Kas ir tas, ko tu raksti? Kāds, nafig, pavasaris, kāds sūda siers, kāda Maija, kas par pediņu ir Pēterītis, ko tu lieto, kad redzi lidojošu vardi, kas piepūsta kā balons? Tu nemaz necieni savus lasītājus? Visi jau ir pieraduši, sekss, nepamatota vardarbība, skarbās dzīves reālijas, bet te.. kas notiek te? Kāpēc tu liec mīksto uz visiem?
Man ir nosliece uz suicīdu.
Ko? Cik tu vari čīkstēt, wtf?
Es nevarētu dzīvot bez sapņiem. Ar nolūku saku, ka es nevarētu, jo es nezinu kā ir citiem, iespējams, ļoti iespējams, ka kāds, kaut kur, dzīvo bez sapņiem. Pilnīgi bez sapņiem. Kāds cilvēks, ļoti iespējams, kaut kur dzīvo bez sapņiem un jūtas labi, jūtas ļoti labi. Taču es nevarētu. Man ir nepieciešami dzīvi, piepildīti sapņi. Tas ir, sapņojumam ir jābūt piepildītam, pašiem sapņiem nebūt nav jāpiepildās. Un tā pat ir labāk, ja sapņi paliek kā sapņi. Lielākas vai mazākas vēlēšanās piepildās, bet sapņi ne. Kas tad sanāktu, ja sapņi tomēr piepildītos? Es tagad strādātu par vetārstu. Jā, man bija tāds dīvains sapnis, daži bērni sapņo, ka kļūs par policistiem, daži par pilotiem, vēl daži, nu labi, gandrīz visi redz sevi miljonāra tēlā, taču es būtu vetārsts. Un ne jau vienkāršs vetārsts, es brauktu ar melnu Lamborgini un mani mājās gaidītu Ornella Muti. Es ārstētu suņus, cūkas, aitas, apsēklotu govis, tad norullētu garos celofāna cimdus, kuri ir uzmaucami līdz pašam plecam, norullētu tos, iesēstos sporta auto un dotos mājās, kur mani gaidītu Ornella. Viņa būtu uz plīts malas sataisījusi plācenīšus, es tos mērktu kausētā sviestā, uzdzertu siltu pienu, ieskatītos viņai acīs.. un būtu laimīgs. Un labi vien ir, ka sapņi paliek tikai sapņi. Kā gan izskatītos pasaule, ja visi būtu miljonāri, bet es viens tāds vetārsts? Un cik daudzām vajadzētu būt tādām Ornellām, ne jau es viens viņu gribētu sagaidīt mājās!? Būtu daudz tādu un viņa vairs nebūtu unikāla, vairs nevarētu ieskatīties viņai acīs un apgalvot, ka esi laimīgs, jo tevi apbrīno pašas skaistākās acis cilvēces vēsturē. Nē, tādu acu pāru būtu daudz.
Tas, kas mani salauza, arī padarīja par cilvēku. Kārtīgu, prātīgu cilvēku ar savu pasaules redzējumu, gandrīz stabili uz kājām stāvošu cilvēku, tādu, par kādu cilvēku ir jāizaug, ar ko, gandrīz, var lepoties. Vai tad par to var kādam pārmest? Nu un, ka es gribēju trenkāt sienāzīšus tad, kad bija jāiet grābt siens? Nu un, ka es gribēju tur, aiz priedēm, mazajā šķūnītī, uztaisīt sev istabiņu tad, kad bija jāiet ravēt burkāni? Kas es būtu par cilvēku, ja man būtu ļāvuši trenkāt sienāzīšus un būvēt sev istabiņas, kurās rotaļāties ar iedomātiem draugiem? Vai es būtu prātīgs un kārtīgs cilvēks ar ko, gandrīz, var lepoties? Nebūtu. Noteikti, ka nebūtu. Un kurš tad vainīgs, ka es gribēju trenkāt tos sasodītos sienāzīšus? Tik ļoti gribēju, ka muku prom no mājām. Uz mežu. Gribēju dzīvot kā Tarzāns, viņam taču neviens nelika grābt sienu, viņš varēja visu mūžu trenkāt sienāžus. Uz kokiem nebija liānu, dzīvnieki nenāca pie ūdens krātuves padzerties tā, lai es tos varu nomedīt. Tad es izbadējos, nācu mājās, dabuju pērienu vai rājienu un devos ravēt burkānus, lai kļūtu par kārtīgu un prātīgu cilvēku.
Tādos brīžos gribējās sev padarīt galu. Iedurt lielo virtuves nazi sev dziļi vēderā, pakārties tajā vietā, kur man neļāva būvēt istabiņu.. Būtībā vairāk ideju man arī nebija, nekādu šaujamieroču, nekādu miega zāļu vai pārgrieztu vēnu. Ja godīgi, tā, pavisam godīgi, tad padarīt sev galu man nemaz negribējās, es gribēju, lai man pievērš uzmanību un parāda man to, ka es tieku novērtēts. Tik vien. Ienāk mamma istabā, redz, ka man kuņģī ir milzīgs virtuves nazis, apkārt asiņu peļķe, mutes kaktiņos putas.. putām noteikti vajadzēja būt, tā es iedomājos, un sāk raudāt, mamma sāk raudāt. Paņem mani uz rokām, noslauka putas no mutes kaktiņiem un sāk uzskaitīt visus tos darbus, ko esmu labi darījis. Kā esmu grābis sienu, kā retinājis burkānus, un kurš tagad to visu darīs, es taču to tik labi, tik labi darīju. Un tad es atdzīvojos un saku mammai - štrunts ar tiem sienāžiem! Nevajag man to istabiņu un iedomātos draugus, man būs pavisam īsti, jo es būšu kārtīgs un prātīgs cilvēks, ar kuru tu varēsi, gandrīz, lepoties!
Dažreiz ir tik grūti, tik ļoti grūti, ka rokas nolaižas pilnīgi bez spēka. Iespējams, ka nemaz nav tik grūti, vienkārši nogurums, tik liels nogurums. Ej pa ielu, noguris, un redzi krustojumu, kurā tev apstāsies sirds, tikai tāpēc, ka esi tik ļoti noguris. Nav spēka kaut kur iet, kaut ko darīt, nav gluži tā, ka nekas neinteresētu, nē, dzīvot vēl gribas, kaut arī pie pašnavību arsenāla ir nākusi klāt tikai nošaušanās. Gribas dzīvot, bet ir tik liels nogurums, nav spēka cīnīties, bet jācīnās ir. Apkārt ir pārāk daudz nejēdzību, atklāti sliktu lietu, vardarbības, manipulāciju, melu. Un tad tu atceries tos sienāžus, to istabiņu, iedomātos draugus. Tagad viss ir citādi, tagad ir Pavasaris, ir siera burciņa, mazie prieki, vardīte Kika, kas var būt gan mersedess gan gaisa balons, gan ledusskapis, un kurš man var kaut ko pārmest? Es neesmu nošāvies, neesmu pakāries, neesmu sev iedūris nazi vēderā, kaut arī mēdzu būt tik ļoti noguris, nenovērtēts, nevajadzīgs un tik ļoti noguris, ka jūti, šeit, pie šī krustojuma, apstāsies sirds. Kurš man var pārmest, ka dažreiz izbaudu dzīvi? Izbaudu, kaut arī neesmu vetārsts, kurš brauc mājās ar lamborgini pie savas Ornellas. Un sienāžus ir nomainījusi vardīte Kika, un Maija un Pēterītis un vēl daudzi jo daudzi cilvēki, dzīvnieki, abinieki, kuru sapņi var piepildīties, kuru sapņu piepildījums neizmainīs pasaules kārtību.
