Sāpes Tavās acīs mani valdzina

Mēs iepazināmies pavisam nejauši, tu pasūtīji veselīgas pusdienas, bet nebija svaigi spiestas burkānu sulas. Es, neko nedomājot, ieteicu ņemt apelsīnu sulu, jo šajā kafeinīcā apelsīnus mizo pirms no tiem pagatavo sulu. Es gan nekad nebiju dzēris apelsīnu sulu tieši šajā kafeinīcā, taču es biju redzējis, ka tā viņi dara. tu pasmaidīji, bet neko neteici, jo izskatījies pārāk iegrimusi savās domās, lai runātu ar trīs dienas neskūtu svešinieku, smakojošu pēc alkohola garaiņiem. Visu pusdienlaiku es nosēdēju trīs galdiņus tālāk no tevis strēbjot savu pupiņu zupiņu un truli blenžot uz tevi. Man nebija ne mazākās vēlmes ar tevi iepazīties, taču man patika kā tu biji izvēlējusies apģērbu, sakārtojusi matus un kādu pārtiku tu biji izvēlējusies. Tajā brīdī tu likies kā pareizuma un skaistuma etalons. Un es biju tavs pretstats. Vairākas dienas no vietas es atkal un atkal redzēju tevi tajā pašā laikā un tajā pašā kafeinīcā. Tu man ne reizi pat neuzsmaidīji. Tikai dusmīgi novērsi acis no mana trulā skatiena. Tajā brīdī es tevi ienīdu par to, ka tu uz mani par neskaties, nemaz nerunājot par to, lai dotu vismazāko zīmi, ka tu gribi parunāties vai iepazīties.
Tā bija piektdena, kad es saņēmos apsēsties ar tevi pie viena galdiņa. Es vairs nebiju mazs puišelis, kuram ir bail uzsākt sarunu ar meiteni, kura viņam patīk, taču no tevis es baidījos. Es baidījos no tavas žaketes, no tava baltā krekla, no tavām smalkajām četrkantīgajām brillēm, no taviem matiem, kuri gulēja viens pie otra kā Renesances laika mākslinieka veidota skulptūrā. Mana balss bija nervoza un satraukta, taču es sāku gvelzt kaut kādas muļķības par veselīgas pārtikas lielo nozīmi, bārstīju pērles no tikko izlasītā raksta par ģenētiski modificētās pārtikas ietekmi uz cilvēkiem un to bērniem, es nezināju ko ar tevi runāt. Es neticēju, ka tevi interesētu sports, automašīnas, vodka vai jebkas cits ar tikpat lielu filosofisko nozīmi. Tajā reizē tu man tā arī neuzsmaidīji. Vēlāk gan izrādījās, ka tu vienkārši nobijies no tā, ka liels, mūžīgi pohains tēviņš runā par veselīgu pārtiku nevis sportu, automašīnām un vodku.
Pēc trim pusdienošanas reizēm es nolēmu, ka tās sajūtas, kas radās manī, ieraugot tevi, bija vēlme. Sasodīts. Man nekad nebija patikušas pareizās meitenes, bet tu, tu biji īpaša. Mani apbūra tavs miers, tava stāja, tava balss un tavi mati, kas katru dienu izskatījās arvien sakārtotāki, gluši kā izkalti bronzā. Taču tu vairs neatnāci pusdienās uz šo kafeinīcu. Es nezināju, kur, lai tevi meklē, man bija aizdomas, ka tu strādā kaut kur netālu, tāpēc es katru dienu pirms un pēc pusdienām vazājos pa kvartālu cerībā atkal ieraudzīt tevi. Un es satiku, tiesa, tad kad jau biju zaudējis visas cerības tevi satikt. Tu man neuzsmaidīji, tikai noteici savu sauso „sveiki”. Man iekšā viss vārījās, es tevi meklēju tik ilgu laiku, es tevi apbrīnoju, es tevi gribēju, bet tu biji kā tukša skārdene skatlogā.
Es vairs neatceros kā viss notika tālāk, taču nākošajā dienā es pamodos savā dzīvoklī, un tu biji blakus. Tavi mati pat pēc kaislīgas nakts izskatījās savaldīti un kārtīgi, tu gulēji uz sāniem embrija pozā un es baidījos pakustēties, lai tikai neiztraucētu tevi un, lai kaut vēl uz brīdi dzirdētu tavu mierīgo elpu.
Un tagad tu uzdrošinies skatīties uz mani ar pārmetumu pilnām acīm. Nu un, ka es esmu tevi sasējis? Nu un, ka es vannas istabā esmu izklājis polietilēna maisiņus un esmu nopircis ripzāģi ar dimanta ripu? Ja kāds pilnīgi svešs cilvēks mani tagad ieraudzītu, tad es sēdētu cietumā tik ilgi, kamēr sapūtu. Taču kāpēc tu uz mani tā skaties? Ko es tev esmu izdarījis? Tu pat nezini ko es ar tevi darīšu un kāpēc! Tu nezini neko, pat tagad tu izskaties lieliski. Ja es tevi atsiešu, tu man neuzsmaidīsi. Ja es zinātu, ka tu uzsmaidīsi un vakarā atkal atgriezīsies, es tev neko nedarītu, taču es zinu, ka tu neuzsmaidīsi, zinu, ka tu man pārmetīsi un būsi dusmīga un tavas acis metīs zibeņus, ne laimes starus. Tāpēc es sākšu ar acīm..