs nav.

Ir nedaudz jocīgi kaut ko rakstīt bez lasītāja. Par to kā vairs nav un pavisam iespējams, ka nekad nav bijis. Iluzora parādība, kā vējš pirkstu galos un saules pirmie pieskārieni no ziemas bālajam vaigam, ko jūti, bet izskaidrot nevari un baidies pazaudēt. Tu joprojām esi mans sapnis par laimi, pamats uz kā būvēt skaisto cerību, reizē posts un skaudrais atgādinājums par netveramo lietu būtību ko nav iespējams savienot ar pastāvošo realitāti ko nespējam ietekmēt vai kā ietekmei akli paļaujamies kā vispārpieņemtai un neapstrīdamai lietu kārtībai.
Ja es Tevi esmu iedomājies, tad es nesaprotu, kāpēc tik skaidri atceros savu izdomu. Ja izdoma ir kā sapnis, tad tai jāpiemīt zināmai nenoteiksmei, kādai miglainai maliņai, kas nav skaidri nosakāma un atļauj attīstīt. Izdoma ir kā nepabeigta celtniecība. Apdzīvota, taču nenodota ekspluatācijā, lai izvairītos no nekustamā īpašuma nodokļa nomaksas. Daļa labiekārtota, daļa atstāta nākotnei. Tevi es atceros pavisam skaidri, it kā viss būtu noticis vakar, joprojām jūtu tavu smaržu kas apbur un sastindzina ķermeni patīkamā labklājībā, tavus kautrīgi maigos pieskārienus, vismaigākos kādu vien var iedomāties, gandrīz vai nejūtamus, tikai milimetru virs ķermeņa, lai pieskaras siltums, ne āda, tavus matus, žilbinoši ugunīgus savā piķa melnumā. Ir brīži, kad jūtu tavu ķermeni savos apskāvienos, tas piekļaujas un ieguļas. Es aizmiegu ieelpojot tevi, pamostos salauzts, it kā kāds man būtu atrāvis tevi ar daļu manis un zaudējuma sāpes smeldz rīklē un krūtīs.
Atceros pirmo tikšanos, patīkamo mulsumu, uzdāvināto pavasara pušķi, mūsu pirmo reizi, kas bija tava pirmā, atceros pastaigas ar tevi, sarunas, kā tavas lūpas sniedza savu maigumu nakts melnumā un ūdens skaņu pavadījumā. Tā es toreiz arī jutos, es ar tevi vienā krastā, kamēr visa skaļā pasaule ar savām gaismām un nebeidzamajiem trokšņiem - otrā.
Veselais saprāts liek domāt, ka tas viss bija iespējams tikai tāpēc, ka tu nekad līdz galam nebiji mana. Un es nebiju tavs. Tā bija vispārēja kustība vienam pretī otram, nejauša saskaršanās, bet nekad nebija pilnīgs kontakts, pilnīga tuvība. Ļauns joks ko paša prāts izspēlē ar tevi, ja atstāj auglīgu augsni, neaptraipītu ar pieradumu vai ikdienas pierīvēšanos.
Es tā arī nespēju samierināties, ka tev ir jūtas pret citu. Un kā gan cilvēks var samierināties ar ko tādu? Ja tu esi pats labākais, pats pats, bet bez atbildes. Un bez atbildes tāpēc, ka "apstākļi" un ikdiena, ne tāpēc, ka nebūtu vēlēšanās, kas tiek nogriezta saknē. Iespējams tu gaidīji mani. Zinu noteikti, ka gaidīju tevi. Ne ļaunā cerībā, bet tādā, kas tic nejaušībai. Es rakstu šīs rindas, lai vairs negaidītu. Izdzīvoju visu vēl vienu reizi. Vēl šodien, redzot tevi, mana sirds trīcēja. Rīt vairs ne. Varbūt tā nemaz nebiji tu, tā būtu ļauna likteņa spēle, ja es tiešām tevi būtu redzējis šodien. Varbūt tā nebiji tu. Varbūt tevis vispār nebija. Tāds ir mans apmāns šodien. Daudz laimes dzimšanas dienā vēl pēdējo reizi.

Skaļa mūzika.

Viņš lasīja grāmatu, iekārtojies pussēdus, pītā divvietīgā krēslā, kārtīgi salocīta sega un liels spilvens balstīja muguru. Viena kāja saliekta uz krēsla, otra gar malu nolaista pie zemes. Kājās siltās mājas zeķes, pelēkas, ar divām sarkanām svītrām pie potītes. Blakus krēslam liela, brūna māla krūze ar liepziedu tēju un vīna glāze, pildīta ar sarkanvīnu. Ik pēc pāris izlasītām lapaspusēm viņš sniedzās pēc dzeramā, pītais krēsls nedaudz krakšķēja. Fonā skanēja mūzika, kaut kāda ārzemju radio stacija ar jaunāko britu mūziku, skaļumu viņš regulēja ar tālvadības pulti, nogriežot skaņu tajās reizēs, kad mūzika apklusa un sākās garākas sarunas vai ziņas.
Viņa ieskrēja istabā, skaļi aizcērtot aiz sevi durvis. Zābakos un mētelī, norāva cepuri un nometa gaitenī uz skapīša. Zābaki nedaudz saslīdēja uz mazā mīkstā paklāja, kas atradās pie krēsla, vīna glāze apgāzās un vīns iekrāsoja grīdu un paklāju tumši sarkanā krāsā, glāzes maliņa nolūza pusmēness formā, lauska kā aisbergs gulēja vīna okeāna vidū. Viņa kliedza. Uz pieres bija izspiedušās dažas sviedru lāsītes, vaigi pietvīkuši, sarkani pleķi uz kakla, izspiedušās vēnas. Rokas gaisā veica apļus, pusapļus un improvizētus dūrienus. Vienā no pusapļiem roka aizķēra grāmatu un tā nokrita uz grīdas vīna peļķē. Tumšais šķidrums iesūcās lapās, papīra struktūra pildījās ar vīnu un izskatījās pēc mazām sniegpārslām. Viņš nedzirdēja lamas, līdz ar viņas ienākšanu pirksti noslīdēja uz pults pogas un spieda "skaļāk". Telpu pildīja ritmiska duna, viņas kustības izskatījās kā haotiska, mēma deja. Rokas un mati kratījās it kā mūzikas skaņu kustināti.
Brīdī, kad grāmata nokrita vīna peļķē, viņš strauji pielēca kājās, lielā brūnā māla krūze, apmetot pusloku un pa ceļam atbrīvojoties no šķidruma, piezemējās viņai tieši uz galvas, centimetrus piecus virs deniņiem. Joprojām skanēja mūzika. Viņa vairs nedejoja, rokas izmētātas gar sāniem kā vijīgas čūskas, mati norimuši, vienīgā kustība viņas ķermenī bija asins iesūkšanās matos un izplūšana pa grīdu. Viņas asinis bija nedaudz gaišākas par vīnu. Uzmanīgi kāpjot pāri viņas kājām uz izvairoties no šķidrumu peļķēm, viņš aizgāja līdz palodzei, no kuras paņēma vienu cigareti un fotoaparātu. Iespiedis cigareti zobos, kustinot lūpu kaktiņus viņš fotografēja. Uzmanīgi kustināja viņu, pārvietoja, ielika galvu vīna peļķē un gaidīja līdz asinis saplūdīs ar vīnu. Asinis un vīns melnajos matos, fantastiska foto kompozīcija.
Viņa pamodās pēc otrās izsmēķētās cigaretes. Apjukums bija lasāms viņas sejā, viņa taustīja savu galvu un skatījās uz sakrāsojušos roku. Viņš turpināja fotografēt, veicot labākos fotouzņēmumus savā dzīvē, nesamākslotus, patiesus, tiešus, skaidrus. Kā mērkaķis viņš uzmetās viņai uz krūtīm, neļaujot piecelties. Bija ļoti grūti noturēt viņu pie zemes un vienlaicīgi turēt rokās fotokameru. Kad viņa bija pietiekoši atžirgusi, viņš trieca viņai krūtīs iepriekš sagatavoto un blakus nolikto virtuves nazi ar plato asmeni. Trieca tieši krūtīs, caururbjot krūškurvi un iespējams pat salaužot dažas ribas. Naža spals notrīcēja viņam rokās, metālisks krakšķis nozīmēja to, ka asmens pārlūza. Jauns sarkanās krāsas tonis iekrāsoja grīdu un paklāju. Vīns, asinis no galvas, kas sākušas sakalst un tagad, daudz tumšākas, dzīvīgākas, plūstošākas. Viņas acīs nebija sāpju, tikai bailes. Tie ir divi dažādi skatieni, tik ļoti atšķirīgi, dzīve pamet ķermeni ar sastingušām bailēm acīs.
Policija atbrauca uz notikumu vietu pēc izsaukuma par pārāk skaļu mūziku. Viņš nedzirdēja zvanu pie durvīm, jo mūzika joprojām rībēja pilnā skaļumā. Divi policijas darbinieki paraustīja durvis, tās izrādījās neaizslēgtas, viņa bija tikai aizcirtusi durvis, ne aizslēgusi. Tas ko viņi ieraudzīja, tas stindzināja, paralizēja, pienagloja kājas pie grīdas un sažņaudza krūtis, neļaujot elpot. Viņš bija piekāris viņu uz drēbju pakaramā stieņa, rokas sasietas ar siksnām un kājas iztaisnotas, priekšā visam ķermenim. Mūzikas ritmos viņš lēkāja viņai apkārt, noziedies ar sarkanu krāsu un māliem. Viņš lipināja viņai caurumu krūtīs, glāstīja ar pirkstu, mitrināja ūdenī ar krāsu un mēģināja izlīdzināt visus radušos nelīdzenumus, Visa viņas āda bija nokrāsota sarkana. Viņš lēkāja viņai apkārt, glaudīja, smērēja un fotografēja.
Kad policists beidzot varēja pakustēties, viņš izslēdza mūziku. Šķita, ka viņš nemaz nepamanīja pēkšņo klusumu ap sevi, joprojām lēkāja, tupās, fotografēja un pie sevis murmināja:
- Tarss Tarkass nekad nezaudēja, nevienam, nekad, viņš bija visvarenākais tarks. Ar Džonu Kārteru viņi cīnījās arēnā pie Orhūniešiem, arī tur viņš nezaudēja, nevienam. Un Barsūma sarkanie cilvēki bija sarkani, sarkani nevis ar kaut kādiem tetovējumiem, un nebija nekāda medaljona un baltie cilvēki bija tikai melīgi priesteri, nevis visu varenie, turklāt viņi valkāja sarkanas parūkas. Un Issas upes augštecē Džons nonāca tikai otrajā daļā, kad otro reizi atgriezās uz Marsa. Galvenie uz planētas bija melnie, baltie tikai melīgi un nodevīgi kalpi. Un Džons Kārters nekad neslēpās aiz Dejas Torisas muguras, viņš bija Marsa valdnieks, visvarenākais planētas karotājs. Kā var tik ļoti sačakarēt filmu? Kurš iedomājas, ka tik izcila autora stāstu var uzlabot? Kāpēc nevarēja uzņemt tuvāk grāmatai, vai tas kaut ko būtu mainījis? Tarss Tarkass nekad nezaudēja, nevienam. Un Džonam ar Deju piedzina dēls, Kartoriss. Un vispār, Zodanga nestaigāja, pilsēta nekur nestaigāja un nebija par iemeslu planētas iznīcībai. Planēta vienkārši mira..

Lapas stāsts.

Līdz ar aukstumu visā būtībā iezogas tukšums. Liekas, ka aukstums iznīcina, liek sarauties, sadrupina smalkās iekšas un atstāj tikai spocīgu, šķietami nedzīvu apvalku. Šis stāsts ir par lapu. Tik vien. Tā piedzima upes krastā, starp ūdeni un bruģētu pastaigu taciņu, ne pašā galotnē, ne arī apakšā, kaut kur pa vidu, pasargāta no tiešiem saules stariem un skarbām vēja brāzmām. Jau dienā, kad tā izlīda no sava sveķainā apvalka un iztaisnoja augumu siltumam un saulei, lapu apbūra ūdens līdzenuma vizuļojoši dzīvīgais spīdums no vienas puses un rosība no otras. Ūdenī dzīvojās pīles un gulbji. Spēlējās, mazgājās, plosījās. Dažreiz garām aizšļūca kāda laiva ar baltām burām. Mūsu lapai nedaudz skauda. Tā lielā, baltā lapa bija pārsteidzoša savā mirdzumā un pašpārliecināta, par ko liecināja tās allaž piepūstais vēders. Un, kas pats galvenais, tā varēja pārvietoties, majestātiski šļūkt virs ūdens, tikai reizēm sašūpojoties mazajos vilnīšos.
Kādu cilvēku kājas tikai nestaigāja pa tīro un gludo akmeņu virsmu uz celiņa. Bija gan steidzīgās un taisnās rīta kājas, apautas smalkās ādas kurpēs, gan vecu ļaužu kājas, nogurušas, vienmēr nedaudz piepampušas. Bija arī bērnu kājas, kas apautas vieglos, plānos apavos, gluži vai lidoja virs akmeņainās virsmas, tikai pa reizei pieskaroties zemei ar vienīgo iespējamo iemeslu - lai saprastu, ka nelido. Jaukās un saulainās dienas tika aizvadītas pētot ūdens klājumu, dienas ritumu noteica putni, saules gaisma, krāsu spēles, ūdens un gaismu kustība pa to. Pārējās dienās laika ritumu noteica soļi. Steidzīgi, mierīgi, šļūkājoši, ritmiski, ātri, haotiski, vientuļi, skumji, draudzīgi, pirmie un pēdējie soļi. Pēdējie aizkustināja visvairāk. Maigās, smalki adītās zeķītēs, tāds trauslums uz cietā akmens, kontrastu spēle. Gluži kā krītot, aizsargājoties no sāpēm, izmet kāju uz priekšu ne tāpēc, ka grib iet uz priekšu, bet tāpēc, ka jūt kritienu. Un tad smagnēji soļi, negribīgi, kustība ar lielu gribasspēku un piepūli, smagu nopūtu un spļāvienu pavadīti. Dažreiz tikai soļi atšķir bērnu no veca cilvēka. Dzīves sākums kā pirmais solis, dzīves beigas kā pēdējais.
Mūsu lapa visvairāk apbrīnoja mīlestības soļus. Arī tie lidoja, tikai brīžiem skaroties pie zemes, gluži kā bērnu rotaļīgie un vieglie soļi, tikai šie bija nopietnāki, nobriedušāki. Tie steidzās vieni pretī otriem, katrs savā steidzamībā, katrs savā tempā, līdz satikās. Un tad gluži vai peldēja kopā, rotaļājās, bija blakus, tad leca uz priekšu, aizlavījās aiz muguras, sastinga un atkal laidās kopīgā un ritmiskā plūsmā.
Vējš dzīvoja savu dzīvi, tas nebija nekādā veidā saistīts ar to, kas noteica lapas laika ritumu. Soļu dienās tas mierīgi varēja nest līdzi ūdens un putnu radītos trokšņus. Tad soļi bija bez skaņas, nedzirdami, kliedzienu, dziesmu vai viļņu bangošanās pavadīti. Bija arī otrādi, kas likās vēl spocīgāk, klusējošā ūdens viļņošanās soļu šļūdoņā vai spalgajā papēžu klakšķēšanā. Kā neredzami cilvēki pastaigātos pa nemierīgo ūdens virsmu. Cilvēki izteica vārdus, skaņas, kam nevarēja noteikt izcelšanās avotu, bezpalīdzīgi slīdēja pāri ūdens klājumam līdz pilnīgi izzuda, neatrodot klausītāju. Vārdiem vajag klausītāju, vietu pret ko atbalsoties, savādāk tie nomirst pilnā bezspēcībā un aizmirstībā.
Dienā, kad lapa pirmo reizi sajuta aukstuma radīto tukšumu, arī cilvēku soļi kļuva smagāki. Nē, tie bija tie paši soļi, ar to pašu raksturu, to pašu cilvēku, tikai smagāki, nogurušāki, vienkārši ne tik priecīgi. Jo aukstāks kļuva, jo soļi kļuva nemierīgāki, nepacietīgāki, pat aizkaitināti savā smagumā un nogurumā. Blakus esošās lapas pamazām sāka krist nost no koka. Katrai bija savi iemesli, vienas gribēja ielaisties ūdenī, kamēr tas vēl nebija pavisam stindzinošs, otras gribēja atvieglot cilvēku soļus, ieklāties starp zemi un soļiem maigā un mīkstā slānī. Mūsu lapa vēl nebija izlēmusi savu likteni. Tukšums arvien pletās plašumā, spēki izsīka, taču viņa turējās. Ūdens būtu laba izvēle, ja būtu iespēja iegūt baltu vēderu ko lepnībā piepūst un šļūkt virs ūdens saulainās dienās, taču viņa nebija balta, nebija liela un arī īpaši glīta ne. Viņa gribēja padarīt maigākus mīlestības soļus, taču tie vairs nebija dzirdami. Kļuvuši arvien retāki un retāki, vienu dienu tie pazuda pavisam. Pazuda vai pārvērtās asos, aprautos, nepacietīgos un dusmīgos soļos ko pavadīja skarbas un skaļas skaņas ko atnesa vējš. Vēl tikai dažas lapas turējās kokā tādā pašā neizlēmībā vai vienkārši par spīti visam.
Tikai vienu reizi lapa bija ieskatījusies tālāk par soļiem. Tieši mīlētāju soļi bija tie, kas aicināja, vilināja un pat lika skatīties savādāk, skatīties tur, kur viņa nevarēja pieskarties, kas neradīja skaņas ko varētu atnest vējš, tas tikai varēja rotaļāties ar to vieglumu un gaisīgumu. Vējš cilāja matu cirtas, pa vienai vai vairākām šķipsnām kopā, liekot tiem viļņoties kā ūdens virsmai. Tie viļņojās un arī mirdzēja saulē brīņišķīgā spīdumā un rotaļā, vienīgā atšķirība bija tāda, ka varēja redzēt gan sākumu gan beigas, savukārt ūdens līdzenums šķita bezgalīgs esam. Tie bija tie paši mati ko mūsu lapa pamanīja. Tikai tie vairs nemirdzēja un neviļņojās, arī vējš vairs nerotaļājās ap tiem. Tā vietā tie bija sastinguši. Sastinguši un nedzīvi, saķepuši ar asinīm un dubļiem. Viņa neatpazina tos, tikai ar visu savu būtību lapa saprata, ka tie ir tie paši mati. Tie paši, tikai savādāki, ne vairs celiņa pusē, bet ūdens, pavisam netālu no koka kurā atradās pati lapa.
Vairāk par visu pasaulē lapa gribēja pieskarties šiem matiem. Tie vairs nebija glīti, nebija spoži, nebija rotaļīgi, tie gulēja sastinguši aukstumā un augošajā tukšumā, taču nebija pasaulē nekā svarīgāka kā pieskarties šiem matiem. Pieskarties un apsegt. Laisties ūdenī šķita muļķīgi, lielā, lepnībā piepūstu vēderu, baltā lapa šķita muļķīga, cilvēku soļi šķita bezjēdzīgi. Tikai šie mati. Tikai šī lapa. Apsegt. No pēdējiem spēkiem sagaidījusi īsto vēja brāzmu, lapa sāka savu lidojumu. Tikai ļauns dzīves joks vai vēja untums tai varēja neļaut sasniegt savu mērķi. Savu vienīgo jēdzīgo mērķi kāds tai vien varēja būt. Salstošā tukšuma vietā viņā atskanēja mīlestības soļi, tie paši ko viņa dzirdēja dienā, kad ieraudzīja arī matus. Šie soļi un pirmais pieskāriens savam mērķim piepildīja viņas sirdi ar laimi, tik lielu, ka pārējas bija nenozīmīgi. Vairāk nekā nevajadzēja. Vairāk nekā nebija. Tikai sausa lapa mirušos un nedzīvos matos.

Šis stāsts ir par lapu, par tās mīlestības izpausmi. Tik vien.

Zaļais cerību akmens.

Biju uzaicināts ciemos, pazīstams, sen neredzēts kolēģis no iepriekšējās darba vietas uzaicināja mani uz kopīgu pasēdēšanu, - padzersim vīnu, uzspēlēsim galda spēles un vienkārši parunāsimies, viņš teica. Uz darba dienas beigām radās viena interesanta situācija, diezgan vienmuļajā darbā tādas negadās bieži, tāpēc es ar lielu aizrautību iedziļinājos visos sīkumos un attapos, ka kavēju. Steidzos uz tuvāko veikalu un izspēlēju klasisko kārti vīna izvēlē, kad nav laika iedziļināties niansēs un garšas buķetē - Dienvidāfrikas vai Čīles sarkanvīns ne lētāks par septiņiem latiem. Priecīgs un apmierināts ar savu attapību un gaidāmajām uzslavām, iekāpu pirmajā transportā un jau pēc trīsdesmit minūtēm klauvēju pie namatēva viesmīlīgajām durvīm. Kā jau bija plānots, saņēmu uzslavas par vīna izvēli un ātri vien iegrimu jautrajās kompānijas sarunās par visu smieklīgo un aktuālo mums apkārt. Viens no klātesošajiem izvirzīja teoriju, ka, izvēloties starp mašīnas un sievietes dalīšanu ar citu vīrieti, viņš izvēlētos dalīties ar sievieti, ne mašīnu. Teorētiskais pamatojums bija, lai arī diezgan absurds no vīrieša egoisma un sajūtu puses, tomēr diezgan pamatots no savādā matemātiskā aspekta.

- Sāksim jau ar kalpošanas ilgumu, pat dzīves ilgumu, ja vēlamies. Cik sievietes ilgi dzīvo, septiņdesmit, septiņdesmit piecus gadus, nu tā, vidēji? Un cik daudzas mašīnas bez pamatīgas renovācijas vai pat pilnīgas pārbūves var tik ilgi nodzīvot? Šeit ir runa par lietošanas ekskluzivitāti. Redzu, ka vēl nesaprotat, nevajag steigties nosodīt, pirms esat uzklausījuši pilnībā. Pats galvenais aspekts šajā jautājumā ir noskrējiens. Runātājs ar abām rokām gaisā it kā ievilka pēdiņas. Tālāk es runāšu ļoti aptuvenos un apaļos skaitļos, lai vieglāk saprast. Mašīnai dienā noskrējiens desmit kilometri ir normāla parādība. Vidējais kilometru daudzums no mājām uz darbu un no darba mājās. Ja runājam par sievietes noskrējienu, runātājs atkal ar abām rokām gaisā ievilka pēdiņas, tad desmit kilometri ir.. Pieņemsim, vīrieša loceklis ir divdesmit centimetri, vidējais frikciju skaits dzimumakta laikā ir ap simts. Iekšā, ārā, sanāk divi simti. Divdesmit centimetri reiz divi simti sanāk četrdesmit metri. Četrdesmit metri pret desmit kilometriem, saprotiet par ko es runāju? Lai sievietei panāktu tādu pašu noskrējiena amortizāciju un nodilumu kā mašīnai vienā dienā iedomājaties cik ilgi viņa ir jāizmanto? Visi klātesošie smējās kā neprātīgi par šādu salīdzinājumu, atzinīgi novērtēja runātāja izteiksmes līdzekļus un pašu joku.

Pēc pāris izdzertajām vīna glāzēm un pamatīgas smiešanās man sareiba galva. Nezinu, vai tas bija kaut kāda saguruma sekas vai tāpēc, ka lietoju medikamentus un nezināju to iedarbību kopā ar alkoholu, taču es atvainojos saimniekam un teicu, ka iziešu nedaudz paelpot svaigu gaisu. Viņš palūdza mani paņemt līdzi savu miniatūras Šnauceri. Es piekritu, jo man patika mazais, bārdainais šunelis. Izdzirdējis vārdu "pastaigāties", tas jau nepacietīgi lēkāja pie durvīm, priekā tricinot savu smieklīgo bārdiņu. Iespējams laukā smidzināja lietus, tas bija tik smalks, ka nevarēja saredzēt lietus lāses, viens vienīgs mitrums it visā. Viens stabs, otrs, laterna, žogs, automašīna, mazais lopiņš apčurāja visu pret ko vien varēja pacelt kāju. Vienmēr esmu apbrīnojis dzīvnieku urīnpūšļa darbību, kā var tik bieži un tik daudz? Gaisa balons, pilns ar urīnu un pielipinātu bārdu. Savādāk to nevar izskaidrot. Stūrī, starp pamatīgas vecas mājas apdrupušo un appelējušo sienu un pelēku, sapuvušu, uz iekšu sagāzušos žogu, ko tikko kārtējo reizi apčurāja suns, es ieraudzīju savādi zaļu spīdumu. Neskaidrais un blāvais spīdums tik ļoti atšķīrās no visa apkārtējā pelēkā un slapjā, ka es nevarēju vienkārši paiet garām. Kaut kas, kas tik ļoti izrāvās no vides, nevarēja neatstāt uz mani iespaidu. Kā nedzirdamas balss aicināts, es tuvojos šķirbai starp māju un žogu. Domās pārcilāju iespējamos variantus, kas tur varēja spīdēt, sākot ar smaragdu, beidzot ar akvamarīnu, peridotu vai dzeltenīgi zaļo hrizolītu. Galu galā, tas varēja būt vienkārši stikla gabaliņš vai kāda mākslīgā lētā kakla rota, auskars vai aprocīte. Pēdējie varianti likās ticamāki.

Brāļa māsai, Annai, bija pienācis tas pusaudžu un meitenīgais vecums, kad viņai iepatikās rotāt sevi. Viņa cītīgi meklēja informāciju par pašdarinātām rotām, stundām ilgi varēja rakņāties vecās mantās, izvēloties sev piemērotas spīdīgas lietiņas, kā tāda žagata ķēra visu spīdīgo un nesa uz improvizēto darba galdu savā istabā, kurā cītīgi dedzināja, līmēja, spodrināja, grieza un veidoja, kamēr sanāca pietiekoši glīti priekšmeti.

- Būs rotas lieta Annai, šķiet, ka tieši tā es noteicu pie sevis un noliecos, lai paņemtu zaigojošo spīdumu. Pirms vēl mani pirksti bija saspiedušies kopā, tas, kas man likās zaļgans dārgakmens esam, izšķīda manos pirkstos. Plānā plēvīte, kas laternu gaismā veidoja ilūziju par zaļo spīdumu, pārplīsa un staipīgs šķidrums izsmērējās pirkstos. Es biju noturējis par dārgakmeni kāda cilvēka krēpes. Kādu laiku iepriekš garām šai vietai bija gājis cilvēks un iztīrījis savas rīkles saturu slaidā spļāvienā. Gaismas un mitruma spēle radīja atblāzmu un prāts rotaļājoties uzbūra sev vēlamas ainas. Riebuma vilnis mani pārklāja pilnībā, nav nekā traka, ja savas siekalas trāpa tev uz pirkstiem, taču cita cilvēka siekalas šķiet pretīgas. Es izvilku kabatas lakatiņu, noslaucīju pirkstus, un izmetu to ārā. Nevarēju iedomāties ko tik pretīgu savā kabatā.

- Dažreiz uzburtās dzīves ainas, skaistās ilūzijas, labie nodomi un cerības izšķīst nodomu pirkstos kā pretīgas krēpes. Notikums ko negribas atcerēties. Ar šādām domām es devos atpakaļ pie bijušā kolēģa. Bija jāaizved atpakaļ suns.

Diena pirms gada.

Es atgriezos mājās kā atgriežas mājās cilvēki, kad ir pārāk daudz iedzēruši, pilnīgā bezapziņā cilvēks instinktīvi dodas turp, kur jūtas kā mājās. Ar pirkstiem izvēlējos pareizo atslēgu, ar pirmo mēģinājumu trāpīju šaurajā slēdzenē, smagās dzelzs durvis atvērās pilnīgi bez skaņas un atdūrās pret drēbēm, kas bija sakārtas uz sienas aiz durvīm. Novilcis ar dubļiem un sniegu klātos apavus un jaku, es iešļūcu lielajās gumijas čībās un, nedaudz šļūkājot pa zemi, aizgāju uz virtuvi. Aiz manis palika čību nospiedumi putekļos un mazas svītriņas no vaļīgajām čībām. Šajā dzīvoklī vienmēr bija daudz putekļu, tie saradās tik bieži un tik biezā slānī, ka likās, it kā kāds īpašs putekļu burvis šajās telpās ir bijis pārāk entuziastisks.
Tieši gadu atpakaļ es atstāju dzīvokli tādu, kāds viņš bija. Īres līgums bija noslēgts divus gadus uz priekšu, es saimniecei atstāju lielāku naudas summu, no kā maksāt par komunālajiem pakalpojumiem. Pa gadu uzkrātais pasts arī glabājās pie saimnieces, taču šobrīd man gribējās sasildīties ar tēju, ne rakņāties vēstulēs, rēķinos un atgādinājumos. Es nekad neuzglabāju daudz ēdamā, man labāk patīk katru dienu iegriezties veikalā un gatavot sev tieši to ko vēlos šobrīd, nevis to, kas ir nopirkts un jāēd, lai nesabojājas. Tieši tāpēc pustukšajā ledusskapī bija maz sapelējušā ēdiena, es izmetu ārā arī to, kas bija slēgtos traukos un konservus. Piebēris tējai klāt cukuru un pielējis balzāmu, es apsēdos un sāku gaidīt.
Lai arī kopš liktenīgā brauciena bija pagājis vesels gads, man likās, ka tieši vakar es sūtīju pēdējo sms par norunāto tikšanos, beigās liekot smaidiņus, skūpstus un apskāvienus, ka tieši vakar pretējās mašīnas gaismas kā divas ugunsbumbas ierāvās manā braukšanas joslā un paralizēja manas rokas un kājas. Ja vien es būtu varējis pakustēties, viņa būtu dzīva - ar šādu klusu kliedzienu krūtīs es modos simtiem reižu. Un simtiem reižu nevarēju noslaucīt aukstos sviedrus, jo rokas nepakļāvās manām pavēlēm. Es sēdēju un blenzu sienā, līdz atkal sajutu, ka varu kustēties. Katru reizi man bija sajūta, ka es vairs nekad tā arī nespēšu pakustēties, kas pats par sevi mani nebiedēja, drīzāk biedēja tas, ka es joprojām būšu dzīvs. Dzerot saldo tēju ar balzāmu es skatījos uz iepriekšējās dzīves spocīgajām paliekām. Par to, ka es esmu dzīvs un atrodos šeit un tagad liecināja tikai pēdu nospiedumi uz putekļiem klātās grīdas un garaiņi no karstās krūzes. Šādi viss tika atstāts, šādi viss beidzās un gaidīja tupinājumu. Es nezināju ko es gaidu, joprojām atrados gluži kā dzēruša cilvēka bezapziņas stāvoklī, kas mani atveda šurp un kas lika šobrīd gaidīt.
Nezinu cik ilgs laiks bija pagājis, man nebija pulksteņa un uz sienas esošais noteikti jau vairākus mēnešus rādīja ceturksni pāri vieniem. Par laika ritējuma turpinājumu liecināja tikai atdzisusī, līdz pusei izdzertā tēja. Brīdī, kad sāku smēķēt, pie durvīm atskanēja zvans. Es aizšļūkāju līdz durvīm un atvēru tās, nejautājot, kas tur ir, man likās, ka saimniece, kura dzīvo stāvu augstāk, ir redzējusi mani pārnākam un tagad ir atvilkusies parunāt par saimnieciskām lietām, kas viņai šķita bezgala svarīgas. Taču tā nebija saimniece, durvīs stāvēja jauns puisis un izskatījās pamatīgi nosalis.

- Labvakar, metāliski aprautā balsī noteica durvīs stāvošais, es šodien gaidīju ilgāk kā parasti un labi, ka apgāju māju no otras puses un ieraudzīju degam gaismu logā. Vai drīkst ienākt?

Es biju vēl gluži nepamodies un neiedziļinājos jautājumos, kas iešāvās man prātā, tāpēc, neko neteikdams, pavirzījos malā un ielaidu puisi iekšā, galu galā izskatījās, ka viņš mani pazīst, lai arī es pats neatcerējos, ka būtu viņu kaut kur manījis. Puisis noģērbās un apsēdās tajā krēslā, kurā es vēl nepilnu minūti atpakaļ izdzīvoju savu kārtējo nomoda murgu.

- Es skatos, ka esi pirmo reizi šeit, ja? puisis sāka runāt. Esmu Rihards, šaubos vai tu mani pazīsti. Tā jau bieži vien gadās, ka kāds izmaina tavu dzīvi pašos pamatos, taču tu viņu nemaz nepazīsti. Tie ir lēmumi ko pieņem tu un citi cilvēki, šo lēmumu savstarpējā mijiedarbība.

Viņš piecēlās un izvilka man no kabatas cigareti. Ar šausmām sapratu, ka es nespēju pakustēties, aukstas tirpas pārskrēja pāri mugurai. Kāpēc es ielaidu dzīvoklī svešu cilvēku, kādi ir viņa nolūki? Viņš apsēdās atpakaļ un aizdedzināja cigareti. Kādu brīdi viņš klusēja un es varēju viņu labi nopētīt, ne tāpēc, ka tas būtu ļoti interesanti, bet tāpēc, ka neko citu neredzēju un nevarēju pagriezt galvu. Izskatījās, ka viņš ļoti strauji būtu zaudējis svaru, par ko liecināja viņa neveselīgā ādas krāsa un šķebinošs ļumīgums. Dzeltenīgie pirksti, vēl dzeltenāki par pārējām atklātajām ķermeņa daļām, turēja cigareti dziļi iebāztu starp rādītājpirkstu un vidējo, tādējādi, ievelkot dūmu, viņš ar plaukstu aizsedza pusi sejas. Ap acīm dziļi, tumši loki, skaidri saskatāmi vaigu kauli un izspiedies zods. Radās sajūta, ka viņš būtu bijis iebāzts kaut kādā ātrās novecošanās mašīnā un vienīgā ķermeņa daļa, kas palika neskarta bija deguns. Tas majestātiski izcēlās viņa saplakušās sejas vidū.

- Ko nu tur daudz, viņš noskaldīja,skatoties man tieši acīs un nodzēšot izsmēķi tieši galda vidū. Gadu atpakaļ es izraisīju avāriju. Piedzēries es iebraucu pretējā joslā un ietriecos pretī braucošajā mašīnā, kurā atradās divi cilvēki. Sieviete nomira, bet vīrietis palika dzīvs. Tu jau saproti, ka es runāju par tevi, vai ne? Es steidzos pie savas meitenes, mums bija strīds, taču mēs izrunājāmies pa telefonu un viņa nolēma man piedot, jo bija tomēr Svētā Valentīna diena. Kad vēl piedot mīlniekam, ja ne šajā dienā? Tāpēc es ātri sēdos mašīnā un lidoju, cik ātri vien varēju. Tālāko jau tu zini. Nezini vien to, ka mani ietupināja un izlaida ārā tikai pēc septiņiem mēnešiem, atstājot nosacīto sodu. Viņa mani pameta. Es lūdzos, gaidīju viņu pēc darba, zvanīju, rakstīju, mēģināju sarunāt tikšanos, taču viss velti. Viņa man pat nepaskaidroja iemeslus. Arī šodien es biju pie viņas darba un pa logu skatījos kā viņa strādā, taču viņa mani it kā neredzēja. Es tur biju, bet priekš viņas es tur nebiju. Priekš viņas es vispār vairs neeksistēju. Man likās, ka tikai tu mani varēsi saprast. Tik absurdi un tomēr.. Es nezinu nevienu cilvēku, kurš būtu izjutis to pašu ko es. Dzīvi nedzīvē.

Rihards aizsmēķēja vēl vienu cigareti, un skatījās man virsū savu tukšo skatienu. Izņēmis no kabatas pudelīti, viņš grozīja to rokās un virpināja pirkstos. Tad izbēra pudelītes saturu sev saujā, tur izrādījās vairākas tabletes, un iemeta tās sev mutē, uzdzerdams manis neizdzerto tēju ar cukuru un balzāmu. Vēl nepabeidzis smēķēt, viņš sašūpojās uz priekšu, mēģināja piecelties, bet tā vietā uzkrita man tieši virsū. Tā kā mans skatiens bija sastindzis, viss apkārt sagriezās un es ar galvu spēcīgi atsitos pret grīdu. No trieciena acis aizvērās. Kad es tās atvēru, joprojām nevarēju pakustēties. Apkārt valdīja stindzinošs klusums. No savas pozīcijas es varēju redzēt tikai pusi istabas un daļu koridora. Es sasprindzināju visas savas maņas, lai sajustu, kas notika ar Rihardu. Viņš krita man virsū, taču es nejutu viņa ķermeņa svaru uz savējā. Nejutu arī cigarešu dūmu smaku. Gaitenī aiz durvīm karājās tikai manas drēbes. Uzmanīgi ieskatījos un ieraudzīju, ka uz putekļainās grīdas ir tikai manu pēdu nospiedumi. Nelielas astītes no vaļīgās čības un skaidri nospiedumi putekļos. Tikai manu pēdu. Es nepaspēju padomāt kā to izskaidrot, jo acīs satumsa un zaudēju samaņu.