No rīta atkal aizgulējos, tas bija kārtējais rīts, tāds pats kā visi citi rīti iepriekš, tas ne ar ko neatšķīrās. Kamēr es smēķēju, uzvārīju kafiju, kamēr mazgājos un gludināju kreklu, kafija jau bija atdzisusi, es steidzos. Steidzos, smēķēju un dzēru jau auksto kafiju. Es zināju, ka man nevajag nekur skriet, ka es varu padzert karstu un smaržīgu kafiju no rīta, tāpat es atskriešu uz darbu, strādāšu savu darbu, tāpat mani no darba atlaidīs, kaut par kavēšanos. Taču es steidzos. Apģērbos un izskrēju uz ielas, domās jau biju darbos, vēstules, atskaites, dokumentu kaudze uz galda un gar degunu aizejošais tramvajs. Tad es apstājos, nebija vairs jēgas skriet, tramvajs jau bija aizgājis. Es apstājos un paskatījos apkārt.
No sniega brīvajā zemes pleķī sēdēja kaķis, tāds liels, ruds kaķis ar netīru spalvu un sadriskātu kreiso ausi. Rudais kaķis mēģināja noķert putnu, viņa ķermenis bija sasprindzis, kaķis lavījās uz priekšu pilnīgi bez skaņas, liekot zemē savas ķepas vienu pēc otras. Pēc neveiksmīgā lēciena kaķis skaļi nopūtās un līdz ar viņa nopūtu, es dziļi sevī ievilku elpu, it kā juzdams līdzi, it kā viņš būtu mūsu sportists olimpiādē. Un es sajutu. Es sajutu dzīvi, sajutu kņadu, gaiss smaržoja pēc saules un debesīm. Es vēl neredzēju zāli, tā vēl nebija paspējusi sazaļot, bet es to sajutu. Sajutu tā, it kā nekas nebūtu bijis. It kā es nebūtu saldējis kājas brienot pa kupenām, nebūtu raudājis par zudušo mīlestību, it kā aiz šīs mājas stūra mani nebūtu apzaguši, it kā es nekad nebūtu bijis vientuļš.
Un lūk pirmais sausais, saules apspīdētais, asfalta pleķītis un viss šķiet tīrs. Viss, kas ar mani ir bijis, ir bijis šeit, uz šī paša celiņa, kas ved uz tramvaju, uz šīs pašas ielas, šajā pašā pilsētā. Šeit es esmu elpojis un ar savu elpu sildījis viņas rokas. Pirmie saules stari, kas patiesi silda, tu izstiep roku un sajūti siltumu. Saules siltumu, cik labi. Labi. Es vēl neesmu iekāpis pirmajā zālē, neesmu vēl sajutis tās glāstošo maigumu, neesmu vēl uz ielas izgājis vienā kreklā un sajutis silto vēju, kas atsitas pret krūtīm un ieskauj, neesmu vēl redzējis meitenes caurspīdīgās blūzēs un īsos svārkos, bet es to visu jūtu, jūtu rīta rasu, dzestro jūras vēju. Es dodos gar ielu un ar acīm jau meklēju, kur pārdod saldējumu, tas nekas, ka tur vēl ir netīra sniega kupenas un dubļi, es eju pa ielu un smaidu. Smaidu it kā nekas nebūtu bijis, it kā manus zābakus nebūtu saēdusi sāls, it kā neviena mašīna mani nebūtu apšļakstījusi, it kā es joprojām mīlētu. Un arī meitenes man uzsmaida. Viņas vēl nav caurspīdīgās blūzītēs un īsos svārkos, viņas joprojām ir ietinušās šallēs un mēteļos, bet viņas man uzsmaida, tieši vienu mirkli ilgāk nekā garām ejošs smaids. Cik labi.
Tas nav kalendārā ierakstīts datums, tas nav laiks, kad kāds pasaka - ir pavasaris. Tā ir sajūta, pirmā pavasara diena, kad viss ir dzīvs un it kā nekas ar mani nebūtu noticis, it kā viss vēl būtu tikai priekšā un es zinu, ka reiz mani tur, aiz šī paša ielas stūra mani gaidīs meitene ar zaļām acīm. Viņa stāvēs, atgāzusi galvu, un saules stari glaudīs viņas seju. Es pieiešu viņai klāt, paņemšu aiz rokas un vedīšu pastaigā, vienkārši, bez vārdiem. Vārdi būs pilnīgi lieki. Un es negribēšu smēķēt. Es nesmēķēšu, lai sajustu rudo kaķi, kurš atkal mēģinās noķert putnu, koku lapas, starp kurām, kaut kur dziļi iekšā, pie paša stumbra, putni būs sākuši vīt sev jaunu ligzdu, lai sajustu zāli, zemi un viņas smaržu. Viņas, kura ies man blakus un turēs manu roku savējā. Tāpat, bez vārdiem. Lai nepalaistu garām brīdi, tieši šo, konkrēto brīdi. Šis brīdis taču būs svarīgāks par jebkādiem vārdiem. Un pavasaris būs sācies. Cik labi.
