Sāpes, kauns, dusmas un nokosts krūšu gals.

Ar Lieni iepazinos universitātē, es sēdēju viņai aiz muguras C grupas priekšmetā. Viņa pirmā sāka, godīgi, es tajā vietā uzvedos kā baklažāns pēc pirmā sala. Nedēļu pirms eksāmena man vajadzēja vismaz vienu reizi izlasīt kāda apzinīga cilvēka lekciju pierakstus un kuram es vēl to prasīšu, ja ne meitenei, kura ik pa brīdim slepus skatās uz aizmuguri un smaida man.. Līdz ar pierakstu klades nodošanu, Liene laipni piedāvāja arī mutiski pastāstīt par visu ko mums ir mācījuši pusgada laikā. Es piekritu. Mēs sēdējām kafūzī, es strēbu jau kuro viskija glāzi šajā dienā, bet viņa dzēra kumelīšu tēju bez cukura. Tajā brīdī man tas likās piemīlīgi, ne kurš katrs var dzert kumelīšu tēju bez cukura, vismaz es nevaru.

Glāzes saturs mani bija iesildījis līdz stāvoklim, kad ir jātiek mājās un jāliekas slīpi, savādāk būs vemšana, krišana un iespējamas nepatikšanas. Īpaši neaizdomājoties, piedāvāju viņai mani izglītot tālāk pie manis mājās. Tas nebija piedāvājums ar visām no tām izrietošajām sekām, tas bija drīzāk impulsīvs vārdu virknējums, vienīgais, kas bija dotajā brīdī uz mēles. Viņa piekrita un arī visu ceļu līdz mājām turpināja čalot. Tas bija kaut kas saistīts ar makroekonomiku. Sabiedriskā transporta trokšņi un kuņģa satura noturēšana sevī mani tobrīd interesēja daudz vairāk, taču viņas balss tembrs mani uzrunāja, tā bija sava veida dūjošana pirms salda miega.

Mājās es piedāvāju Lienei iedzert, viņa laipni atteicās un prasīja vai man neesot kumelīšu tējiņas. Nekā vairāk par melno man nebija, es sataisīju melno tēju bez cukura, ielēju sev glāzē vēl grādīgo un izstiepos gultā. Dzēruma miegs atnāk nemanot, kā miglas vāls veļas pāri tavas sagurušajam ķermenim, un es aizmigu ar visu glāzi rokās.

Mani pamodināja Liene. Man nekad nav bijušas nekādas pretenzijas pret sieviešu iniciatīvu seksa jautājumos, bet tas likās kaut kā dīvaini. Viņa mani pat nebija izģērbusi. Līdz ceļiem novilktas bikses, uzrauts džemperis un viņa man virsū, kā jātniece.

-"Ē, ko tu dari, Lien..?" es noburbināju pa pusei miega, pa pusei dzēruma stāvoklī.

-"Aizveries.." viņa man pieliekusies iečukstēja ausī.. Acīmredzot meitene drīz taisījās beigt, jo sāka kustēties daudz plašākā amplitūdā un lielākā ātrumā vienlaicīgi ar mēli braucot man gar kaklu un laizot krūšu galiņus. Pazīstams labpatikas vilnis pārskrēja pār meitenes ķermeni un es jau sāku labpatikā smaidīt, bet tad viņa man iekoda. Iepriekš biju dzirdējis, ka meitenes orgasma brīžos kaut kur stipri kož, bet viņas kodiena rādiusā trāpījās mans krūšu galiņš. Sāpes ielauzās tieši smadzenēs. Vienā kustībā es nometu Lieni uz grīdas un pielecu kājās, taču aizmirsu par biksēm, kas bija nolaistas tikai līdz ceļiem, sapinos tajās un nokritu tieši pret galda malu.

Pamodos es slimnīcā ar sašūtu un apbintētu krūšu galu un divām šuvēm uz galvas. Jau pēc dažām dienām es varēju doties atkal uz universitāti. Pati pirmā lekcija ko apmeklēju bija tas pats C grupas priekšmets uz ko gāja arī Liene. Pašas Lienes gan nebija, taču pārējie studenti kaut kā aizdomīgi skatījās uz mani un par kaut ko sačukstējās un klusi smējās. Kā par skādi, mani izsauca auditorijas priekšā. Es gan mēģināju attaisnoties ar slimību, taču pasniedzējs bija uzstājīgs un teica, ka neko grūtu jau tāpat nejautāšot. Kautrīgs cilvēks būdams, es vienmēr nedaudz piesarkstu, kad ir publiski jārunā. No zāles kāds asprātis izkliedza: "Kas ir, Liene Tev arī degunā iekoda, ka tik sarkans esi?". Visa auditorija sāka līdz asarām smieties.

Manu ķermeni pārņēma neizmērojams kauns un dusmas vienlaicīgi. Kājas bija kā pienaglotas pie koka grīdas, es stāvēju un smagi elpodams gaidīju, kas notiks. Acīmredzot, no paaugstinātā asinsspiediena, no krūšu gala atkal sāka sūkties asinis..sārtais pleķis izspiedās uz džempera. Auditorija smējās vēl skaļāk. Tikai pēc kāda mirķļa es spēju izkustēties un devos prom.

-"Kā tas ar jautājumiem?" man nopakaļus iebļāvās pasniedzējs.

-"Ej dirst, kropli!"

To priekšmetu makroekonomikā es tā arī nenoliku..

Kā viņi varēja zināt, ka cūkas reāli ēd cilvēka gaļu?

Tā bija kā atklāsme, gluži kā filmās, kad jauka un seksīga meitene beigu beigās izrādās pats velns. Ar visiem ragiem, nagiem, asti un sašķeltu mēli. Īstenībā tā mana atklāsme bija nedaudz komiskāka. Redzi, man ir ļoti spilgti sapņi, tur es nereti izsapņoju pavisam citu dzīvi, it kā dzīve būtu sadalījusies divos tecējumos brīdī, kad es satiku savu sievu un es ļoti detalizēti sapņoju par to paralēlo dzīves plūdumu, kur es neesmu precējies, kur esmu veiksmīgs biznesmenis un mīlējos ar nepilngadīgām modelēm. Citreiz sapņi ir tik īsti, ka es vēl kādu pusstundu nevaru saprast, kur es atrodos un kas es esmu, nemaz nerunājot par to, ka gandrīz katru rītu pamostos vai nu ar stāvošu locekli, sapņu iespaidā, vai nu jau beidzis, ar peļķīti uz saķepušajām vēdera spalvām. Tā es vienu rītu pamodos un nobijos no sava mīļuma, tas ir, es uz brīdi nesapratu, ka tā ir mana sieva, es domāju, ka esmu ar viņu pārgulējis un tā ir pavisam cita, sveša, resna sieviete. Es klusām apģērbos un lavījos prom, apstājos es tikai pie sava suņa pagalmā, tad miegs atkāpās un es ļoti ilgi smējos par savu reakciju. Un raudāju.

Gadus desmit atpakaļ viņa bija ļoti skaista sieviete, ne gluži top modele, bet ļoti izskatīga un prātīga meitene. Es pats vēl biju jauns un šo glītās meitenes prātīgumu novērtēju tik ļoti, ka metos ceļos un lūdzu kļūt par savu sievu. Viņa piekrita. Bļjadj. Tas, kurš teica, ka pēc laulībām tu sev uz pieres uzspied sievas kurpes zīmogu, nebija melojis ne brīdi. Un ne jau īsti kurpē bija tā problēma, bet tajā, ka kurpe kļuva arvien smagāka, tajā atradās arvien vairāk kādreiz skaistās sievietes smago tauku.

Lai arī neesmu cilvēkmīlis, tomēr esmu ļoti toleranta persona, es saprotu, ka ir savas medicīniskas problēmas, kas liek cilvēkam pieņemties svarā, ir dažādi mentālie pārdzīvojumi, zaudējumu sāpes un tā tālāk un noteikti, ka kaut kur es arī esmu vainīgs, bet.. Sakiet, policista kungs..

-„Zariņš”

-”Policista kungs, Zariņš, vai es esmu vainīgs, ka viņa sāka smirdēt pēc cūku barības?”

-„Paskaidrojiet sīkāk, lūdzu!”

-„Esat kādreiz dzīvojis laukos? Labi, nav svarīgi. Kad biju mazs, mēs laukos cūkas barojām ar vārītiem kartupeļiem ar mizu, sajauktiem kopā ar plaucētiem miltiem. Tā kombinācija rada ļoti savdabīgu smaku. Un mana sieva sāka smirdēt tieši pēc vārītiem kartupeļiem ar mizu, kas sajaukti kopā ar plaucētiem miltiem. Un viņa gribēja ar mani mīlēties. Es vēl kaut kā pacietu to, ka viņa uz tausti neatšķīrās no matrača un es īsti nesapratu ar ko es mīlējos, ar savu sievu, vai es netieku tālāk par viņas kājām, bet to smaku es nekādi vairs nevarēju paciest.”

-„Kā jūs to izdarījāt?”

-„Es jau stāstīju par tiem sapņiem, tas arī notika no rīta, es nesapratu kas notiek un kas ir šīs sieviete man blakus. Un es atradu virtuvē katlu ar vārītiem kartupeļiem ar mizu un plaucētiem miltiem. Tagad es saprotu, ka to visu biju sagādājis es pats, taču tajā brīdī es domāju, ka šī tūļīgā sieviete par mani ņirgājas un es viņu tajā putrā noslīcināju.”

-„Un kur ir jūsu sievas līķis?”

-„Sabaroju cūkām. Kā filmā. Starp citu, kā jūs domājat, Zariņa kungs, kā filmas veidotāji varēja zināt, ka cūkas reāli ēd cilvēka gaļu?”

...tikai ceturtdienas vakaros sajust dzīvi.

Tā bija Māra ideja, viņš vienmēr smējās par Holivudas filmās rādītajām anonīmo atkarībnieku grupām. Savācas sirgstošie, klausās viens otrā, aplaudē par cilvēka atklāsmēm, lai cik neglītas tās arī nebūtu. Tikai mūsu gadījumā tā nebija atkarība no kā mēs visi gribējām ārstēties, drīzāk skumjas. Sākotnēji tie bijām tikai trīs cilvēki, kuri savācās ceturtdienas vakaros un "uzstājās" par visu, kas sāp, par visu, kas apbēdina, par visu, kas sadusmo. Māris sākumā vēl smējās, ka nesanāk mums te kaut kāda sekta vai "Fight Club" līdzīgs scenārijs, taču ar laiku viņa domas mainījās un viņš nopietni piestrādāja pie šīs idejas. Pēc pusgada mūsu "klubiņā" jau bija kādi 50-60 patstāvīgie dalībnieki. Un tas palīdzēja.

Sabiedrība piespiež tev būt stipram, nelokāmam, tu nedrīksti publiski izrādīt savu vājumu. Iespējams, ka neviens tev arī nepārmetīs, neaizrādīs, taču redzēs, ka esi vājš, redzēs, ka esi ar emocijām apveltīts un kam ko tādu vajag? Tevi izmantos un vēlāk arī pazemos. Sabiedrībai vairs neinteresē cilvēks tā renesanses laika izpratnē, šodien tu esi tikai mehānisma sastāvdaļa, kurai ir jāpilda savas funkcijas, nekādas nobīdes darbībā nav pieļaujamas.

Tāda izrunāšanās, kur nekādas sociālas sekas nedraud, kā arī citu cilvēku nelaimes un bēdu uzklausīšana kaut kādā veidā noņem slogu. Tu paturi iespēju būt cilvēks, tu paturi iespēju būt bēdīgs, paturi iespēju izlādēt emocijas, taču tai pat laikā tu esi tā paša mehānisma sastāvdaļa. Šādas izlādes palīdz funkcionēt. Mūsu sarunās parādījās daži interesanti jautājumi. Solīda izskata vīrietis baltā uzvalkā runāja par draudzību. Būsiet pamanījuši, ka cilvēki ap 40 gadiem saka, ka ir grūti uzsākt jaunas attiecības? Ne tikai intīmas attiecības, bet arī draudzības attiecības. Tas ir ļoti liels retums, kad cilvēki tādā vecumā sadraudzējas. Vīrietis baltā uzvalkā teica, ka tas pat nav atkarīgs no vecuma, drīzāk no apstākļiem. Sadraudzējas skolās un universitātēs, retāk darbos. Un tieši darbi, attiecības, bērni atšķir no draugiem, maz pamazām cilvēks atkal paliek viens. Ja tā ir dabā iekārtots, tad kāpēc tik bieži gribas sajust draudzīgu apskāvienu, ne sievas, ne bērnu, bet tieši draudzīgu apskāvienu, kāpēc? Vīrietis baltā uzvalkā varēja sajust, ka viņam ir vismaz 50-60 draugu. Kaut vai tikai ceturtdienās.

Puisis ap 25-27 gadiem nevarēja sev atrast mīļāko. "Vai tas ir tik daudz prasīts, lai kāda izskatīga un jauka meitene būtu mana mīļākā?" puisis vienmēr sašutis jautāja. Viņš negribēja citu draudzeni, viņš bija precējies un negrasījās pamest savu sievu, taču izjuta vitālu nepieciešamību pēc mīļākās. Lai asinis riņķo, lai dzīve ir labāka. "Vai tad mēs nedzīvojam šeit, lai būtu laimīgi? Tas mani darītu laimīgu. Un kas tur ir slikts vai peļams? Kāpēc no tā ir jātaisa tāda traģēdija? Kāpēc meitene vienmēr, uzzinot, ka viņa ir mīļākā, kļūst kā traka? Un kāpēc neviena nepiekrīt, ja es uzreiz atklāju savus nodomus?"

Arī šī bija problēma, nebūt ne mazāka problēma kā cilvēkam, kurš zaudēja savu tuvinieku un nāca izraudāties. Katram cilvēkam sava problēma šķiet pati svarīgākā. Un tā arī ir. Sabiedrība ir sagrupējusi bēdas un problēmas to prioritātēs, bet kā to var darīt?

Un kas ar mani, kāpēc es tur gāju? Lai sajustu. Lai sajustu dzīvi, tas ir vienīgais prātīgais veids kā nekaitējot sev to izdarīt, caur citu problēmām, sāpēm un traģēdijām. Bez pārmērībām, bez galējībām, tikai ceturtdienu vakaros sajust dzīvi.

Kurš atstāj tik briesmīgu smaku tajā atejā?

Mans darbā ierašanās laiks nav regulārs, dažreiz es ierodos 7:30, bet dažreiz kavēju un ierodos desmit, piecpadsmit minūtes pāri deviņiem. Tajos rītos, kad ierodos agri, man rodas izmeklēšanas vērts kāzuss - nežēlīgi piedirsta tualete. Ja es darbā esmu pirmais un apsargs iet uz citu tualeti, tad aizdomas krīt uz apkopēju. Tikai nesaprotu, kāpēc tualeti vispirms iztīrīt un tad piedirst, kāpēc nevar otrādi?

Tā nu vienu rītu ierados darbā ātrāk, pastāvēju mirkli pie mašīnas, uzsmēķēju un paklausījos kaut kādu krievu šlāgeri, skaļi, pie atvērtā auto durvīm. Tad, kad devos uz tualeti, mazajā virtuvītē jau bija divas kolēģītes. Abas izskatīgas meitenes nedaudz jaunākas par mani. Nekādas attiecības man ar viņām nebija, šad un tad nedaudz parunājos, pasmējos, apspriedu priekšniecību vai iedzēru šampi. Mūsu savstarpējās attiecības varēja nosaukt par neitrālām, kā jau ar vairākumu kolēģu. Šajā rītā viena no meitenēm bija par kaut ko manāmi sašutusi, kaut kas ar puisi, sastrīdējās laikam. Tā nu es, sēžot uz poda un prātojot manis radīto kāzusu par šmucīgo apkopēju, nedaudz paklausījos ko viņas runā un vēlāk biju spiests piebiedroties viņu sarunai.

- Klausies, Genādij, tu esi jāklis.

- Ēmm, nu, pat nezinu ko teikt, paldies laikam.

- Mēs pamanījām kā tu parasti ej pīpēt ar to pārdevēju no blakus veikala. Ko par to saka tava draudzene?

- Nezinu ko viņa teiktu, es neuzskatu, ka tas ir aprunāšanas vērts.

- Nu bet tomēr, ko viņa teiktu, viņa nav no greizsirdīgajām? Es, piemēram, tev izskrāpētu acis, ja uzzinātu. Un ko tu teiktu, ja ieraudzītu savu meiteni tā pīpējam ar kādu svešu veci?

- Zini, mūsu attiecībās valda uzticēšanās..

- Tātad jūs viens otru krāpjat?

Šādas filosofiskās sarunas no paša rīta mani nogurdina vairāk nekā pohas. Kamēr meitenes vārījās savā starpā un mēģināja man iepūderēt smadzenes, ka esmu jāklis un man ir kaut kādas attiecības ar to meiteni un, ka mana meitene arī mani noteikti krāpj, es ieraudzīju apkopēju, viņa klusītiņām atvēra durvis un ielavījās tualetē. Lieta tāda, ka apkopējas mums strādā pēc darba un no rīta viņai šeit nevajadzēja būt. Pēc minūtēm trim, kad apkopēja bija aizlavījusies prom, es ātri ieskrēju tualetē un sāku ostīt gaisu. Nekas nesmirdēja. Es mirkli uzkavējos turpat, prātodams par šīs smakas izcelsmes avotu un atcerējos, ka manas neitrālās attiecības ar kolēģiem izčabēja turpat virtuvītē, brīdī, kad viņas mani nosauca par jākli. Es atgriezos.

- Saki, Genādij, kāpēc tu esi tāds savādnieks, tā vien liekas, ka tev nav jūtu kā tādu, staigā te tāds, visu laiku sapņains, nerunā ar mums, augstprātīgs jūties?

- Par to greizsirdību, neapvainojies, bet es domāju, ka tā ir mīkstčaulības pazīme, tā ir sevis pazemošana uz graušana nemaz nerunājot par uzticības trūkumu, kas ātri vai vēlu novedīs līdz attiecību galam. Un jūsu gadījumā, ņemot vērā jebkādas pašcieņas trūkumu, tas beigsies ar skandalozu, pretīgi smakojošu galu. Visas šīs problēmas jums sagādā raizes, kā rezultātā bojājas aknas un jūsu sūdi smird. Un es vēl vainoju nabaga apkopēju, tagad es zinu, kurš tik briesmīgi dirš tajā atejā no rītiem, būtu kaunējušās, abas.

Viena no meitenēm sāka raudāt. Mans kāzuss tika atrisināts. Lieki piebilst, ka tagad viņas ar mani nesveicinās un kurš vainīgs? Viss ko es gribēju bija tikai tīra tualete rīta agrumā.

Vai būs sekss aptiekā?

Izlasot Konrāda mīlas stāstu, es atcerējos arī savējo, man tādu noteikti ir vairāk, tas ir, neveiksmīgo mīlas stāstu.

Tas viss notika vēl tajā laikā, kad mēs ar čomu regulāri gājām uz treniņiem, sporta zālē cilāt svarus. Kuri ar šo lietu ir nodarbojušies sapratīs, ka svaru cilāšana ir atkarīga no noskaņojuma, garastāvokļa un milzu vēlmes pacelt vairāk nekā iepriekšējo reizi. Tas viss mums ietvēra arī savas tradīcijas, vienmēr prasīt, lai iedod skapīšu atslēgas pie loga, pirkt ūdeni turpat klubā, neskatoties uz to, ka tur tas ir reizes divas dārgāks. Tradīcija bija arī pēc treniņa pasēdēt pie galdiņa, izdzert proteīnu kokteili un aizbraukt uz veikalu nopirkt 100% apelsīnu sulu. To veikalos var reti redzēt, pārsvarā jau tā ir kaut kāda atšķaidīta susla.

Lieki teikt, ka pēc tam, kad esi sadzēries to proteīnu kokteili, kaut kas sakāpj galvā, tu kļūsti bravūrīgs, visu varošs, gluži kā Betmens ar Švarcīša bicepsu. Lielveikalā bija arī aptieka, kurā strādāja viena piemīlīga izskata blondīne. Sākumā mēs uz viņu tikai uzkrītoši lūrējām un skaļi aprunājām. „Skat, skat, kāda žube!” „Vau! Jā, tik piemīlīga un jauka, es viņu labprāt..”. Tagad es domāju, ka šāda bravurīga izturēšanās arī bija viena no Švarcīša efekta izpausmēm. Vairāku nedēļu garumā mēs viņu tā publiski skaļi aplaizījām un visu šo laiku aptiekārīte nelikās ne zinis. Domāju, ka mēs nebijām vienīgie, kuri tā.. kā nekā sporta zāle bija turpat blakus.

Pēc ilga laika mēs tomēr saņēmāmies un iegājām pašā aptiekā ar nolūku nopirkt vitamīnus kaulu stingrībai. Mēs izprašņājām aptiekārīti kuri vitamīni ir labākie, lielījāmies, ka mūsu organismam ir jāiztur liela slodze un mums vajag ko nopietnu. Es pie reizes arī nopirku divas paciņas prezervatīvu, melno, un, bāžot tos kabatā, daudznozīmīgi uzsmaidīju aptiekārītei un piemiedzu ar aci.

Vairāku dienu garumā es kalu plānus kā šos prezervatīvus likt lietā, neko gudru neizdomāju, nolēmu, ka rīkošos atraktīvi turpat uz vietas, pēc nepieciešamības. Stingri nolēmu tikai vienu, man ir jāiet vienam, divatā tur nekas nesanāks.

Pa ceļam uz aptieku nolēmu turēties pie pārbaudītā mačo stila, ja jau ņemam uz pompa, tad ņemam līdz galam. Ar smaidu uz lūpām iegāju aptiekā un daudznozīmīgi nostājos pie vitamīnu plaukta. Ilgi nebija jāgaida līdz es sadzirdēju: „Jums kaut kā palīdzēt?” – „Jā, lūdzu, es te vitamīnus sev meklēju, man vajadzētu kaut ko tādu stiprāku, kā nekā, man kā sportistam, ir sava nepieciešamība, Vitiron man ir par vāju.” Meitene man parādīja vienu burciņu un teica, ka šie vitamīni esot vislabākie cilvēkiem ar paaugstinātu fizisko slodzi. Vitamīnus es īpaši nepētīju, taču pieklusinātā balsī jautāju vai viņa nevarētu man iedot vēl kādu paciņu prezervatīvu, iepriekšējie esot beigušies un šos es labprāt iztērētu kopā ar viņu. Jaukā aptiekārīte pasmaidīja un, nedaudz pārspīlēti šūpojot gurnus, devās aiz letes, nolika man priekšā divas prezervatīvu paciņas, melno, kā iepriekš. Es jau nopriecājos, ka viņa mani ir atcerējusies un ir atzinusi manu gaumi uz prezervatīviem par labu esam, tālākais jau tikai tehnikas jautājums. „Pagājušo reizi jūs šos ņēmāt, tagad tos pašus?”, meitene joprojām smaidīja un skatījās man tieši acīs. „Jā, derēja kā uzlieti”, es ar lepnumu balsī paziņoju. „Tā jau domāju, ka jums šie derēs kā uzlieti, kā nekā „XS” izmērs.” Es jutu kā asinis sakāpj smadzenēs un seja manāmi piesarkst, es paķēru savus iepirkumus, nometu kaut kādu naudas zīmi uz galda un aši devos prom. Jau aizverot durvis es dzirdēju jaukās aptiekārītes skaļos, neapvaldītos un dzidros smieklus.

Domā ko sveicini, varbūt tu kļūsi par idiotu viņa acīs!

Cilvēku sveicināšana ir ļoti delikāta lieta, jo, spriežot pēc tās, var daudz ko secināt par sveicinātāju. Tāpēc es īpaši neaizraujos ar sveicināšanu, bet galīgi izbēgt no tās arī nevaru, jo strādāju pietiekoši lielā kolektīvā. Sanāk ik pa brīdim kādam pateikt "Labdien" vai "Sveiki" vai "Čau", taču divu gadu laikā es tā arī neesmu sapratis ko kuram kolēģim teikt. Citiem es vienkārši pamāju ar galvu un izliekos, ka eju garām steidzoties, vai man bieži zvana telefons. Daudz jau man vairs nav ko zaudēt, jo kolēģi tāpat mani uzskata par dīvainu čali.. kāds esot palaidis baumas, ka es esmu tas, kurš raksta tajās neķītrajās un sodomiskajās Bumbierenēs. Taču viņi nezina, ka arī es esmu izsecinājis šo to par viņu sveicināšanas stilu un manieri un klūsībā, lielāko daļu no viņiem, uzskatu par idiotiem.

Vienā no retajām pozitīvajām dienām es, garām ejot, pasveicināju apkopēju. Tāda paliela, maskulīna tante ar dažām tumšām ūsinām zem deguna. Nezinu kāpēc es viņu sveicināju, es tobrīd neko īpaši nedomāju, smaidīdams pagāju garām un izmetu "Здрасте!" Kad nācu atpakaļ no smēķēšanas viņa man piegāja klāt, īstenībā diezgan draudīgi aizšķērsoja ceļu, un jautāja kāpēc es viņu esot šodien pasveicinājis. Es apmulsu no viņas milzīgo krūšu tuvuma manam degunam un kaut ko noburkšķēju, ka.. kāpēc gan ne, man ir labs garīgais.. Turpmāko nedēļu viņa mani secīgi sveicināja un ar dedzinošu skatienu gaidīja, ka es viņai atmetīšu sveicienu. Es jau biju piemirsis mūsu (manis un viņas milzu mātišķo krūšu) tikšanos un pirmo sveicienu un kaut kur zemapziņā pierakstīju viņu pie visiem tiem cilvēkiem darba kolektīvā, kurus man ir kaut kā jāsveicina.

Nepamanīju īsto brīdi, kad tas sākās, bet es attapos, ka es viņu sveicinu, bet viņa nē. Un ne tikai nesveicina, bet pat nicinoši aizgriež skatienu no manis, pat naidīgi, kā princese, kuru atļāvās pasveicināt kaut kāds netīrs plencis. Mana lielā apkopēja dziļi sirdī izrādījās augstdzimusi princese. Es arī viņu beidzu sveicināt un viņa sāka uz mani lūrēt vēl niknāk, kā es tā uzdrīkstējos!? Un tagad katru rītu es jūtos kā idiots, kad viņu ieraugu.

Tas tikai maziņš piemērs par to, ka mēs esam atbildīgi par saviem sveicieniem. Domā ko sveicini, varbūt viņš tevi uzskata par idiotu.

Dzīves sapnī..

Šis nav jauns gabals, bet kāds no manis sarakstītajiem vecajiem un, iespējams, arī publicētajiem. Saldi, salkani un iespējams pat tukši, bet tas, vairāk vai mazāk, ir pierādījums sev, ka es māku rakstīt ne tikai par vēmekļiem un asinīm anālajā atverē.

Brīdī, kad pār grēku zemi Dēmons laidās, es apjēdzu, ka esmu neatgriezeniski piedzēries. Ietinoties nebeidzamā dūmu mākonī es malkoju kārtējo viskija devu, kas apdedzina manu dvēseli un vedina mani uz pārdomām. Šīs pārdomas ir no tām, kuras vēlāk lasot sevi vari redzēt pilnīgi kailu un patiesu, bez sabiedrības aizspriedumiem, kas uzspiež savu taisnību.

Kādu vietu mēs ieņemam pasaules laika ritējumā? Vai patiesi ir tā, kā spriež prātīgie zinātnieki vērtējot lietas caur savu pragmatiskuma prizmu? Vai tiešām mēs esam radības kronis? Vai tomēr esam tikai loloti bērni kāda neredzamās rokās?

Vai kāds mums ļauj dzīvot dzīvi ar vieglas vainas sajūtu, sniedz sievietes maigumu, viņas bālo ādu un izlaistos matus uz svaigi uzklātiem melniem ķīniešu palagiem, kas vijās kā tūkstošiem indīgu čūsku, kas paralizē mūsu gribu? Vai tas mūs ietin reibinošā magoņu mīklā, sniedz tās neapvaldāmās emocijas, ko mēs dēvējam par mīlestību, vai tomēr to visu radām, izveidojam un kultivējam mēs paši?

Vairumam no mums patīk dzīvot ilūzijās, jo tās sniedz lielu apmierinājumu. Mūsu personīgā "paradīze" mūs stimulē un rada pārākuma sajūtu. Sun Czi grāmatā „Kara māksla” teica: Nav veselīgi, kad migla apskauj manu prātu un nodomus tā, ka es pats tos lāgā neredzu. Tā nav pareiza vieta, kur tai miglai ir jāatrodas. Manus nodomus nedrīkst redzēt pretinieks... nevis es pats. Tad, kad migla būs izdabūta no savas galvas, rīcība un nodomi būs apzināti un skaidri, tad es varēšu ietīt tos dūmakā un paslēpt no pretinieka”. Vai šajā gadījumā par pretinieku nevarētu uzskatīt nevis kādu vienu konkrētu personu, bet gan cilvēci kopumā? Vai tad mēs nenostādam sevi pretī visai pasaulei, vai tomēr esam absolūta daļa no kādas nenoteiktas vienības? Arvien vairāk liekas, ka mēs tomēr izvēlamies nevis cīnīties, bet gan paši sevi ietīt miglā – tā ir vieglāk!

Paskatījos uz cilvēkiem uz ielas. Viņi visi par kaut ko domā. Viņiem ir darīšanas, darbs, pasaules jaunumi, viņi domā, ka tā ir viņu pasaule. Bet viņu pasaule ir – citi cilvēki. Izņemot cilvēkus, nekā nav. Visu darbu, bankas, korporācijas, priekšniekus – to visu ir radījuši cilvēki. Cilvēki strādā nevis cits ar citu, bet ar to un tā ietvaros, ko viņi radījuši. Viņi domā, ka viņu pasaule – tas ir transports, veikals, laukums, tas ir dzīvoklis, tas ir televizors, tā ir kūpināta vista, tas ir internets, tie ir žurnāli, tie ir klubi, tas ir sekss, tas ir šņabis. Bet cilvēki – tas ir tikai tā, starp citu. Kā piedeva, viņi pat traucē. Neviens nesaprot, ka viņu pasaule ir - cilvēki.

Frīdrihs-Vilhelms Vēbers teica, ka: “Pusdomāšana ved pie velna, pilna domāšana ved pie Dieva”. Neesmu nekāds reliģiozais fanātiķis, kas aicinātu uz sprediķi un piesauktu pasaules galu, bet tomēr aizdomājos par to, vai ietinot sevi miglā, kas no pirmā acu uzmetiena šķiet patīkama, nomierinoša un glābiņu sniedzoša, mēs nekultivējam tieši šo pusdomāšanu?

Kaut kas tomēr manī brēc no sāpēm un vilšanās, ka visa pasaule ietilpst vārda mīlestība radītajā gaisā. Mīlestība ieņem vidažādākās formas un veidus, tā stipros padara vēl stiprākus un vājākus vēl vājākus. Lai arī mīlestība nespēj pasargāt no nāves,tā vismaz spēj samierināt ar dzīvi. Vienkārši elpot ir pietiekami, lai mēs vienmēr būtu laimīgi, lai baudītu dzīvi. Būt dzīvam ir pietiekami. Just prieku būt dzīvam, prieku mīlēt… Sākot ar šo dienu, paud savu mīlestību katrā vārdā, ko saki, katrā darbībā, ko veic. Katru darbību savā dzīvē pārvērt par mīlestības un prieka rituālu... Šodien kļūsti, kas patiesībā esi un izpaud savas sirds skaistumu lielākajā cilvēka mākslas darbā: savas DZĪVES SAPNĪ.

Man ir apnicis gaidīt tavas mēles konvulsijas, vienu dienu es aizlidošu tāpat kā tu, tikai ne uz augšu, bet uz leju. Citu dienu es baidīšos ar savu skropstu vēzienu izbaidīt to putnu, kas mīt tavā sirdī, es baidos pieskarties tev, jo tu esi manas fantāzijas radīta un vari izgaist, bet es riskēju un triecoties pret dzīves klinšaino sienu es saprotu, ka spēju mīlēt..

No kurienes šādos pāķos ir pediņi?

No rīta galva plīsa pušu. Dzert visīti pilnām krūzēm 30 grādu svelmē laikam nebija prātīgi, iedomājos kā tagad ir Andrim. Līdz brīdim, kad tiku līdz bundžai auksta aliņa, pussprāgušais kaķis manī mēģināja tikt ārā un skrāpēja kuņģa sienas un rīkli. Kad bundža tika iztukšota, kaķis kaut kur nozuda. Mēģināju atcerēties savu ģeniālo manuskriptu, taču “lieliskais darbs” bija pazudis alkohola apziņas dzelmē. Dienas gāja, es mēģināju atkopties un atcerēties vimaz kaut ko no mana plānotā ģeniālā darba. Trešajā dienā es atcerējos par Andri. Viņš tomēr bija tas, kurš iniciēja mana puspuvušā ķermeņa transformāciju no iepuvušā sociālisma uz pirmatnējo valstisko veidojumu. Es nolēmu aizbraukt Andrim pakaļ, viņš noteikti bija palicis turpat, kur es viņu atstāju, laukos Tukuma rajonā, tagad jau novadā ne Degoles pagastā? Biju pārliecināts, ka Andris ir vēl turpat, nabagam vairs nebija ne naudas ne arī gribēšanas vai varēšanas kaut kur iet ar kājām.

Lauki bija nedaudz mainījušies pēdējo simtu stundu laikā, kamēr manis šeit nebija. Pie vecā dārza žoga karājās maisi ar pienu. “Vai tad Andris jau būs iemācījies slaukt govis?” – nosmējos es pie sevis. Kaut arī maisi man likās aizdomīgi, kāpēc maisi, kāpēc uz žoga, kāpēc ne piena kannas? Točna, jopcik, tie tak ir prezervatīvi! Interesanti, no kurienes tie šeit? Vietējie tādas lietas nelieto un arī garāmbraucēju šeit nav bijis gadus divdesmit. Vai tad Andris tik daudz būtu paņēmis līdzi? Pie kūts, gandrīz kails, sēdēja kāds vecis ar garu bārdu, sēdēja viņš uz Andra “Dinamo” krekla un maisīja tam priekšā izklātos miežu graudus. Paskatījos uz veci un tūlīt par viņu aizmirsu, gar mašīnu vieglā gaitā aizgāja Līze. Viņas atkailinātās krūtis liegi šūpojās viņas soļu ritmā, es ciniski izstiepos auto sēdekli, lai apskatītu meiču arī zemāk, uz viņas sulīgajiem un apaļīgajiem gurniem bija uzvilktas.. vīriešu apakšbikses, bokser-šorti. Kas pie velna šeit ir noticis? Esmu šajā krajā nodzīvojis gadus piecpadsmit un vienīgās neķītrās lietas, kas šeit ir notikušas, ir notikušas ar mani.

No šoka ne ar vienu nerunāju, nesveicinājos, gāju meklēt nabaga Andri. Pie mājas sēdēja kāds jauneklis vīriešu stringos, tas ir, divas strīpiņas un kules maisiņš ar uz tā izšūtām zaķīša austiņām. Rīgā šo noteikti uzskatītu par pēdīgo pediņu, bet šeit.. varbūt arī šeit.. ai, kāda starpība, ko šajos laukos dara pediņš?

Man pretī skrēja Andris, gribēju šo paķert par prezervatīviem uz žoga, bet tūlīt aprāvos, Andris bija neskūts, nemazgājies, netīrs un no viņa nelabi smakoja. “Prefinomandogondistus padzina?” bļāva Andris nelābā balsī – “Atbildi man!” Ārā bija neizturams karstums, bet manu ķermeni pārklāja aukstu sviedru šaltis, viņš ir sajucis prātā, ko darīt? Es sev bieži biju uzdevis šo jautājumu, bet tas vēl nekad nav bijis tik piemērots kā šobrīd. Ko darīt, kas šeit ir noticis, no kurienes šādos pāķos ir pediņš, kāpēc meiča skraida apkārt puskaila un kās pie velna ir Prefinomandogondisti?

Es nekad negulētu ar meiteni, ja viņa būtu gulējusi ar melno!

Līdz algas dienai bija atlikusi vēl nedēļa, ledusskapis tukšs no ēdamā un vēl tukšāks no jebkā, kas būtu dzerams alkohols. Fonā skanēja viegls jazziņš un pirksti slīdēja pāri telefona taustiņiem, meklēdami kādu ierakstu telefona grāmatiņā, kas liktu man iziet ārā, ar kādu satikties. Kādu saukt ciemos nebija jēgas, mājās bardaks un jau pieminētajā ledusskapī liela sapelējusi peļķe no kādreiz iztecējušā siera. Smaka neaprakstāma, atgādināja skolas gadus, kad ķīmijas kabinetā pirmo reizi saodām sviestskābi. Sākumā meitenes. Agnesi negribu redzēt, viņa atkal mēģinās mani noskūpstīt savā čmaukstināšanas stilā, čmok, manu jaukum, čmok. Agnesei var zvanīt tikai tad, kad negribi īpaši daudz ko runāt, arī klausīties ne, tikai čmoki čmoki un nokniebties. Taču man gribējās kaut ko.. intelektuālāku vai, gribējās paklausīties ko vēl nedzirdētu, kādu jaunumu, kaut ko gudru. Varētu vēl uzzvanīt Signei, taču viņas pseido pašpietiekamības tīksmināšanās mani galē nost. Man neko no vīriešiem nevajag, man ir labi tāpat, esmu sieviete, kura tendēta uz panākumiem. Bla bla bla, kur paliek viņas tīksmināšanās, kad viņa no manis plēš nost bikses un ķeras pie daikta ar abām rokām? Zane? Varētu, bet viņa nav no tādām meitenēm, kurām pietiek ar pastaigu parkā un Kagora pudeli. Daudz jau viņa neprasa, bet ir tik jauka, ka gribot negribot būs jāņem kredīts, lai ar viņu labi pavadītu laiku vienu vakaru. O! Ideja, Emīls! To psiho es neesmu redzējis veselu mūžību.

- Emīl? Te Genādijs, jā, tas pats, ko dari šovakar, iedzeram pa aliņam?

Emīls ir savs čoms, pašpuka, literāri izsakoties, šobrīd strādā par kaut kādu menedžeri, pieticīgs, naudas varētu nebūt tāpat kā man, taču ar viņu vienmēr ir bijis interesanti. Emīls ir no tiem cilvēkiem, kuriem rodas kaut kāda veida redzējums par lietām, un viņš fanātiski šo ideju apaudzē ar nereāliem faktiem un klajiem izdomājumiem. Satikāmies vecā bārā, turpat, manā rajonā, sākām ar banālām lietām par dzīvi, darbu, skolas gadiem. Mūs acīmredzami tracināja šāda veida banālie jautājumi, taču tas ir pamats jebkādām sarunām, ar ko tad sāks, ko tu domā par femīno pasaules rašanās teoriju? Fakinā pasauļu dzimšana no milzu kosmiskajām vagīnām?

- „Es nekad nevarētu pist veceni, ja zinātu, ka viņu jau ir drāzis kāds melnais!” Sāka Emīls. Ne jau melnādainais, pret nēģeriem man nav nekādu pretenziju, bet melnais, nu, saproti, indieši, pakistānieši un arābi visādi tur.

- „Kā tā? Meitenēm tagad ir modē ar tevis sauktajiem melnajiem tusēt. Viņi esot daudz galantāki par mums, jaukāki, intelektuālāki.”

- „Pis viens balts zirgs viņu intelektu, viņi taču konkrēti smird! Atceries es Iļģuciema kojās dzīvoju? Blakus istabiņā dzīvoja pakestānieši, tas ir pizdec kā es viņus neciešu, tāds srams viņu mājoklī, tāda smaka, jau kāpņu telpā satiekot jātaisa ciet deguns.”

- „Varbūt tās ir kaut kādas vīrakas vai kas?”

- „Man pie dirsas kas tur viņiem smird, ja kaut kas smird, es neeju pārbaudīt vai kāds zem mana balkona ir nolicis kluci vai izmetis vecas zivis, smird un viss! Es vēl saprastu, ka ar nēģeriem tās bābas ņemtos, tie vismaz ir tīrāki. Kaut gan arī no tiem vajadzētu uzmanīties, no nēģeriem nāk visi STS.”

- „Kā tā visi STS?” Es biju patiesā neizpratnē par šādu pagriezienu, taču aizrautīgi klausījos, tieši šādu ideju dēļ man Emīls arī patika.

- „Tu taču zini, ka AIDS ir mērkaķu slimība? Mērkaķi AIDS pārdzīvo tāpat kā cilvēks gripu. Bet mērkaķu slimība cilvēkam ir vakars. Un kā tu domā, kā cilvēki dabūja mērkaķu slimību?”

- „Emm, pat nezinu.”

- „Tie nēģeri drāza tos mērkaķus! Kā es tev saku. Un pa Discovery stāstīja, ka mērkaķi esot ļoti stipri, viens cilvēks neko nevar izdarīt mērkaķim. Tātad, nēģeri mērkaķus drāza baros.”

- „Interesanta teorija tev sanākusi, he”

- „ Kā es tev saku, baros! Tas nav tas pats, kas ziemeļnieki drāza savas aitiņas vai kaziņas, šie ta pa kluso, kaunoties, bet nēģeri baros, iedomājies, trīs gabali tur nabaga mērkaķi, bet ceturtais drāž, no turienes arī visas slimības.”

- „Kāpēc tu domā, ka ziemeļnieki aitas pa vienam drāza, tam taču arī nevajadzētu būt viegli?”

- „Beidz izlikties, ka tu nezini! Vaļinki, gumijas zābaki.. Pieej no aizmugures, iebāz aitas kājas gumijniekos blakus savām kājām un viss, aita nevar ne iespert, ne aizmukt! Bet mērkaķus, iedomājies!? Franču zinātnieki esot atklājuši, ka pasaulē plosās jauns AIDS paveids – gorillu. Iedomājies, sūda gorilla, kā tai var iespraust vispār? Var redzēt, ka nēģeriem seksa tradīcijas un iekāre tikai attīstās..”

- „Tu sākumā teici, ka visi STS no turienes, bet runā tikai par AIDS.”

- „A es pis ko vēl tie nēģeri tur piš? Bet tā jau man nav nekas pret nēģeriem, normāli cilvēki, bet vot tie melnie, tas ir pizdec, sūda arābi, bļin, neciešu!”

Vēlāk vakarā es tomēr piezvanīju Agnesei un piekodināju, lai nekādā gadījumā never vaļā ledusskapi. Čmoki - čmoki pēc pusstundas bija klāt.

Sastrēgumā

Man patīk Busuļa dziesma, vienkārši Eirovīzijas klausītāji bija pārāk prasti, lai izbaudīt šo skaisto skaņdarbu. Un man patīk seriāls Doctor Who, vakar skatījos sēriju ar šādu nosaukumu. Seši gadi sastrēgumā - mierīgi, kaķu vīra sieviete jau dzemdēja mazus kaķēnus un otrs pārītis, nonākot galapunktā, jau plāno savu bērnu laist skolā.

Ir savādi, ka tik mazā pilsētā kāda ir Rīga, mums tik daudz kas saistās ar sastrēgumiem. Protams, nav jau tā, ka kāds plānotu dzemdēt bērnu mašīnā uz Krasta ielas, bet ir vērojamas savādas sentimenta pazīmes. Tā vien liekas, ka sastrēgumi ir mūsu Napoleona sindroms, Rīga taču ir mazā Parīze un kā tad Parīze bez korķiem? Sakarā ar maršruta izmaiņām, esmu spiests uz centru braukt pa Krasta ielu. Mašīnu plūsma no Salaspils puses grib tikt uz Pārdaugavu un ļaudis izmanto Akmens un Vanšu tiltus tajā laikā, kad no rītiem Salu tilts Pārdaugavas virzienā ir absolūti tukšs. Kāpēc nevarētu braukt pa tukšo tiltu? Liekas, ka tas pats sentiments, kā savādāk varēs ilgāk pasēdēt savā mīļajā mašīnā, iedzert rīta Actimel un izrādīt pārējiem satiksmes dalībniekiem uzrakstus uz savas mašīnas. "Jaucu pedāļus", "Labākais braucējs pasaulē". Viens pakaļ otram vienā rindā vienā ātrumā.

Tas man lika aizdomāties par saviem skolas gadiem, kad mēs visi domājām, ka mācāmies lielā skolā. Mēs klasē bijām 12 cilvēki no kuriem skolēna vārdu varēja valkāt labi, ja pieci. Mums bija sava pašpārvalde, klases vecākais un datorzāle ar vecajām Bekām. Mani cienīja datorzāles meistars, jo es mācēju uztaisīt programmu, kura rēķināja kvadrātsakni. Mums bija arī dežūras skolas virtuvē, kuras visi gaidīja ar lielu nepacietību, jo nebija jāmācās. Man nepatika dežūras virtuvē, ne jau tāpēc, ka bija jātīra seši spaiņi kartupeļu, bet tāpēc, ka es nemācēju neko izdarīt tādu, par ko mani cienītu pavārīte. Tāpēc es vienmēr sēdēju ar izlobītām acīm pie kartupeļu spaiņa un tīrīju tos.

Ja es tagad mācētu programmēt tā kā es tagad māku gatavot, pavārīte mani cienītu. Kas manā dzīvē ir tik kardināli mainījies, ka es esmu apgriezis savas prasmes pilnīgi pretējās sliedēs? Un kas ir noticis bērnībā ar to cilvēku, kurš cītīgi turpina braukt pāri Akmens tiltam un ir uzlīmējis uz savas mašīnas uzrakstu, ka viņš ir labākais braucējs pasaule?

Ibio, ko tu ar to domāji?

Piektdienas vakars.. Sēžu bārā kopā ar vēl dažiem ciliņiem, kuri laikam lietas ne vienmēr izprot tāpat kā es un tādēļ mums diezgan bieži sanāk stičkas savā starpā. Ne jau tā, ka sanāk, bet vairāk sanāk kā nesanāk, jo ja nesanāk, tad kā lai zina, ka sanāk, loģiski – vai ne? Nu vot, ibio, man arī tā liekas, kaut gan, ja liekas, tad var sasisties. Karoče zīmējiet savu uzmanību uz to, ka ļoti bieži mani kolēģi man uzdod jautājumus, kurus viņi nemaz neuzdod, vai vismaz pie sevis domā, ka neuzdod, bet patiesībā uzdod un tas reāli besī ārā. Besī ārā ne jau tāpēc, ka uzdod, bet tāpēc, ka uzdod stulbus jautājumus, turklāt tāda taipa, uz kuriem atbildes paši zina. Aizdomājos – laikam grib pārbaudīt manu stulbuma līmeni. Hhmm..jā, man pašam arī būtu interesanti to uzzināt. Piemēram, tajā pašā dienā bārā viens man jautā: „Tu zini, ka tu esi idiots?” Ibio, ko tu ar to domāji? – gribēju pajautāt pretī, bet uz brīdi noturējos.. mana dūre jau bija sažņaugta tik cieši, ka sajutu kā tā pulsē.. tik stipri, ka šķita tūdaļ aiz spiediena kauli sakusīs vienā veselā .. Es mirkli pasēdēju, iedzēru, uzvilku kājās zeķes un tad saku tam tipam, seju savilkdams negantā vieplī: „Kāpēc man būtu jāzina, tas, ko tu domā, ka es nezinu, taču patiesībā, tu zini, ka es zinu to, ko tu zini un tagad tu gribi, lai es to zinu tikai tāpēc, ka tu jautā, vai es to zinu?” Šis apklusa.. es aizdomājos – laikam neprecīzi izteicos, bet labi, novilku zeķes un dzeru tālāk.

Tad pēc kāda brīža bārā iepeld kāda jauka būtne, kas bija tik jauka, ka man piepeši gribējās atbrīvoties no spiedīgajām apģērba daļām. Viņa piepeld pie mana galdiņa, nedaudz noliecas, es automātiski ievērtēju dekoltē dziļumu un, protams, pārējos pribambasus, jau tūdaļ sāksim bazāru un te piepeši viens ērzelis no bāra otrā gala rupjā balsī man sauc: „tu – jā, tu, idiņ, es gribu, lai tu viņai izmaksā aliņu!” Es, protams, uz pauzes. Pēc mirkļa attopos, un viņam aiz laipnības šim saucu atpakaļ: „Ibio, ko tu ar to domāji?” Nu šamējais, kā jau krutais mēns būdams, atkārto to pašu frāzi. Es neko daudz nestresodams, iedzēru pāris malkus, atkal uzvilku zeķes, aizgāju līdz tam tipam bāra otrā galā, sažņaudzu abas dūres kaujas pozā, nedaudz atliecos atpakaļ, atvēzējos un.. jautāju: „Klau, kāpēc tu esi tik nelaipns?” Šamējais no mana jautājuma teju no krēsla nogāzās – es savukārt nodomāju, cik tomēr mūsdienās neaudzināti cilvēki.. Un tas amplis grib, lai es gribu to pašu, ko grib viņš, kaut gan tajā brīdī es patiešām gribu to, ko arī tas amplis grib, bet viņš pats neapzinājās, ka viņš patiešām grib, lai es gribu.

Hhmm.. tiešām savādi ir tie cilvēki..

Ar ko es esmu sliktāks, jūs, mērgļi, ar ko?

Acis atveras kā ierūsējušas ūdens slūžas, ausis kairina netīkama čarkstoņa kā netīra vara caurule rīvējas pret betona sienu, mutē sajūtu gadsimtiem krājušās mēslu nogulas. Esmu pamodies. Ūdens lāses grabina baložu apdirsto palodzi, aiz loga ir nenosakāmais laiks, it kā Dievs gatavotu kārtējo cilvēces grēku apslīkšanas festivālu, pelēks, slapjš, apmierināta ūdens čāpstināšana, cilvēki klīst aiz loga paslēpušies zem lietussargiem un kapucēm un nelabā balsī rej viens uz otru. Kaut kur noteikti ir šķirsts, bet tur vairs vieta tikai aitām, baložiem, blaktīm un mēslu vabolēm. Es nepiederu ārpasaulei. Nepiederu kopš tā brīža, kad pazaudēju sapņus par labāku dzīvi, izglītība, labs darbs, laba mašīna, skaistas sievietes. Tā ir civilizācijas pliekanā blakne – tukšie sapņi. Pat ne tukšie, drīzāk safabricētie, gluži kā KIA vai DACIA, štancēti rindiņā un visi sliktā kvalitātē. Ko nozīmē cilvēku pirmsnāves vārdi – nodzīvo labu dzīvi? Vai KIA, vai tomēr ietriekt to mēslu kokā un izbaudīt sekundes simto daļu sajūsmas? Es neatceros kurā no kokiem es trāpīju, vai tas bija pirmais darbs, kurā es skraidīju kā Taizemiešu ielasmeita, vai otrais, kurā es neko nedarīju, vai tomēr attiecības, kurās es iestigu līdz pat zodam. Varbūt tāpēc no rītiem manā mutē ir tie duļķainie mēsli?

Uz balkona margas sēdēja putns, ne zvirbulis, ne balodis, kaut kas pa vidu, un slēpās no lietus. – „Pisies nahuj, tu, uzblīdušais dirsēj! Es aizbāzīšu tavu prieka caurumu ar paša galvu, izdrāztais jākli!” Es kliedzu uz slapjo putnu, bet no manas mutes nāca tikai putaini apslāpēta maušana. – „Lops, vēl ir tikai rīts, bet tu jau pielējies!” Varbūt jau ir vakars.. Es pastiepu roku un sataustīju pudeles kakliņu. Atceros, kad pirmo reizi dzēru šņabi, man dedzināja rīkli un es jau vēmu no pāris izdzertām graņonkām. Tagad jau ir pārāk vēlu, tagad tas ir man dīzelis un es esmu viens traki dūmojošs vāģītis. –„Pļar ļar ļar, mērglis!”

- „Hallo! Jā, sveiki, Katrīna, man vajadzētu meiteni uz šo vakaru, jā, tas atkal esmu es. Nē, esmu tikko pamodies, viss būs labi. Jā, Katrīna, mana saulīte, viss būs labi!”

- „Привет, не ожидал что это буду опять я?”

- „Negaidīju gan, bet tas ir mans patīkamais pārsteigums, nebūs vajadzīga liekā muldēšana, zinu, ka esi meitene pēc izsaukuma un es varētu būt pilnīgi mēms un ar vienu kāju, galveinais, lai būtu loceklis, bet tomēr, es nevaru drāzt pilnīgi nepazīstamu sievieti, kaut nedaudz, bet jāiepazīst.”

- „Я смотрю ты сегодня есчё совсем свеженький, хоть сегодня встанет маленький твой хуёчек?”

- „Ja tev nebūtu tik tvirts dupsītis, es tev iekrāmētu pa ģīmi, goda vārds, he he.”

Viņai tiešām bija tik tvirts dupsis, tas tik spēcīgi atleca no maniem gurniem, ka manās acīs tas sāka mirdzēt kā rīta saule. Bam, bam, bam.. viņa kunkst tik ļoti mākslīgi, uzspīlēti, tikai tik daudz, lai vienīgā skaņa nebūtu gaisa kustība viņas vagīnā. Tas uzbudina laikam tikai kritušus cilvēkus, un es esmu to priekšgalā. Nav darba, nav nekādu sociālo kontaktu, nav draugu, viss ir nodzerts un nozaudēts un es mierinu sevi ar domu, ka man to arī nevajag. Kam man draugi, kuri pazūd, kad pie horizonta parādās apaļāks dupsītis un lielāki ciči, kam darbs, kurš tevi iztukšo un piepilda ar piezemētības un nolemtības sajūtu, kam liekulīgie kolēģi, kam sociālais statuss, kam laba mašīna, kam šis tukšais sapņu vagons, ar ko es esmu sliktāks par jebkuru no jums, ar ko, jūs, liekulīgi tukšie mērgļi!? Es uz mirkli atjēdzos, ka es to visu bļāvu pilnā skaļumā, istabu piepildīja ne tikai bam, bam, bam un šļup, šļup, šļup, bet arī manas balss tembrs un viņas kunksti, patiesāki nekā jebkad esmu dzirdējis no sabiedrības meitenēm smalkās apakšbiksēs. Es biju viņu sagrābis aiz matiem un grūdos viņā kā bumba basketbola grozā, pie tam atlecu no viņas dibena ātrāk nekā tā pati bumba no asfalta. Es beidzu. Es jau vairāk kā gadu nebiju beidzis, alkohols ir nogurdinājis manu organismu, es vairs nebiju spējīgs beigt, taču tagad es beidzu, tik spēcīgi beidzu, ka no maniem lūpu kaktiņiem izlauzās nezvēra cienīgs gārdziens, es uz brīdi pazaudēju samaņu.

Viņa gulēja man blakus, apķērusies, un glaudīja galvu.

- „Ну ты и ебанашка, я такого от тебя не ожидала, это был лучший трах за последние два года, кто бы мог подумать, такой спившийся идиот а настолько хорош, тварюгa”.

- „ Nesabojā šo skaisto mirkli, pisies prom!”

Es izdzēru atlikušo pudeles saturu un atslēdzos, kamēr viņa vēl nebija paspējusi saģērbties. Ar ko es esmu sliktāks, ar ko?

No dzejas līdz porno bohēmai

- "Man pietrūkst bohēmiskā komforta", teica Māris berot viskija glāzē ledus gabaliņus. - "Lūk, es gribēju visiem pastāstīt, ka viskijs nerullē, ka tas ir nepamatoti glorificēts dzēriens, tam nav saknes mūsu kultūrā, tā vietā es gribēju aicināt cilvēkus atgriezties pie mūsu pašu vērtībām - alus un kandžas. Tā visa vietā es uzvilku cepuri un sieviešu brilles un sešas minūtes neganti lamājos kameras priekšā, tas nebija skatāmi."

- "Pag, kas tur ar to komfortu?"

- "Redzi, lai radītu kaut ko labu, ir jābūt pārliecinātam par sevi, ar to man ir ok, tad ir jābūt fīčai, tāda man arī ir, trūkst pašapmierinātības. Un es šeit nerunāju par līkā pulēšanu, es runāju par harmoniju sevī un apkārtējiem. Jābūt harmoniski pārākam un pašapmierinātam."

- "Tad jau tu būsi kā lielākā daļa uzpūsto locekļgalvu, jēga?"

- "Jēga ir vērtībās, saproti? Es, piemēram, čurāju dušā ūdens taupīšanas nolūkos. Tā darot Brazīlijā un man ir krekliņš ar uzrakstu Brasil, zaļš tāds. Un tā ir vērtība, nevis čurāt dušā tāpēc, ka slinkums izkāpt, bet tāpēc, ka esmu mērķtiecīgi iesaistīts un zaļš. Vēl es gribu uzņemt porno filmu, un ne jau tādu, klasisko, bet ar savu odziņu, man nevajag ne melno uz balto, ne solo masturbēšanā, ne dubulto anālo vai sešus uz vienu, man vajag.. pat īsti nezinu, Brodvejas porno, porno mūziklu vai tādu reālo action porno gabalu, saproti?"

- "Un kas tev traucē? Domā, rīkojies.."

- "Varbūt jau ir uzņemts kāds dziedošais porno.. redzi, es šaubos, tas viss tāpēc, ka man pietrūkst bohēmiskā komforta."

- Es atcerējos kā mēs ar Māri sēdējām vienā skolas solā un, kamēr es zīmēju visiem skolas grāmatu personāžiem locekļus, Māris rakstīja dzeju. Laikam jau šis tas ir mainījies mūsu dzīvēs.

Iesit pa seju savam PR speciālistam!

Bērnībā es biju tikai nedaudz apaļīgāks par citiem bērniem, man bija grūti iejusties kolektīvā tāpēc, ka es biju no citas pilsētas. Visi bērni jau pazina viens otru, bet es sanācu kā baltais zvirbulis, par mani sāka ņirgāties un smieties, jūs jau ziniet kādi ir bērni, nevajag īpašus iemeslus, lai piečurātu kādam somu vai iemestu ar akmeni, tāpēc es brīvo laiku pavadīju mājās un ēdu. Pusaudža vecumā es jau biju apaļāks par pārējiem maniem paziņām un joprojām biju savā ziņā nevēlama persona kolektīvos. Man bija grūti dabūt meiteni un es iekritu pamatīgā depresijā. Tā vietā, lai cīnītos, es turpināju ēst. Ēdiens mani darīja laimīgu, es gatavoju, ēdiens man nekad neatteica un vienmēr bija pa rokai, kad man to vajadzēja, tas iedvesa vismaz kādu drošības sajūtu. Es attapos, ka kaut kas nav īsti kārtībā, kad vienā dienā manai gultai aizlūza kāja un es vairs nevarēju mašīnai atbīdīt sēdekli pietiekoši tālu, lai apsēstos, es kritu izmisumā, mani pārņēma zināma nolemtības sajūta un es turpināju ēst. Kad es iepazinos ar Samantu, caur internetu, manā dzīvē atgriezās dzirkstelīte, es atkal gribēju dzīvot, iziet ielās un ieraudzīt sauli, taču nevarēju, bija par vēlu. Man tas ir grūts lēmums, bet es to darīšu, es gulšos zem naža vairākas reizes un likvidēšu lieko svaru. Dakteris man izstāstīja, ka pastāv zināmas briesmas dzīvībai vienā reizē likvidējot vairāk par 80 kg, bet es to darīšu, es gribu atkal normāli dzīvot!

____x____

Kaut kur pazīstams stāsts, vai ne? Scenāriji, protams, ir dažādākie, bet šis ir visbiežāk dzirdētais. Cilvēkiem tas ir šovs, iebiedēšana un retajiem arī laba izklaide. „Ha ha, visi amerikāņi ir idioti, šitā norīties, nu moins!”. Vakar vakarā es redzēju, ka izklaide ir aizgājusi pārāk tālu savā komercijā. Nu jau ir šovi par to kā operē visus ģimenes locekļus. Ģimenes tauku atgriešana. Kas būs nākamais? Komplekso pusdienu sestās brīvpusdienas? Atrodi vēl piecus ģimenes locekļus vai draugus, kuriem nogriezt taukus un sestajam mēs nogriezīsim par brīvu!? Tā būtu vēl briesmīgāka reklāma kā jaunās (kārējās briesmīgās) LMT reklāmas. Nu ko var izdomāt, dzenājot olas savās kabatās? Salmu kulšana, neprāta uz bezgaumības epopeja, kura tiek uzsūkta caur visām porām nebeidzamajās reklāmas pauzēs. Tie iedomīgie kretīni ir iedzinuši mūs stūrī ar nolaistām biksēm, mēs varam tikai cerēt, ka locekļa vietā būs pletne. Ja šodien redziet kādu reklāmmeistaru, iekrāmējiet viņam tieši bietē ar savu rūdīto lauku dūri. Vienreiz pietiek!

Dīvainītis vs. Normāls čalis

Nu ir pilnīgā alā – es šodien uzzināju, ka mani darbā uzskata par dīvainīti!!! Oh, bloody hell! Būtu vismaz uzskatījuši par nelietīgu cūku, poda vāku vai kaut ko tml. vismaz neskanētu tik apvainojoši..

Kārtējo reizi nākas ne tikai secināt, bet arī konstatēt, ka sieviešu domāšana attiecībā uz vīriešu uzvedību ir pilnīgā grāvī. Lūk, kas par lietu. Stāsta sākumā jāuzfiksē fakts, ka mana seksuālā orientācija ir vērsta uz sievietēm – cienījamās dāmas – tas ir normāli!

Nesaprotu, kāpēc sievietēm liekas, ja čalis nesmaida tajos brīžos, kad viņa to vēlas, bet nejēgā „rēc” brīžos, kad sievietei tas liekas nevietā, tad ar viņu kaut kas nav kārtībā? – Sorry sievieši, mēs praktiski vienmēr (te domāti reālie veči) veram vaļā savas plaušu slūžas, kad mums gribas, nevis tad, kad jums to vajag, vai kad tas iederētos publiskās etiķetes ietvaros. Turklāt svarīgi atzīmēt, ka reālie veči nemaz nevar tā mazdrusciņ pasmieties – mums ir tikai divas opcijas ON un OFF, tobiš vai nu nereālais rēciens, vai kapa klusums, ko papildus rotā tā brīža ķermeņa dominante - „akmens seja”.

Nākamais arguments – pusdienošana.. Dārgās dāmas, ja pie pusdienu galda mēs ar jums kopā ēdam, tas nebūt nenozīmē, ka mēs esam gatavi uz mēles trīšanu, jo reālie veči pusdienās vienkārši ĒD. Ja vēlaties klačināt, neaiciniet večus – viņi tur jutīsies neomulīgi, turklāt dāmām, iespējams, nepatiks skaņas, kuras reālie veči izdala ēšanas laikā, t.i. čāpstināšana, erotiski kunkstienu elementi (atšķirībā no sievietēm – veči ēdienu izbauda), atraugas utml. Tādējādi nevajag uzskatīt, ka mēs uzmetam lūpu tajos gadījumos, kad kopā pusdienojam, bet neko nerunājam, jo pusdienlaikā ēst - tas ir NORMĀLI.

Ja dienas laikā, ejot ārā no sava kabineta, es pārmiju kādu vārdu ar sieviešu kārtas kolēģi biežāk kā reizi dienā – cienījamās sievietes – tas nenozīmē, ka esam viens otrā ieķērušies! Āāāhh, cik seklam ir jābūt sieviešu cilvēka prātam, lai vispār ko tādu iedomātos. Tādā skatījumā, ja paturpinām sieviešu domu, var aiziet galējībās – ja veči savā starpā un sievietes savā starpā runā biežāk kā reizi dienā, tad sanāk, ka viņi ir zili kā zili un viņas ir rozā!!

Dārgās, mīļās sieviešu būtnes - nevajag domāt taisna dēļa plaknē!!! Ja mana reakcija, uzvedība un attieksme kādā brīdī nav tāda, kā Jūs, sievietes, vēlaties, tas nenozīmē, ka esmu dīvainītis. Es ļoti gribētu cerēt, ka kādu dienu jūs šo izlasīsiet un, iespējams, sapratīsiet.

Esmu pavisam normāls cilvēks. Ok, jābeidz rakstīt, šņabis silst un dimedrola tablete saulē arī sāk kust.. es esmu normāls.. normāls vecis esmu...esmu vecis.. normāls.. māls..

Ko nozīmē playboy zīmīte uz tavas mašīnas? Skaties, esmu idiots!

Un es pat neko neteikšu par to, ka man riebjas tie ļautiņi, kuri braukā bariem uz jūru, gan uz Jūrmalas pludmalēm, gan uz Vecāķiem ar automašīnām. Lai noparkotos Vecāķos jebkurā siltā laikā ir jābūt faķīram, it kā jau nav problēmu, bet, kad mazā Fabija nevar izbraukt turpat, kur tikko izbrauca e-klases mersis, nu piedod, tev jābrauc uz smakojošām mācību auto plačiem un nekādā gadījumā nedrīksti braukt prom, kamēr neesi 100 reizes noparkojies bez mazākās aizķeršanās. Un vispār, pediņ, ņem riteni starp kājām un mauc uz to nolādēto pludmali. Ar riteni! Jā, bet es būšu nosvīdis kamēr tikšu līdz mājām. Tas ir arguments idiotiem, gulēt arī iesi ar smilšainām kājām un čurkstošām olām? Ne par to.

Kāda velna pēc meitenes un jā, arī čaļi lipina uz mašīnām playboy zīmītes? Stilīgi? Kruta? Esmu seksīgs zaķītis!? Man ir bling bling un, lai arī es braucu ar pēdējo sūdu, esmu neatvairāma, skaista, vienreizēja, neatkārtojama un iekārojama? Nē, tu esi mauka. Pierādījumi? Elementāri. „The sex lifestyle with sexy nude women, Playmates, Cyber Girls, celebrities, interviews, fashion and articles from around the world”. Tu noteikti neesi slavenība. Atliek tikai seksīgais dzīves stils, rotaļu mantiņa un maksas servisa meitene tu arī neesi. Tātad – vieglas uzvedības sieviete. Un ko man tagad darīt, kad es uz tavas mašīnas ieraugu to nolādēto zīmīti? Skriet tev klāt un pieteikties uz meiteni vakaram? Vai apmeklēt visus eskorta meiteņu pakalpojumu servisus, atrast tevi, pieteikties vakaram un teikt – vau, es tevi redzēju, tev ir draņķīga mašīna!? Jeb tomēr ieņemt puritānisko stāju un kliegt, ka maukām nav vietas uz ceļa? Ej strādā, velc Latviju ārā no krīzes, ārzemnieki ir tepat, bet tu uzdrošinies vazāties apkārt, ej, cel kopproduktu, kās naudiņu, steni un lūdz papildus bonusu.

Ne jau tikai maukas karina uz savām mašīnām tādas zīmītes, vēl arī pediņi. Šoreiz ne homoseksualitātes kontekstā, bet gan sociālās pazemošanas. Nāksi rotaļā? Fāk, tu, nožēlojamais pīsli, tev pat nav ciču uz ko prozaiski palūrēt. Ah, tā nav tava mašīna? Tātad tu kniebies ar tādu, kura kniebjās ar visiem? Kā ir, nekad neesi sajutis ožam svešu locekli no savas sievietes? Piedod, aizmirsu, tev taču patīk vīriešu locekļi.

Vai es pārspīlēju? Noteikti nē. Esmu neiecietīgs pret idiotismu, morālo kroplumu, iekšējo lētumu un vienkāršu daunismu. Vai dzīve nebūtu jaukāka, ja šādu mauku un pediņu būtu mazāk uz mūsu ceļiem? Tur jau tā ir pietiekoši ar aprobežotiem, garā bremzētiem kretīniem ar milzu ego smaidu uz lūpām, pašnāvnieciskām tendencēm vai arī šaušalīgām bailēm no satiksmes un ātruma virs 40km/h. Kur ir mūsu pārvietošanās kultūra un piezemētība?

Es Tevi redzēju jūrmalā..

Es Tevi vakar redzēju, Tu gāji prom no jūrmalas. Es zinu, ka tā biji Tu, jo mani pārņēma tās neaprakstāmās spiedīgās sajūtas pakrūtē. Tu noslaucīji smiltis no kājām un ieāvi tās mazās korķa koka zandalītēs. Es nevarēju pieiet Tev klāt, es baidījos, jo atceros kā mēs izšķīrāmies un kādus nepiedodamus vārdus es Tev veltīju. Es vēl joprojām nevaru sev to piedot, es Tevi tik ļoti mīlēju un tik ļoti sāpināju. Tu esi iesēdusies manā atmiņā un manā sirdī, es spēju tikai vārguļot un tukši eksistēt bez Tevis. Es sev to nekad nepiedošu, ja nemēģināšu labot to, kas starp mums ir noticis. Ja pasaulē arī notiek tā, ka ir tikai divas sirdis, ka kādi cilvēki ir paredzēti viens otram, tad Tu esi mana otrā pusīte, mana dzīves gaisma, mana saulīte. Kā gan es varēju visu tā salaist dēlī? Izlaist no rokām savu laimi, nē, ne tikai izlaist, bet brutāli izmest un samīdīt dubļos. Lūdzu, neatbildi uzreiz, apdomā visu par un pret, varbūt, varbūt Tu man dosi vēl vienu iespēju? Es neticu, ka Tu man piedosi, bet tomēr, varbūt Tu spēsi mani paciest kaut nelielu brīdi, vienkārši pasēdēsim, parunāsimies, kaut nelielu brīdi, lūdzu..

Es arī tevi redzēju, bet tā arī nesaņēmos pieiet tev klāt. Tu esi mainījies, cik ilgs laiks jau ir pagājis, gadi divi, trīs? Es ļoti ilgi biju dusmīga uz tevi, taču tagad, ieraugot tevi, es smaidīju un atcerējos tikai to labo ko tu man esi darījis, un tas nebūt nav sīkums. Jā, ir arī sērīgā nots, bet tomēr, varbūt mēs arī varam satikties..

Es Tevi gaidīju tajā vietā, kur bijām sarunājuši, taču Tu tā arī neatnāci, varbūt Tev ir nomainījies telefona numurs, jo es nevarēju Tevi sazvanīt. Saki, lūdzu, ka neesi pārdomājusi, tikai gadījās kāds misēklis. Savādāk es nevarēšu pārdzīvot, ka Tu tā arī neiedevi man otru iespēju. Visiem cilvēkiem ir dota otrā iespēja, un es to ļoti ļoti gribu, gribu apskaut Tevi, ieskatīties Tev acīs. Atceries kā es Tev mazgāju un ķemmēju matus, es gribu to, nē, man tā pietrūkst, pietrūkst Tavas smaržas, Tavas maigās ādas, Tavu mazo kājiņu, viduklīša, es gribu apskaut Tevi un nelaist vaļā, saplūst ar Tevi vienā veselā. Tu zini, ka neesmu no tiem romantiskaijiem mudakiem, taču es Tevi joprojām mīlu. Tā ir mīlestība, es to zinu, Tu man kādreiz teici, ka tā ir tikai īsa aizraušanās, taču tā nav, es ticu, ka arī Tu tā nedomā, jo manu maigumu pret Tevi var sajust, redzēt manās acīs, sajust manos glāstos, atnāc, lūdzu, man Tevi vajag!

Viņas āda nemaz nav tik maiga, mati ir sašķēlušies un starp vasaras raibumiem rotājas nebeidzamas pumpas ar baltiem, strutainiem galiem. Tu esi sākusi smēķēt un tava mute smird, nu var taču apēst arī kādu kožļeni! No kādreiz apaļā un skaistā dibena ir palikušas tikai izšuvušas, tievas kājas un nokarena āda. Pat man ir labāki kāju nagi, kas tev tur ir, sēnīšu audzētava? Pirksti ir iedzelteni un ar raupju, sausu ādu, pat tās meitenes, kuras es drāzu un domāju par tevi, bija labākas par tevi, kā gan es tā varēju nošaut greizi? Idiots.

- Čau, es tevi tik sen neesmu redziejusi, tu ļoti labi izskaties. Man nesanāca pagājušo reizi atnākt, tiešām bija problēma, bet nu te es esmu un man par to ir prieks. Kur iesim?

- Zini, mums nekas nesanāks, tu esi pretīga..

"No acīm paslēptais." Pēc pārtraukuma garāks lasāmais gabals.

Nav tik garš, nav ko baidīties, sanāca, laikam, 7-8 lapas wordā. Tāpēc nepublicēšu rakstu šeit, bet to varēs lejuplādēt box.net un lasīt, drukāt un visu ko nu tur var darīt google docs. Tātad, lejuplādējam šeit un daram jebko ar tekstu šeit. Gadījumā, ja kas nesanāk, tad rakstiet komentos, mēģināšu vai nu ko labot vai arī, ja nekas nestrādās, publicēt visu šeit.

Ak jā, turpmāk es šeit būšu tikpat bieži kā iepriekš, viss ok :)

Redzi, viss ir sūds, viss ir sūds!

Hei, hei, šis ir labais joks, iedomājies, iet blondīne pa ceļu un nomirst trijstūra formā, ha ha, iedomājies, trijstūra formā, ha ha.

*

Autoram, noteikti, ir problēmas ar psihi, pirmkārt, aizspriedumi pret blondīnēm, kas ir galīgi absurdi, jo nevar mērīt cilvēka intelektu pēc matu krāsas un otrkārt, autors ir stulbs, jo joks nemaz nav smieklīgs.

_._._

Kāda ir jūsu attieksme pret aptaujām blogos? 1) Mani tas neinteresē 2) Mani sajūsmina aptaujas blogos 3) Aiz neko darīt, vienmēr kaut ko iebakstu 4) Esmu tas mudaks, kurš vienmēr izvēlas pēdējo aptaujas variantu.

*

Autoram, noteikti, ir problēmas ar psihi, pirmkārt, aptaujas ir veids kā iepazīt savu lasītāju un sniegt viņam vislabāko „pakalpojumu”, otrkārt, pats autors ir idiots, jo veido aptaujas, kurās apsmej aptaujas.

_._._

Aston Martin it kā plānojot laist klajā savu jauno automašīnu, kas izskatīsies vēl glītāk nekā DB9. Sīkākas info pagaidām nav, bet es pamaklēšu vēl.

*

Kretīns tu esi, re, es visu uzreiz atradu googlē, kāpēc raksti kaut ko, ko pats vēl nezini, gribi izlikties krutāks, daunis. Un vispār, kam, nafig, interesē kaut kādi Astoni, labāk būtu kaut ko par japāņu autiņiem uzrakstījis.

_._._

Vispār uzskatu, ka senāk autiņus taisīja skaistākus, tur bija stils un dvēsele.

*

Kad tiksi avārijā, tad redzēsi stilu un dvēseli, pediņ! Neko nesaprot no autiņiem un lečī tikai te, idiots! Visi jaunie autiņi ir ar labu aizsardzību un rūpējas par braucēju. WTF OMFG kāds kretīns!

_._._

Ainars Mielavs gatavojas jaunai koncerttūrei. Interesanti, es gribētu tikt uz viņa konci.

*

Nē, nu kretīns, kurš kaut ko tādu vispār klausās? Cradle Of Filth ir īstā štelle, mīkstais!

_._._

Pasliktinoties ekonomiskajai situācijai, daudzi sāk ņemt no mājām maizītes uz darbu. Lētak, galu galā. Darbadevējs arī savā ziņā priecīgs. Bet, ak skāde! Kolēģi jau nav ar pliku roku ņemami. Viņi, izmantojot Tavu labsirdību (vai arī prombūtni) nepakautrējas dažreiz kādu maizīti “aizņemties”. Ko darīt? Iegādāties kastīti ar atslēgu? Signalizāciju pierīkot? Lieki. Risinājumu piedāvā interneti un tajos tirgojošie. Par desmit dolāriem ir iespējams iegādāties 25 zemāk redzamus maisiņus. Un problēma atrisinās pati no sevis.

*

Nav ko rīt kā cūkai, tad arī kolēģi nezags, un vispār, kas tev žēl? Skopulis aprobežotais, un šis raksts ir nosperts no kakao.lv vot tā, kretīns.

_._._

Ejiet jūs visi dirst!

*

Pats ej dirst, kropli, ko tu te vispār piesārņo savu publisko telpu, labāk ej izlasi kādu grāmatu, izdari kaut ko noderīgu, nevis pļūti te visu laiku, mīkstais, he he!

Nevienam nevajadzīgie cilvēki.

Rīts darbā.

Mičs nebija nekāds kautrīgais zēns, kaut arī nekad neizcēlās ar publisku uzstāšanos un masu pasākumos bija no tiem, kuri sēž pie bāra un dzer, pētot runātājus un dancotājus. Neskatoties uz to, viņš bija pietiekoši daudz lasījis grāmatas un ieguvis savu dzīves pieredzi, lai varētu iesaistīties gandrīz jebkurā diskusijā un nākt klajā ar saviem argumentiem un pamatojumiem. Arī ar meitenēm, gan augstskolā, gan vēlāk arī kolektīvā viņš vienmēr varēja padiskutēt par kādiem problēmjautājumiem vai gluži tāpat, ne par ko, par ko nu meitenes mīlēja parunāt, par saviem draugiem, par veikaliem, par mašīnām, lūpu krāsām un liekajiem kilogramiem. Vienīgā Miča nelaime bija tā, ka viņš nemācēja uzvesties ar meitenēm, kuras viņam patiesi patīk. Ceļgali kļuva ļengani, valoda raustījās, iesvīda paduses un visi viņa izvēlētie temati likās tukši, nepiemēroti un truli. Ja godīgi, tad Mičs, tādos gadījumos, pats sevi uzskatīja par truli. Viņš vienmēr vakaros analizēja ko bija teicis, kā skatījies, ko varēja izdarīt savādāk.. Parasti gan viņš nonāca pie secinājuma pēc paprāva tilpuma iztukšošanas: „Neliec tu tās vagīnas uz pjedestāla, Mič, neliec! Viņas tak ir tādas pašas meitenes kā citas, lūk tavam čomam viņa nemaz nepatīk, neliec viņai justies augstākai par tevi, viņa nedrīkst sajust vadības grožus savās rokās, apvārdo viņu kā tu māki, lai viņa attopas tikai tad, kad izsmērēsi viņai savu spermu starp krūtīm..” Tādi vakari beidzās ar pamatīgu sevis apvārdošanu, saņemšanos un apņemšanos vagīnas nelikt uz pjedestāla.

Mičs jau bija pieradis uz darbu iet ar kājām. Viņam bija problēmas ar pamošanos, tāpēc, pusstunda pavadīta sabiedriskajā transportā un desmit minūtes pastaigas pa rīta dzestro gaisu viņam nāca tikai par labu. Vienu rītu viņš, ejot gar veikalu skatlogiem, pamanīja satriecošu meiteni. Tā viņam šķita. Miču pārņēma tā savādā siltuma strāvojums un meitene sāka dūmakaini spīdēt. Viņas gaišā āda un garie, blondie mati bija savādā oreolā tīti. Mičs ieurbās skatlogā un nevarēja atraut acis no šīs vīzijas. „Kusties, pediņ, ko tu lūri”, Mičs izgrūda caur zobiem.

Pirmā reize.

Visu dienu Mičs nejutās kā savā ādā, dīdījās, aizmirsa savus darāmos darbus un ik pa brīdim atcerējās par pasakaini skaisto meiteni. Mājupceļš Mičam bija pa citu ceļu, taču viņš izmeta loku, lai ar vienu acu kaktiņu kaut vēl vienu reizīti paskatīties uz savu sapņu tēlu. Mičs jau nojauta, ka šo meiteni viņš redzēs vēl un vēl un, pārsvarā, savos sapņos, no kuriem viņš pamodīsies slapjā un lipīgā zaņķī vai arī cauri lielajam stikla skatlogam. Ejot gulēt, Mičs nolēma, ka noteikti iepazīsies ar šo meiteni rīt no rīta, lai vai kas tur būtu. Uz rīta pusi apņemšanās izčabēja kā nebijusi, dūša papēžos, kājas trīc, ar katru soli šaubas cīnās ar plānprātīgo apņemšanos. Mičs jau gandrīz pagāja garām veikalam ar lielo skatlogu, taču pēdējā brīdī, ar lielu švunku iemetās veikalā. – „Jums te viss sievietēm, jeb večiem ar kaut kas ir?” Mičs skaļi noburbulēja. Un tikai tad pamanīja, ka Viņas nebija veikalā, viņas vietā bija maza, čirkaina tumšmate ar vīzdegunīgiem sejas vaibstiem. Mičs nopirka kaut kādu pudelīti, kas līdzinājās dušas želejai, saburzīja čeku, iegrūda to kabatā un, nokārtu galvu devās uz darbu. Tikai pēcpusdienā viņš pamanīja, ka uz čeka bija pārdevējas vārds un uzvārds. BINGO!

Šoreiz Mičs jutās neērti pat rakstot spīdošajai meitenei.

- Zaķīt, Tu?

- Nē, šoreiz, noteikti, būsi kļūdījies.

- Kā nu kļūdījies, es taču Tevi redzēju kā pagājušajā vasarā Tu nospēri kāpostu no mana dārza un ļepatodama aizskrēji pie kaimiņa.

- He he, zaķītis kārs uz kāpostiņu? Bet nē, tā nebiju es.

- Neliedzies nu, es Tevi noskatīju no mugurpuses, tādu dibenu es nevarētu sajaukt ne ar vienu citu dibenu :) Vispār jau es saprotu kāpēc Tu liedzies, nekas nesanāks, no soda Tev neizbēgt :)

- Un kā tu mani sodīsi?

- Iespundēšu būrī un garlaikošu ar savu personību :D

- Miesisku sodu nebūs? :P

Vakarā meitene bija veikalā un pat pamanīja Miču pa veikala skatlogu un pasmaidīja. „Nomierinies, pediņ, nomierinies, tas vēl neko nenozīmē, strādā tālāk un pat nemēģini neko sačakarēt”.

Atkal pilnmēness.

- Vai sniegsi man apskāvienu? Nesaproti nepareizi, nekā piedauzīga, vienkārši man gribas Tev apskaut, stipri, stipri.

- Ko, tagad?

- Droši jau, ka ne tagad, pie izdevības, kā tad būs?

- Pie izdevības :)

- Drīkst palūgt Tevi līdz tai izdevībai saudzēt mani un staigāt apkārt maisveidīgos paltrakos?

- Ko???

- To es atļaušos nepaskaidrot.

- Drīkst arī man pajautāt – Kāpēc Tu tā, sagribēji no manis apskavienu?

- Tu jau, noteikti, esi pamanījusi, ka es esmu šausmīgi kautrīgs. Nav jau tā, ka es vispār tāds būtu, man tas tā ir tikai pret meitenēm, kuras man ir pārāk stipri iepatikušās, saproti? Es pat centos apspiest savas simpātijas, taču tad, kad Tevis veselu nedēļu nebija, es sapratu, ka esmu sasodīti sailgojies. Kad atkal Tevi ieraudzīju, Tavu smaidu.. man nežēlīgi sagribējās Tevi apskaut, kaut tādā veidā Tevi sajust, Tavu siltumu, smaržu. Zinu, ka bumbulēju te tagad kaut ko salkani romantisku, bet ar katru dienu gribas sajust Tevi arvien stiprāk, sajust, ka esi īsta, nevis tikai fantastiski skaista bilde.

- ...Pārlasīju divas reizes, esmu samulsusi. Nezinu, romantiski vai nē, bet es ļoti ceru, ka Tu nespēlējies ar vārdiem.

- Lai nu ar kuru, bet ar Tevi es nemaz nevarētu spēlēties, pati redzi, ka es visu daru nepareizi, atklājos Tev, neatstājot vietu noslēpumainībai vai rotaļai ko noteikti vajadzētu darīt. Vienkārši esmu tāds radījums, ka patiesas simpātijas neprotu slēpt, man tā ir ļoti reti. Un ceru, ka man tomēr izdosies pavadīt ar Tevi kādu laiku.. ceru, ka piekritīsi.

- Padomāsim par to laika pavadīšanu.. laikam jau man nekas nebūtu pret :)

Viss savās vietās.

Mičs lidoja. Pasakaina sajūta, visa pasaule acīmredzami mainās, kad tev ir labi, lietutiņš nevis mērcē, bet atsvaidzina, vējiņš nav auksts, bet ir patīkami dzestrs un pat putni vairs nekrāmē savas baltās, toksiskās čupas uz, pie darba novietotā, riteņa. Miča galvā grozījās atmiņas par Endija Vorhola izstādes apmeklējumu. Viņš arī, noteikti, radīja savus darbus tādā pašā lidojumā esot. Savādāk nevar būt, gaišie toņi, neparastās idejas, arī Mičs gribēja radīt. Ar to radīšanu gan vienmēr ir bijis grūti, jo viss, ko mičs radīja bija ar drūmas nolemtības pieskaņu, taču šoreiz tas viņu neuztrauca, viņš bija domas pārņemts. Viņas glezna. Jā, Mičs uztaisīs Viņas gleznu. Un Mičs jau nav nekāds mīkstais, lai kaut ko mālētu ar krāsām un uz audekla, vai ne, Mič? Viņa ir paliekoša. Mičs vīlēja krāsainos vadus un no skaidām salipināja viņas gleznu uz koka dēļa, visu nolakoja trīs reizes un gar maliņu nopina misiņa vadu bizītes. Tas nevar būt tā pat, šim pasākumam ir jāatmaksājas. Cik Viņa tomēr ir skaista..

- „Neuztver to pārāk nopietni, man vienkārši gribējās tevi iepriecināt, es te nedaudz paniekojos un uztaisīju tavu portretu, saņem kā labu dāvanu”.

- „Vai, Mič, nu nevajadzēja jau tā. Tu esi šausmīgi mīļš.”

- „Vai par savu mīļumu es saņemšu nu jau solīto apskāvienu?”

- „Hi hi, kur tad nu es vairs likšos?”

Viņas iedotais skūpsts svilināja Mičam vaigu. Lepnība ne pie kā laba nenoved, taču Mičs bija lepns ar sevi, viņš bija ticis līdz pirmajam kontaktam un vēl neko nebija sačakarējis. „Brašulis tu esi, Mič, reāls vecis. Jeb tomēr nē, tu taču pat nepaprasīji, kad viņai ir brīvs laiks, idiņš, nu nekas, vakarā uzrakstīšu”.

- Kad Tev ir kāds brīvs laiciņš, varbūt mēs varam kaut kur aiziet?

Atbildes nebija ne vakarā, ne arī no rīta. Mičs zināja, ka nedrīkst viņu traucēt tagad, varbūt viņa ir aizņemta un viņš tikai traucēs, tā nav labi, gan jau atbildēs, gan jau.. Miča roka jau uzsita SMS uz Viņas numuru, taču telefons tika nolikts maliņā, „nē, vēl nē, neesi mīkstais, gaidi”.

- Drīkst paprasīt, kāpēc Tu neatbildēji uz manu jautājumu?

Klusums. Sasodītais klusums. „Kāpēc viņas tā dara? Jopcik”. Mičs nevarēja saprast, kāpēc tas notiek un cik ilgi gaidīt. Mičs jau nojauta, ka gaidīt nevajag nemaz un arī maršruts uz darbu ir jāizvēlas cits, lai nevajadzētu redzēt Viņu.

Pārvērtības.

Mičs jau vairākus mēnešus negāja gar viņas darbu. Draugiem.lv profilu viņš nobloķēja pats, lai paspētu pirmais, jo viņš jau zināja, ka to izdarīs viņa. Dzīve iegāja ierastajās sliedēs, tikai kaut kā pieklusināti, bez kaut kādiem panākumiem vai tieksmēm pēc attīstības. Viss kļuva pliekani un vienaldzīgi. Mičam tā nebija pirmā reize, taču parasti viņš atkopjas diezgan ātri, šoreiz gan bija nedaudz savādāk, šoreiz frustrācija ievilkās. Mičs nedēļām neskuvās, staigāja tajās pašās drēbēs. „Kāda jēga? Tāpat viss ir dirsā!”. Rīts bija pelēks un drēgns, tas tik ļoti līdzinājās Mičam, ka viņš saplūda ar gaisā esošo dūmaku. Nodūris acis viņš brida pa ierasto ceļu uz darbu un attapās, ka viņš stāv pretī veikala skatlogam un skatās. Tā paša veikala lielajam skatlogam. Un tur bija Viņa. Viņa pasmaidīja Mičam un viņam gar vaigu noritēja asara. Mičs paķēra ielas malā gulošo ķeģeli un trieca to skatlogā: „Ko tu smaidi, kurva? Domā, esi ar mani parotaļājusies? Nekā nebija, atceries, karma ir mauka un tev ar to būs jāsaskarās!” Mičs aiz bezspēka nokrita ceļos un šņukstēja „Kāpēc tu tā ar mani, kāpēc?”