Interesanti, kāpēc būtībā tik vienkārši jautājumi, mums sagādā tādas problēmas vai vismaz neērtības? Kas ir laime? Kad tu jūties laimīgs? Kas tevi dara laimīgu? Jo ne jau par kaut kādu absolūto laimi tiek jautāts, nevis statusa apliecinājumu vai bērnības sapņu materializāciju, tiek jautāts par tām dažām sekundēm, kurās tu vari sajust. Čik, un ir. Laime. Te viņa ir, un te viņas vairs nav. Bet bija. Un man arī bija, piektdien, pēc hokeja skatīšanās draugu lokā, devāmies uz nākošo klubu un tad vēl uz nākošo un tur, otrajā stāvā, kāds bija svinējis dzimšanas dienu, uz galda bija palikušas kūkas atliekas, un, kas vēl svarīgāks, neliela bleķa bundžiņa, kas tika atvērta, apostīta un tajā tika iemērkts un aplaizīts pirmais pirksts. Neaprakstāmi, smilšu krāsas konsistence fantastiski smaržoja un garšoja nedaudz pēc sāļajiem riekstiņiem bundžiņās. Nē, to nevar aprakstīt, tas bija čik, un laime. Maza, nenozīmīga, bet laime. Un tad vēl pirkstu vietā sierā iemērcu čipsus. Fantastika.
Pirmdienas rītā es atcerējos par šo mistisko bundžiņu, es īsti neatcerējos, kas tas bija, vai tas bija kausētais siers, tas ir, vai tas tiešām bija kausētais siers un kāds tas bija "brī" vai "čedaras", bet es nolēmu, ka man obligāti tas ir jāatrod, obligāti, jo neko garšīgāku savā dzīvē es ēdis nebiju. Tad nu es devos uz Stockmann, jo kur gan citur var būt tādas izvirtīgas lietas, ja ne tur? Izgāju piecpadsmit minūtes ātrāk no darba, pa ceļam mēģināju sīki atcerēties kā izskatījās tā bundžiņa un pieķēru sevi riksītī skrienam pāri krustojumam pie sarkanās gaismas. Es gribēju ātrāk tikt klāt tai fantastiski garšīgajai masai, es liku soli pēc soļa un mana mute pildījās ar siekalām. Es riju siekalas un gāju arvien ātrāk. Te jau bija, veikala durvis, pirmie plaukti, ja man būtu ar kādu jārunā, tad es runātāju noteikti apšļakstītu ar siekalām, vēl daži soļi, bundžiņas nav pie siera plauktiem, nav pie riekstiņiem, jau tuvu izmisums un tad - IR! Plauktiņā pie čipsiem.
Muti neatverot, kaut ko norūcu pie kases un devos uz trolejbusu. Es biju gandrīz pārliecināts, ka es netikšu, nenoturēšos līdz mājām, ka atvēršu to bundžiņu jau trolejbusā, bāzīšu tajā pirkstu un publiski laizīšu. Atcerējos, ka ar baudām ir tāpat kā ar čurāšanu, ka, jo ilgāk cieties, jo ir lielāka bauda, tāpēc es apsēdos, turēju rokās siera, kas izrādījās čederas siera mērce, bundžiņu un joprojām riju nost siekalas, nolēmu turēties līdz mājām. Man pretī sēdēja blonda meitene ar lielām, zilām acīm un kājās viņai bija apspīlētas ādas bikses. Skaista meitene, bet man bija vienalga, man bija mans siers. Lai nenoslīktu siekalu jūrā, es mēģināju novērst uzmanību no siera, tāpēc ik pa brīdim skatījos uz meiteni. Ja godīgi, citur īsti nebija kur skatīties. Tā nu es pārmaiņus skatījos uz savu bundžiņu un uz blondo meiteni un viņas ādas biksēs ietērptajām kājām. Bundžiņa - meitenes kājas. Meitene noteikti nodomāja, ka esmu nenormālais izvirtulis. Viņa pavisam noteikti tā nodomāja, jo no viņas skatu punkta, es skatījos uz viņas kājām un pamatīgi siekalojos, ik pēc desmit sekundēm norijot kārtējo siekalu devu. Viņai ne prātā neienāca, ka es siekalojos uz savu siera mērci un ar kājām tikai novērsu uzmanību.
Un te nu bija. Es biju mājās, noliku sev priekšā alus pudelīti, čipsu paciņu un savu čedaras siera mērci. Atvēru, pasmaržoju - nu tik būs, laime! Un nekā. Jā, bija garšīgi, pat ļoti, bet nekādas sajūsmas, nebija tās sajūtas, ka varētu iet pa ielu, laizīt savu pirkstu un kunkstēt aiz absolūtas laimes. Nebija, ne ar čipsiem, ne ar karotīti, es pat vēl vienu reizi pamēģināju ar pirkstu, varbūt tur būs tā laime - nekā. Tikai garšīgi.
Tas tāpēc, ka laimi nevar ieplānot, to var tikai sajust, pie kaut kādas apstākļu sakritības ko tā īsti nemaz nevar atkārtot. Čik, un ir, sajuti - laime. Te viņa ir un te tās atkal nav. Bet bija. Es ceru, ka neviens negribēja šeit izlasīt kaut ko absolūtu, pamācību, kā justies laimīgam vai kaut kādu pretenciozu definējumu. Nekā tāda no manis nekad nebūs, es vēl tikai mācos dzīvot, maziem solīšiem, dažreiz rikšiem pie sarkanās gaismas, rijot siekalas.. un viss tikai tāpēc, lai sajustu, čik - ir laime, tūlīt vairs nebūs, bet ir, šobrīd ir.
