Reiz tālu tālā zemē dzīvoja Pēterītis un Maija. Viņi ļoti mīlēja viens otru un bija laimīgi. Taču vienu dienu Maija saslima. Stipri jo stipri saslima, un neviens nezināja kā viņu izārstēt. Pat Pēterītis nezināja. Un sāka jau Maija gatavoties miršanai. Un Pēterītis arī.
- Es - teica Pēterītis - bez tevis nedzīvošu, nedzīvošu un viss, nomiršu aiz bēdām!
Un tā vienu vakaru pie Maijas atnāca Nāve ar visu savu nolādēto izkapti. Saķēra Pēterītis Nāves izkapti un velk uz savu pusi - Mani pirmo, mani! Taču arī Maija nevēlēja Pēterītim nāvi, viņa taču ļoti mīlēja Pēterīti, un vilka Nāves izkapti uz savu pusi. Neviens negribēja piekāpties.
- Ejiet, ka jūs bekot - teica Nāve - mani normāli cilvēki gaida! - Un aizgāja.
Guļ Maija un skatās, bet slimības vairs nav, būs aizgājusi, no Nāves nobijusies. Un arī Pēterīša Bēdas aizgāja.
Tā nu viņi dzīvoja laimīgi ilgi jo ilgi, mīlēja viens otru un godināja Nāvi ar labu labiem vārdiem!
__x__x__x__
Reiz vardīte Kika pārvērtās par gaisa balonu un aizlidoja. Taču sētas bērni ieraudzīja lidojušu balonu un notrieca to, ar kaķeni. Nokrita Kika, no viņas palika pāri tikai diedziņš un pārpalikumi no gaisu izlaidušā balona. Taču vardīte Kika nebija gatava padoties, viņa atkal pārvērtās par par balonu un atkal aizlidoja. Un atkal viņu notrieca sētas bērni. Un viņa atkal pārvērtās!
Tik ilgi vardīte pārvērtās par gaisa balonu, ka sētas bērniem nogura rokas un pārtrūka kaķeņu gumijas un beidzās arī patronas.
- Lai viņa iet bekot - teica bērni - lai lido kur vien vēlas - nenormālā kaut kāda!
