Mani neviens neacinaja rakstīt par manam septiņām lietām. Varbūt tāpēc, ka mani neviens nepazīst, varbūt tāpēc, ka mani neviens nelasa, varbūt tāpēc, ka es nemaz neesmu blogeris, jo no blogošanas saprotu tikpat daudz kā no šatla būvniecības, varbūt tāpēc, ka es nemāku rakstīt un esmu garlaicīgs, bet varbūt tāpēc, ka es tik klaji visus ienīstu. Lai nu kā, te ir manas septiņas lietas:
- Es savai pirmajai meitenei meloju par to, ka es neesmu nevainīgs. Viss sanāca tik ļoti mulsinoši un es negribēju, lai kāds no klasesbiedriem zin par to, ka es guļu ar šo meiteni. Es šīs "attiecības" slēpu no visiem. Un meloju tāpēc, ka man bija neērti, nedaudz mulsinoši un vispār, es to meiteni pielauzu uz seksu tikai tāpēc, ka aizrunāju viņai ausis ar visādām blēņām, tai skaitā, salielījos par to, ka es esmu baigais mačo.
- Pamatskolā es ar savu brālēnu izārdīju skolas aktu zāli ar traktora gultņa lodīti. Mēs sākām mētāt pa elektrības slēdzi, tad ripinājām un beigās zāle izskatījās kā pēc kārtīgas apšaudes. Uz mums krita aizdomas, taču neviens nepieķēra un mēs tikām cauri sveikā. Mani tagad moka pārmetumi par to kāds mazs idiots es biju.
- Vienā lauku diskotēkā es sadūru cilvēku. Es mācījos, liekas, vienpadsmitajā klasē un man likās kruti nēsāt līdzi saliekamo nazi. Diskotēkā sākās kautiņš un es, protams, biju kautiņa pašā viducī. Es izvilku nazi un iedūru puisim plecā un dibenā. Pusis vēlāk mācīja manu mazāko brāli, liekas, karatē. Vienas brīvdienas, lasot Tukuma ziņas, es ieraudzīju, ka manis sadurtais puisis ir nogalināts kādā diskotēkas kautiņā. Vai arī spēļu zālē. Neatceros.
- Kad man bija gadiņi četri, mēs bijām aizbraukuši ciemos pie mana vecātēva Ukrainā. Man vecais toreiz nepatika un es nozagu durvju actiņu. Mani pieķēra un ļoti smagi nopēra ar armijas ādas siksnu. Es raudāju kā aizkauta cūka līdz man trūka elpas un es paģību.
- Kad es gāju kādā trešajā klasītē, mēs vēl dzīvojām kopā ar savu brāli un viņš brīdi pa brīdim veda mājās meitenes. Naktīs es izlikos, ka guļu, taču slepus noklausījos kā viņi mīlējas. Brālis bija nopircis modernu magnetofonu ar diviem skalruņiem, "Cometa". Magnetofonam bija daudz mirgojošu lampiņu, taču es tāpat neredzēju, kas notiek istabas otra galā. Vēl, kamēr mani turēja ieslēgtu otrā istabā, es lūrēju pa šķirbiņu uz brāļa kailajām draudzenēm un skatījos pašu pirmo savu pornofilmu no vecāku kolekcijas. Cik atceros, mans pincītis vēl pat nebija tik liels, lai to jebkādā veidā liktu lietā, tāpēc es aprobežojos tikai ar pataustīšanu.
- Man ir tikai viens draugs ko es varu nosaukt par draugu. Pārējos paziņas es ignorēju, izvairos un katru ienīstu vairāku iemeslu dēļ. Man cilvēki šķiet garlaicīgi un pat aprobežoti. Es labāk saprotos ar meitenēm, bet tikai tādām, kurām nav nekāda sakara ar manām paziņām. Tās meitenes es ienīstu.
- Es jūtos vientuļš un meklēju ceļus, lai sadraudzētos ar cilvēkiem. Meklēju domu biedrus, pudeles biedrus vai jebkādus citus biedrus, kuriem es varētu uzticēt kaut ko personīgu. Man ir žēl, ka darbs, attiecības un dažādi citi apstākļi mani ir pašķīruši gan no vidusskolas draugiem, gan no universitātes draugiem. Es jūtos garlaicīgs, jo, lai cik arī cilvēki nebūtu aizņemti, draugiem vienmēr var atrast laiku. Es piezvanu, mēs parunājam, norunājam, ka vajadzētu satikties, taču nekas nenotiek. Mans egoisms neļauj zvanīt vēlreiz un vēl, kamēr tikšanās tomēr notiek. Es vienu reizi raudāju dēļ tā, ka es jūtos šaušalīgi vientuļš. Es biju piedzēries.
Tā kā man neviens "stafeti" nenodeva, tad arī citiem neko nenodošu. Lielākoties tāpēc, ka es visus ienīstu vairāku iemeslu dēļ. Un vēl es nepareizi lietoju "dēļ", taču man patīk.
