DANGER – Be aware of flying kuļoks!

Latviešu mentalitātei laikam tomēr nav robežu. Spilgts piemērs bija šorīt vairāk kā uzskatāmā formātā: karoče paņeslasj.. agrs rīts.. 7.45.. 7.tramvajs.. virziens nafig kaut kur uz centra pusi.. Pienāk kārtējā osta, kurā uz klāja sakāpj cilvēki, pēc kuru sejas izteiksmes pat es ar savu mazo prāta spēju varu nolasīt, ka tie dodas nevis uz darbu, bet gan uz katorgas spaidiem. Pietuvojoties nākošajai ostai redzu, ka jau pirms uzkāpšanas uz tramvaja klāja divas kundzes ap 65 gadiem sāk psiholoģisko prāta cīņu, jo laikam viena otrai ko pirms tam bija izdarījusi – izņēmusi pēdējo sviesta paciņu no otras veikala groza, vai arī nelegāli pieslēgusies otras elektro/TV/I-neta kabelim. Karoče, skatījās viena uz otru kā bullis uz slaucamrīku. A es vispār neko, es ieraujos vēl vairāk savā nožēlojamā letiņa „neviens nekur neiejaukšanās” maskā, bet slepus ar acs kaktiņu turpinu šamējās sečīt.

Tad nu abas kāpj uz tramvaja klāja pa vienām un tām pašām durvīm un tālāk seko kaujas manevru nākamais solis – monitorēšana. Ar acu skatieniem abas noskanē tramvaja pirmo klāju. Un kā par brīnumu uzskanē, ka ir viena brīva vieta palikusi. Trīs reizes varam minēt, kas notika tālāk.. Protams, abas nemaņā lielā galopā startēja ieņemt vienīgo sēdvietu visā tramvaja „visumā”. Man pat liekas, ka Usains Bolts paliktu galīgā ēnā, ja 100m sprintā piedalītos abas tantiņas, bet aiz finiša līnijas būtu tikai viens krēsls. Kā sacīt, pavisam cita motivācija. Bet nu laižam tālāk. Tā nu es skatos, kā abas kundzes jož pa tramvaja klāju, turklāt abas skrēja vienlīdz ātri, kas mani arī izbrīnīja, jo ne viena, ne otra kundze neizrādīja nekādas padošanās pazīmes.. Te pēkšņi pirms sēdvietas atlikušas vairs tikai kādas trīs sēdvietu solu rindas.. un viss.. kā jūs domājat, kura tantiņa vinnēja šajā hell-of-a-run? Okei, karoče.. nelaužat prātu – tāpat neuzminēsiet!

Nē, nu es vispār nesaprotu, kāpēc es uzdevu to stulbo jautājumu.. Olrait leidīz - vinnēja tā tantiņa, kurai bija iepirkumu maisiņš un kuru viņa meta līdz tai liktenīgajai sēdvietai, jo, acīmredzot, tantiņa atcerējās fizikas stundas, kurās mācīja, ka mazāks ķermenis kustās ātrāk par lielu. Tātad, ķeselīti viņa meta, turklāt izskatījās, ka šis nebija pirmais viņas metiens, vismaz precizitāte par to liecināja. Tad līdz ar aizmetienu otra kundzīte saprata, ka kauja ir zaudēta, taču ar to viss vēl nebeidzās. Kad tantiņa „metējs” bija apsēdusies un savu ķeselīti-veserīti bija paņēmusi savā klēpī, otra tantiņa nostājās tieši blakus un tā nu abas pāris minūtes neelpojot (dusmu, vai gaisa trūkuma pēc sejas savilkās arvien dusmīgākās un sarkanākās grimasēs) skatījās viena uz otru. Tā kā parasti cilvēki tramvajā bezmērķīgi kaut kur lupī, tad šajā gadījumā abām tantiņām bija uz ko skatienus vērst visa sava sapņu brauciena garumā. Savukārt man atlika vien pabrīnīties par to high level of meistarība, snaudoša enerģija un neatlaidība, kas mājo laikam jau, ka katrā padzīvojušā cilvēkā. Ieteikums atrodoties sabiedriskajā transportā DANGER – Be aware of flying kuļoks!

Ikdienišķs staffs. Par vīriešiem, seksu un lamāšanos (18+)

Ir tādas dienas, kad ņifiga negribas darīt, tas ir, nevar nopietni pastrādāt un atliek tikai tukša muldēšana un retardējoša sapņošana. Arī rakstīt ņihuja negribas. Ir gan domas par kaut ko briesmīgi negatīvu kā iepuvušām ausu ļipiņām zem loga puķu dobē un tā, bet tas pagaidām liekas sūds. Un jā, es lietoju vārdu huj. Lai gan es neesmu latvietis, es tomēr cenšos runāt latviski un arī lietot latviešu lamāšanās analogus, taču huj ir pārāk spēcīgi. Ar to var visu skaidri un gaiši pateikt. Ņihuja, dahuja, pohuj, nahuj, ohujel utt + vēl šo vārdu dažādie jaukie atvasinājumi kā dahuishe, hujushki utt. Lai gan hujushki es jau kādu laiciņu nelietoju, jo manā vokabulārā ir parādījies jauns vārdiņš – skujuški. Divu vārdu apvienojums „skuj” un „huj”, kas nebūt nenozīmē skūt savas mantas. Vienkārši analogs hujushki, tikai tuvāks latvietim.

Par seksu ir sarakstīts tik daudz, ka vemt gribas, taču neskatoties uz to, es arī turpinu cītīgi rakstīt par seksu. Mēģinu savādāk nekā tas vēsturiski ir veidojies, taču ņihuja nesanāk, ko gan tur jaunu tajā puļķēšanās var izdomāt? Par sociālajiem jautājumiem rakstīt negribas, par to jau skaisti raksta un smejas citi, par pilnīgajiem nāvekļiem arī negribas, droši, ka tik labi nesanāks, no IT es nekā nesaprotu, par politiku vispār neko negribu runāt. Nekas cits neatliek, kā rakstīt par seksu, par ko jau viss ir uzrakstīts. Respektīvi, neko jaunu, tikai apmuļļāt cilvēka vulgaris seksu. Ak jā, gribēju piebilst, mani tracina, ka slavenību sekss tiek uztverts ar asākām emocijām nekā kaimiņu žīdiņa sekss ar sētas partizāni Marutu. Atceraties to Veidemanes raidījumu/s? Man bija sekss ar to un šo un tie visi tagad ir baigie zeļļi. Nu un? Ar ko puļķēšanās ar Elitu atšķiras no puļķēšanās ar Marutu? Varas apmātības emocionālais piepildījums? Vareniem cilvēkiem ir labāks sekss? Skujuški. Un visi tie basketbolisti, hokejisti un vispār, visi plašāk pazīstamie cilvēki, kāpēc latvietim vulgaris tik ļoti interesē svešais, populārais un varaskārais sekss? Pašiem ir tik slikts?

Ak jā, tas gan ir jau mans sens atklājums, bet tomēr – Latvijā akūti trūkst normālu veču. Pat ne super maskulīno, vulgāro un spēcīgo vīrišķu kā Grigorijs Lepss, bet vienkārši normālu veču. Paskatamies apkārt, vieni idioti un pediņi. Nē, nopietni, meitenes, ja aizdomāsies, man piekritīs. Trūkst vīriešu, kas uzņemas atbildību, kam netrūkst pamatotas nekaunības un humora izjūtas, trūkst tādu, kuri ar smaidu uz lūpām var meitenei, acīs skatoties, stāstīt kā viņi laizīt viņas vāverīti, ar mēlīti bužinās viņas mīlas graudiņu, kā ļaus viņai apsēsties sev uz sejas vai nākošajā rītā kopā pasmiesies par to, ka nabaga meitēns nevar lāgā paiet, jo sāp kājstarpīte. Pie tam pastāstīt to visu tā, lai meitene paķiķina un aizsapņojas. Un normālu vīriešu trūkst visās vecuma kategorijās. Kamēr jauni – idioti, kad paliek vecāki ir vai nu vēl lielāki idioti, vai nu sapņotāji vai dzērāji. Gan jau kaut ko uz sitiena aizmirsu, bet tas nekas, gan jau, kad izdomāšu kārtējo sūdu ko uzrakstīt.

3.klase - super!!!

3.klases līmenis

Šodien no rīta ziņās raiti un atbilstoši valsts izglītības un eksaminācijas centra izglītotības līmenim steidza informēt, ka, sākot ar šodienu, visu Latvijas skolu 3.klašu skolēniem sākās triju dienu ilgas mocības, kārtojot obligātos valsts pārbaudījumus jeb tautā sauktas „ieskaites”. Šodien jākārto latviešu valoda, rīt būs matemātikas, bet parīt dabaszinību kārta. Tā jau vien liekas – kāds gan 3.klasē var būt zināšanu līmenis, it īpaši latviešu valodā – latviski lamāties māki, alfabēta pirmos trīs burtus pareizā secībā nosaukt vari, tad viss kārtībā.. A rau` - skujuški! Latviešu valodā izrādās ir arī trīs daļas: klausīšanās, gramatikas un rakstīšanas daļas – tas laikam tādēļ, lai mazie sajustos tāpat kā visdusskolnieki, kārtojot eksāmenus trīs daļās. Atceros, cik izglītoti mēs bijām tādā vecumā.. kad es gāju 3.klasē, es vēl lāgā nespēju kurpes pats turklāt pareizā banķikā aizsiet, kur nu vēl kārtot valsts pārbaudījumus. Tas bija tas laiks, kad manā latviešu tēzaurā pastāvēja tikai pāris vārdi – ciči un pinči. Tādējādi katra diena man pagāja eksistenciālisma pamatprincipu meklējumos un skaidrojumos, centos saprast, kāpēc meitiešiem ir ciči, bet nav pinču un otrādi.. Vienlaikus blandījos pa saprāta neceļiem cenšoties saprast, kāpēc katrs meitietis atšķīrās ne tikai ar matu krāsu, bet arī ar pikanto zonu formām.. Tie bija laiki, kad ar teikuma palīglocekli es sapratu pavisam ne to, ko skolotāja, un katru reizi pēc skolotājas jautājuma – parādi man lūdzu, kur ir teikuma palīgloceklis, es tiku izraidīts no klases par to, ka parādīju ne tikai, kur tas atrodas, bet arī kāds viņš izskatās. Tāpat teikuma palīgloceklis un īpašvārds man likās ļoti līdzīgi, jo apzīmēja aptuveni vienu un to pašu atkarībā no situācijas, proti, kad palīgloceklis kļuva apzīmējams ar īpašu vārdu. Protams, pēc vairākkārtējiem šādiem gadījumiem, skolotāja neuzdrošinājās man pajautāt, lai parādu teikuma dubultlocekli. Un kā lai mani par to soda, ja, piemēram, pati skolotāja divdarbju triecienu (izrādās, ka to sauca par divdabja teicienu) apzīmē ar trijstūri – tas man automātiski asociējās ar simbolu uz publisko tualešu durvīm.. Matemātiskās darbības es sapratu aptuveni tādās pašās kategorijās – riņķi un trijstūri, kvadrāti un taisnstūri.. Petagora teorēmu es izpratu sekojoši – meitenes garums = gurnu un krūšu apkārtmēra kvadrātu summa.. un bija pilnīgi vienalga, ka es nevarēju to aprēķināt, galvenais, ka es pratu pielietot šo formulu. Arī riņķa laukumu es rēķināju ar plaukstas lielumu, jo automātiski atcerējos vienu no diviem sava tēzaura vārdiem – tā teikt vadījos pēc atmiņas. Likās, ka tad tas bija ļoti sarežģīti, bet salīdzinot ar šodienas 3.klašu prasībām – nekas liels. Par dabaszinībām vispār nav ilūziju, jo zināju, ka zāle deg, jo pats to biju dedzinājis, zināju, ka zemei ir pievilkšanas spēks, ko izbaudīju katru dienu noliekoties uz gurķi, turklāt pierādījās, ka patiešām masai un augstumam ir nozīme, kas spilgti atklājās kāpelējot ķiršu kokos pa tobrīd it kā pietiekami „stingriem” zariem. Zināju tāpat, kāds vārds ir zvēriņam cirslim, ja viņa vārda pirmo burtu aizstāj ar burtu „d”.. Taču tas viss bija tīrais nieks, jo ar dabas zinātni es atkal sapratu kaut ko pavisam citu – daba = zēni un meitenes.. sekojoši dabaszinātne ir zinātne par puišeļiem un meitiešiem, kas atkal man lika iedziļināties eksistenciālisma pamatjēdzienos – cičos un pinčos..
Lai nu kā – paaudzes ir krasi mainījušās un es no tiesas vēlu veiksmi visiem 3.klašu skolniekiem pārbaudījumos!

Ak, šīs divdomības!

Ikvienam taču ir gadījies nonākt divdomīgā situācijā, vai arī pateikt, padomāt ko divdomīgu? Un parasti šādas situācijas rodas neapzināti un tad tas sanāk vienkārši nepārspējami labi, jo uzspēlēta divdomība nav tik aizraujoša. Arī man tā gadījās pāris dienas atpakaļ un tieši tādēļ nolēmu jums dāvāt dažas divdomības, kas pavisam noteikti sākotnēji nelikās tik divdomīgas..

Baudiet un divdomājiet..

Šodien mums dzimšanas diena, bet e-penis kā neaug tā neaug.

Blogam ir tieši gadiņš. Pa šo laiku bumbieru loceklis ir kļuvis par 7775 cm garāks. Pārāk maz. Tas ko tu raksti ir trash. Nekam neder, briesmīgi, plaģiātiski un nemākulīgi kopēts Benis. Nemirst bija vienīgais, viņš strādāja un viņš ir gudrs, tu neesi. Tas ko tu raksti nevienam neinteresē, raksti par SEO. Nē, raksti par āboliem. Nopērc iPhone, savādāk es tevi nelasīšu! Kas tas vispār par nosaukumu – bumbieris? Kāds bumbieris, sapuvis dārzenis tu esi!

            Hā hā, tev bikšu nav! Pēdējos gados arvien atjautīgāki paliek aprīļa jociņi. Un visi joki zem jostasvietas nav atjautīgi. Neviens nevar izdomāt atjautīgu joku par tēmu biksēs. Draugiem.lv sagriež visu otrādi pēc tā, ka ir pārvērtuši tevi par dārzeni. Ha hā, vot tas ir joks! Vispār ir jātiek vaļā no tā vot. Arī no nu ir jātiek vaļā, savādāk rakstīšana kā tāda zirgu dzīšana. Kā pareizi lietot dēļ? Un vai Benis ir pārvācies uz http://lemonparty.org/ ? Vispār man viņa pietrūkst, internets kļuvis tāds tukšs, visi tik gudri runā, ka nav pat ko dirst pasūtīt. Cik tad var sevi lasīt? Hā, tev viņa pietrūkst tāpēc, ka pašam nav savu ideju, visu nosper no viņa, Benis rūlz!

            Veselība ir dirsā. Ziemassvētki visus vienos. Kāds normāls vecis, kurš māk spēlēt giču pieteiksies pie mums ierakstīt kopējo singlu? Mēs jau varam iedziedāt, bet mūziku pielasīt nesanāk, rokas no pakaļas aug. Radio lāga priecātos par dziesmiņu par riepu. Bet mani jau neviens nelasa. Pagājis jau gads. Jāturpina.

Paņem kaut ko un uzzīmē!

Kāpēc paņem mutē, kāpēc aiz vaiga, kāpēc pasūkā? Māris nekad nesaprata tos večus, kuri tā runāja ar meitenēm. Viņš mīlēja meitenes, mīlēja viņu gaitu, viņu smaržu, viņu tēlu un visus tos mazos sīkumus, ko meitenes velk sev virsū un ko daži tā nekad arī nepamana. Tā bija vienmēr, Māris vienkārši tāds ir, neskatoties uz to, ka jaunībā viņam ar meitenēm pavisam neveicās. Viņš lika starpkāji uz pjedestāla. Jā, vai tā būtu plika un ar mazām lūpiņām, vai pilna un gaļīga vai arī izstiepta un ar lielām lūpām kā rabarberu lapas. Taču Māris to saprata tikai no filmas, tur daudz runāja par locekļiem un miklenēm. Un tad tas bubulis plīsa un nokrita no debesu augstumiem. Nē, nē, Mārim sieviete joprojām bija kā templis, taču, jāatzīst, ne īpaši gudrs. Māris saprata, ka melot sievietēm ir daudz labāk nekā nest lakstus vai par pēdējo sakrāto naudiņu nopirkt rotaļu lācīti. Ne jau ļauni Māris meloja, nē, tikai tajā mazā niansē, ka viņa mazais ķermenītis neplīst aiz kaisles un vēlmes, ieraugot līgani šupojošos gurnus vai skaisti izceltas krūtis. Māris nekad krūtis nesauca par pupiem. Tikai ar pašām meitenēm runājot. Īstā komunikācijas forma ir čomošanās. Nē, man tevi nevajag, meitēn, es tikai būšu īstajā laikā īstajā vietā un jau gatavs.

            Gadus piecus Māris baudīja savas atjautības augļus. Jā, ātrākais meitenes nocopēšanas laiks bija 20 minūtes. Bet cilvēks ir tā veidots, ka viņam nekad nav labi. Tikai apgarotie un muļķi var teikt, ka viņiem ir labi un Māris nebija apgarots un arī pilnīgs muļķis ne. Viņš arī īpaši neiedziļinājās savu panākumu analīzē. Viņam vienkārši apnika. Apnika viņa neizmērojamais krutums, visatļautība un atjautība. Mārim vajadzēja arvien grūtākus ceļus kā dabūt meiteni savā gultā. Nocopē žubi nedēļu nemazgājoties! Nav problēmu. Atstāj māju pilnīgā bardakā! Nav problēmu. Neskuj bārdu, nemazgā matus, neķemmējies, nemazgā drēbes, apģērbies kā pediņš, viss viens. Nekādas jēgas. Jo sliktāk Māris izskatījās un jutās, jo spēcīgāk no rītiem viņš smaržoja pēc sieviešu dzīves sulām. Māris gribēja atdzimt atpakaļ, ielīst pilnībā tajā vietā ko viņš jaunībā turēja uz pjedestāla.

            Vienu vasaru Māris strādāja par apsargu/biroja administratoru web čata meitenēm. Viņa darba pienākumos ietilpa vērot meitenes, lai viņas neslinko un neguļ. Maksāja par šo darbiņu diezgan labi 600 latus mēnesī. Tajā laikā tā bija prāva naudas summa. Tiesa, jāstrādā bija katru otro diennakti. Māris neatteicās arī pastrādām pie pašas kameras. Ar viņu čatoja vairākas 40 gadnieces un Mārim patika tā sajūta, patika, ka kāds kaut kur tālu pasaulē vēro kā viņš masturbē. Un Māris to darīja skaisti, tā nebija piecu minūšu ātrā noraušana, tas bija šedevrs, nekad neuzzīmēts mākslas darbs. Māris arī izpalīdzēja izdabāt meitenēm. Dažu meiteņu klienti vēlējās redzēt seksu. Īstu, dzīvu seksu kameras priekšā. Un Māris palīdzēja. Arī tas bija viņa nekad neuzzīmētais šedevrs. Viņš izkopa seksa kultūru līdz mazākajām niansēm, viņs’zināja ko skatītājs grib redzēt, dzirdēt un reizē arī ko meitene gribēja sajust. Māris nebija iebildumu pret meitenēm, tās bija tādas pašas studentes kāds reiz bija arī pats Māris. Jā, tur bija RTU studentes, LU uzņēmējdarbības un vadības studentes, filoloģes un pat topošās politoloģes. Viņām bija draugi vai draudzenes, viņas nereti dzīvoja ar vecākiem un šādā veidā tikai piestrādāja studiju maksai. Pavisam vienkāršas meitenes. Dažreiz Māris izjokoja meitenes, viņa iemīļotākais nedarbs bija apsmidzināt vibratoru ar piparu gāzi. Jā, tas bija jautri. Nežēlīgi, bet sasodīti jautri.

            Māris bija zudis cilvēks. Viņš saprata, ka dzīvo tikai seksam, tikai tam daiktam starp kājām un maģiskajai miklenei. Māris gribēja zīmēt. Tas bija ceļš uz izglābšanos. Tas bija veids kā savaldīt savu seksualitāti, savu kaisli, savu vienacaino gliemi un sirds tārpu. Taču visi vienmēr smējās par to ko viņš ir uzzīmējis. Nekas viņam nesanāca. Trūka iedvesmas, trūka prakses, un rokas auga no pakaļas. Arī ar kājām zīmēt nesanāca. Trīcošām rokām Māris smēķēja vienu cigareti pēc otras. Dedzināja absentu, uzdzēra ar šņabi un laizīja alu no sasistās pudeles uz grīdas. Viņš saprata, ka krāsu vietā ir jāizmanto asinis. Krāsas ir nedzīvas, tukšas. Un Māris zīmēja, viņš veda mājās sievietes ar menstruācijām un zīmēja. Un viņam sanāca. Viņš uzzīmēja kara svītras uz sejas, krūtīm, iezieķējās menstruāciju izdaījumos un vārtījās pa sagatavoto audeklu. Un Māris bija laimīgs. 

Un kas Tev pietrūkst laimei, manu lasītāj?

Dažas lietas ko tu nevari izdarīt ar savu ķermeni.

Pietiek banāli spēlēties ar savu desiņu, tas ko tu dari ir peļami un no tā tev uz plaukstām izaugs furunkuļi. Vai spalvas. Vai sasprēgās āda. Uz desiņas. Tā vietā es piedāvāju iepazīt savu ķermeni un izprast tā bezgalīgās iespējas. Jeb tomēr šīm iespējām ir robežas?

Pamēģini pagriezt savu locekli uz apli pulksteņrādītāja virzienā. Bez rokām. Nostājies pretī spogulim un sāc griezt. Šī tehnika ir ļoti smalka, tas nav buj duj uz kociņa laizīt. Tiek iesaistīti gan gurni gan ceļi gan arī ķermeņa augšdaļa. Pamēģini pulksteņrādītāja virzienā un tad pretējā. Kas ir, nesanāk? Un, jo ilgāk nesanāk, jo grūtāk kļūst griest. Un tas, kas ir noticis saucās: Tev ir sacēlies no sajūsmas par savu neveiksmi. Hā, jākli, tev stav no tā, ka tev nekas nesanāk. Tagad tā būs vienmēr. Nesanāks uzrkstīt atskaiti vadībai – stāv. Nesanāk kaut kas ar datoru – stāv. Nepietiek naudas bulciņai veikalā – stāv! Hā hā.

Otra lieta ko tu nevari izdarīt saistās ar tramvaju. Iedomājies, tu brauc, klausies mūziku savās austiņās un tad redzi meiteni. Gara auguma, lielām platām actiņām, sarkanām, puspievērtām lūpiņām starp kurām nedaudz var redzēt balto zobu rindu, blodie mati, kas krīt uz pleciem perfektā ķemmējumā, apspīlēts mētelītis no kura formām tu vari noprast, ka meitenes augums ir perfekts, zamšādas zābaciņi ar metāla sprādzītēm.. Tad tu vēlreiz apskaties uz viņas lūpām, tās sauc un kārdina. Un tagad ir tava pietura, jākli, ko nu? Ha hā, tu nevari izkāpt, ja?

Iedomājies, tu ar savu jauniegūto draudzeni aizej uz klubiņu, jo viņai tik ļoti patīk dejot. Un tu sēdi mīkstā dīvānā, sūc savu kokču, smēķē un skaties kā tava meitene dejo. Un tad kaut kāds dejotmīlis sāk dejot ar tavu meiteni. Viņu rokas saskaras, viņi kaut ko sarunājas, tava jaunā draudzene arvien retāk skatās uz tavu pusi un tad viņi abi nozūd tavam skatienam. Viņas telefons klusē, meiteņu tualetē viņas nav, nekur nav. Vai tu vari nokontrolēt savas olas? Vai tu vari panākt, lai tās nebūtu sarāvušās čokurā kā valrieksti? Hā, jākli, nevari! Un, ja esi mēģinājis pirmo punktu, tad tev pie visa vēl arī stāv. Ha hā!

Sensācija! :) Dabbler intervija ar mani.

SENSĀCIJA! Sieviešu pielūgsmes objekts, tribīnes Martas favorīts un īsto vīriešu elks Bumbieris maina domēnu!

18/03/2009

Šodien manā vecrīgas dzīvoklī viesojas kāds ļoti īpašs un gaidīts viesis, viņš ir viens no maniem dzīvajiem elkiem, kārtīgs vecis ar tērauda olām un tomēr ar siltu un mīlošu sirdi, cilvēks leģenda, neviens cits kā Bumbieris.

D: Kas patiesībā ir Bumbieris?
B: Principā Bumbieris ir tāds kā aizguvums no viena mana laba drauga vēl no studiju laikiem, kad Dionīss bija pats svarīgākais Dievs, ja saproti par ko ir runa. Dzērumā jautrākā izklaide bija zvanīt un rakstīt mulsinošas īsziņas meitenēm. Nedod ēst, dod tik kādu izjokot. Tam visam pa vidu arī nežēlīgākā cilvēku klasifikācija – dārzenis, gurķis, alkāns, plencis, jāklis utt. Bumbieris bija tāds reāls džeks, nu, normāls čalis.

D: Kāpēc Tu vispār sāki blogot? Pie tam, nevis par jau ierastajiem blogošanas jautājumiem kā IT, bet par dzeršanu, vemšanu, sievietēm, padauzām un pat slepkavībām?
B: Es jau kādu laiciņu rakstu. Atzīšos, ka sākumā tās bija kaut kādas liriski – romantiskas muļķības, ko pat dažas reizes publicēja sieviešu žurnālos, taču tas pamatīgi iztukšo. Jā, skaisti, nu un? Ar to nekas netiek pateikts, dažām meitenēm samirkst biksītes un viss. No tā ne silts ne auksts, tikai tukšuma sajūta. Taču sadzīviskā psihodēlija piepilda. Publiski pateikts „sūds” ir spēcīgāks par mitrajām biksītēm.

D: Kas mainīsies pārejot uz jauno domēnu Bumbierenes.lv ?
B: Tagad Bumbieris būs Bumbierenēs, ha hā! Īstenībā nekas dižs. Nedaudz personalizējos ar lasītāju, turklāt bumbierenes ir tāda jauka un silta vieta kurā gribas uzturēties pēc iespējas ilgāk. Principā arī paša bloga jēga ir tieši tāda – ietīt lasītāju siltās biksiņās un pasniegt tasi viskija, lai dzīve liktos mazāk drūma. Ja kāds grib kaut ko darīt, es vispirms par to uzrakstīšu.

D: Kādi ir Tavi mērķi nākotnei (neskaitot totālu LV blogosfēras kontroli)?
B: Attīstīties un paplašināties. Principā doma ir nedaudz iziet no rakstīšanas rāmjiem un izdarīt kaut ko „lielāku”, nu, vairāk saistībā ar home made video. Tad jau redzēs kā ies. Centīsimies. Starp citu, tas čalis, kas tur dažreiz kaut ko uzraksta par mūzikas jautājumiem, arī ir bumbieris!

D: Kāds novēlejums tavām pielūdzējām un pārējiem faniem!
B: Par faniem droši, ka pārāk spēcīgi teikts, pietiks ar lasītājiem. Novēlu visiem cerību piepildījumu par to, ka Benis drīzumā atgriezīsies. Dižs cilvēks.

Paldiesiņ, tas bija jaukiņi :)

Dziesmiņa par (tauku) riepu. Mēs esam zelta vērti jaunie mākslinieki.

Dziesmiņa vēl tikai top, taču pilnā mērā var apjaust mūsu ģenialitāti. Vārdi ir tik unikāli, ka ir iespēja uzvarēt gan Eirovīzijā, gan iegūt platīna disku, gan, gan.. Vienvārdsakot - Freimanis, Reiniks un citi tamlīdzīgie, lai bālē aiz skaudības!

Uzmanību visiem! Milzu bedre uz Ventspils - Rīgas šosejas!

Braucot no Ventspils uz Rīgu pāri Lielupes tiltam (kur ir Slokas apbraucamais ceļš) esiet ļoti uzmanīgi, tilta otrajā pusē (tur, kur tiltam pievienojas tas mazais celiņš) ir milzu bedre. Atpakaļ gan nebraucu, lai nofotografētu, taču sitiens bija pamatīgs. Uz tilta ātruma ierobežojums ir 80 km/h, bija ap 23:50, tumšs, un es braucu apmēram uz 85 km/h un sitiens bija tāds, ka manas mašīnas aizmuguri birtiski pameta gaisā. ESP lampiņa sāka mirgot, durvju aizslēgšanas pogas automātiski atvērās un, liekas, ka lūka nedaudz izkustējās no vietas. Mašīnai, liekas, viss ir ok, taču skaidri vēl nevaru zināt, tas, ka nav vizuālu defektu, nenozīmē, ka nekā nav noticis. Ar laiku (pie apskates) redzēs. Esiet uzmanīgi, tas var nelabi beigties, īpaši slidenā laikā!

Ceļu Policija piepelnās arvien aktīvāk

Darba dienas vakars. Ceļš no Rīgas uz Siguldu. Braucu es, pamazām mēģinot izdziedāt ēbreja Matisyahu reggeja gabalu, vidēji uz kādiem 140 km/h ar ieslēgtu savu "salonā kaut kas pīkst", pēkšņi, ne no kurienes iznirst policista kungs un aktīvi māj man ar savu strīpaino darbarīku. Tā kā "salonā kaut kas pīkst" nepīkstēja, nebija īsti skaidrs apturēšanas iemesls. Labvakar, tāds un tāds, jūs esat pārkāpis ātrumu. Savādi gan. Un cik ātri tad es braucu? Uz 120 km/h. Es skaidri zināju, ka es braucu ātrāk - neticu. Un vēl bija interesanti ar ko viņi tagad ķer ātruma pārkāpējus, ka mans "salonā kaut kas pīkst" klusēja. Vai tad ar fotoradaru "noķērāt mani"? Nē. Ar parasto aparātu? Jā. Parādiet, lūdzu to aparātu vai kā es esmu uzņemts uz video vai da jebko, jo es ātrumu nepārkāpu. Uzrādīt nevarēja. Sastādīja protokolu un piemēroja brīdinājumu. Es uz protokola tā arī uzrakstīju, ka protokolam nepiekrītu, jo ātrumu pārkāpis neesmu un policistu kungi nevarēja uzrādīt aparātiņu ar ko ir fiksēts mans pārkāpums.

Darba dienas rīts. Apstādināja mani ierastā vietā uz Lomonosova ielas zem "stahančika" tilta. Dzēruši esam? Nē, policista kungs, jau trīs dienas kā turos. Iepūtiet! Skatos, aparāts jauns, tas, kurš bez trubiņas. Plaušas nopīpētas, bet pūšu cik varu. Izkāpiet, lūdzu, no mašīnas, jums, diemžēl, uzrādās 0.52 promiles. Parādiet! Nerāda. Pēc desmit minūtēm kontrol-pūtiens. Joprojām 0.52 promiles. Es sāku vārīties un teicu, lai ved mani nodot asinsanalīzes un vispār, lai parāda man tā aparāta rādījumus. Sastādīja protokolu ar brīdinājumu. Protokolam nepiekritu un pasmējos kā mani varēja brīdināt divas rezes vienas nedēļas laikā. Pēc brīdinājuma taču seko sods, vai ne? Nē. Gaidīšu trešo brīdinājumu :)

Interesanti, ka atgriežamies senākos laikos, kad paprasīt kukuli bija normāli. Tad es vienmēr teicu, ka man ir pieci lati. Jums pienākas sods par 150 Ls ar mašīnas konfiskāciju! Jā, bet man ir pieci lati! Tad līdzēja. Diez, cik tagad man vajadzētu būt?

Ziņojums Mārtiņam Rozem.

Vecīt, proties!

Mana draudzene šodien kaut ko uzzīmēja.

Es atkal kaut ko uzzīmēju

Solvita Āboltiņa meklē padomus "draugiem.lv"

Nejauši uzgāju šo pērli draugiem LV sadaļā "Parunāsim". Solvita apgalvo, ka viņai ir daudz enerģijas, taču viņa nezinot kur to likt, jo viss jau esot izmēģināts: 

"Lielu daļu manas dzīves aizņem politika. Jau daudzus gadus. Ar politiku saskaros visur, arī mājās, jo mani bērni pat vēlu vakaros ir spiesti klausīties, kā mamma vada savu partiju vai runā pa tālruni ar premjeru, lai vienotos par tikšanos... Vienmēr esmu apzinājusies, ka politika nav viegls darbs un tas prasa daudz enerģijas, kuras man netrūkst. Šobrīd pietrūkst padoma. Liekas, esmu izdarījusi visu, ko varējusi, bet nekas nemainās. Politika ir tāda, kāda tā ir. Ārdoša, ciniska, nesaprotama. Es un mani kolēģi cīnāmies "pret" un cīnāmies "par", bet joprojām esam tur, kur esam... Laikam būsim izlietojuši gandrīz visu savu politikas ieroču "arsenālu". Tāpēc priecāšos par padomu. Par padomu, ko darīt, lai kaut ko mainītu uz labo pusi?". 

Vai tas ir jaunākais paņēmiens kā piekļūt topošajam vēlētājam viņam tīkamākajā un pieņemamākajā vidē - internetā un pie tam it kā privāti? Protams, interneta spēku nevar nenovērtēt un ar to ir jārēķinās, bet vai tas ir īstais brīdis šādam solim un vai tas ir īstais cilvēks, kurš šo soli sper? Es Solvitai ieteiktu vienkārši aiziet. Tas ir mans labākais padoms.

Es šodien kaut ko uzzīmēju.

Varat man neprasīt kāpēc es vispār kaut ko zīmēju, kur nu vēl kāpēc kaut ko tādu :) Tas ir mans pirmais zīmējums jebkādā veidā, kas nav ar zīmuli uz papīra.

Neviena neaicinātas 7(septiņas) lietas.

Mani neviens neacinaja rakstīt par manam septiņām lietām. Varbūt tāpēc, ka mani neviens nepazīst, varbūt tāpēc, ka mani neviens nelasa, varbūt tāpēc, ka es nemaz neesmu blogeris, jo no blogošanas saprotu tikpat daudz kā no šatla būvniecības, varbūt tāpēc, ka es nemāku rakstīt un esmu garlaicīgs, bet varbūt tāpēc, ka es tik klaji visus ienīstu. Lai nu kā, te ir manas septiņas lietas:

1. Es savai pirmajai meitenei meloju par to, ka es neesmu nevainīgs. Viss sanāca tik ļoti mulsinoši un es negribēju, lai kāds no klasesbiedriem zin par to, ka es guļu ar šo meiteni. Es šīs "attiecības" slēpu no visiem. Un meloju tāpēc, ka man bija neērti, nedaudz mulsinoši un vispār, es to meiteni pielauzu uz seksu tikai tāpēc, ka aizrunāju viņai ausis ar visādām blēņām, tai skaitā, salielījos par to, ka es esmu baigais mačo.
2. Pamatskolā es ar savu brālēnu izārdīju skolas aktu zāli ar traktora gultņa lodīti. Mēs sākām mētāt pa elektrības slēdzi, tad ripinājām un beigās zāle izskatījās kā pēc kārtīgas apšaudes. Uz mums krita aizdomas, taču neviens nepieķēra un mēs tikām cauri sveikā. Mani tagad moka pārmetumi par to kāds mazs idiots es biju.
3. Vienā lauku diskotēkā es sadūru cilvēku. Es mācījos, liekas, vienpadsmitajā klasē un man likās kruti nēsāt līdzi saliekamo nazi. Diskotēkā sākās kautiņš un es, protams, biju kautiņa pašā viducī. Es izvilku nazi un iedūru puisim plecā un dibenā. Pusis vēlāk mācīja manu mazāko brāli, liekas, karatē. Vienas brīvdienas, lasot Tukuma ziņas, es ieraudzīju, ka manis sadurtais puisis ir nogalināts kādā diskotēkas kautiņā. Vai arī spēļu zālē. Neatceros.
4. Kad man bija gadiņi četri, mēs bijām aizbraukuši ciemos pie mana vecātēva Ukrainā. Man vecais toreiz nepatika un es nozagu durvju actiņu. Mani pieķēra un ļoti smagi nopēra ar armijas ādas siksnu. Es raudāju kā aizkauta cūka līdz man trūka elpas un es paģību.
5. Kad es gāju kādā trešajā klasītē, mēs vēl dzīvojām kopā ar savu brāli un viņš brīdi pa brīdim veda mājās meitenes. Naktīs es izlikos, ka guļu, taču slepus noklausījos kā viņi mīlējas. Brālis bija nopircis modernu magnetofonu ar diviem skalruņiem, "Cometa". Magnetofonam bija daudz mirgojošu lampiņu, taču es tāpat neredzēju, kas notiek istabas otra galā. Vēl, kamēr mani turēja ieslēgtu otrā istabā, es lūrēju pa šķirbiņu uz brāļa kailajām draudzenēm un skatījos pašu pirmo savu pornofilmu no vecāku kolekcijas. Cik atceros, mans pincītis vēl pat nebija tik liels, lai to jebkādā veidā liktu lietā, tāpēc es aprobežojos tikai ar pataustīšanu.
6. Man ir tikai viens draugs ko es varu nosaukt par draugu. Pārējos paziņas es ignorēju, izvairos un katru ienīstu vairāku iemeslu dēļ. Man cilvēki šķiet garlaicīgi un pat aprobežoti. Es labāk saprotos ar meitenēm, bet tikai tādām, kurām nav nekāda sakara ar manām paziņām. Tās meitenes es ienīstu.
7. Es jūtos vientuļš un meklēju ceļus, lai sadraudzētos ar cilvēkiem. Meklēju domu biedrus, pudeles biedrus vai jebkādus citus biedrus, kuriem es varētu uzticēt kaut ko personīgu. Man ir žēl, ka darbs, attiecības un dažādi citi apstākļi mani ir pašķīruši gan no vidusskolas draugiem, gan no universitātes draugiem. Es jūtos garlaicīgs, jo, lai cik arī cilvēki nebūtu aizņemti, draugiem vienmēr var atrast laiku. Es piezvanu, mēs parunājam, norunājam, ka vajadzētu satikties, taču nekas nenotiek. Mans egoisms neļauj zvanīt vēlreiz un vēl, kamēr tikšanās tomēr notiek. Es vienu reizi raudāju dēļ tā, ka es jūtos šaušalīgi vientuļš. Es biju piedzēries. 

Tā kā man neviens "stafeti" nenodeva, tad arī citiem neko nenodošu. Lielākoties tāpēc, ka es visus ienīstu vairāku iemeslu dēļ. Un vēl es nepareizi lietoju "dēļ", taču man patīk.

Pupiem nav vietas. Mans gada pārskats.

Es nesaprotu kāpēc gada pārskati top vēl tajā pašā gadā, kad idejiski gads vēl nav noslēdzies? Pārskats taču ir jātaisa par to, kas ir noticis. Vai jūs kādreiz, kārtīga rauta laikā, esat domājuši par to kā nu bija forši un cik nu ir izdzerts kamēr vēl dzerat? Neticu.

Tad nu tā, pagājušajā gadā es:

1) Izveidoju šo blogu.

2) Uztaisīju sev firmu.

3) Uzticējos cilvēkiem un novedu savu firmu līdz bankrotam.

4) Mani paaugstināja amatā. Citā uzņēmumā.

5) Divas reizes remontēju savu automašīnu, jo divas reizes biju avārijā.

6) Nopirku ragaviņas ar alumīnija caurulēm.

7) Salauzu šīs ragaviņas.

8) Ielauzu rokas locītavu un iedzīvojos artrītā.

9) Saaukstēju to, ko nevajadzēja saaukstēt.

10) Pieņēmos tauku daudzumā ap vēderu.

11) Nonēsāju četrus pārus bikšu.

12) Gada laikā iztērēju LVL 1058,00 degvielā un nobraucu 18 000 kilometrus.

13) Veicot elementārākos aprēķinus, mans autiņš patērē vidēji 10 litrus uz 100km.

14) Augstākminētais punkts nevar būt reāls, jo man ir 3,2 litru benzīna motors.

15) Esmu apņēmies šogad neko neapņemties.

16) Mani ieņemumi ir samazinājušies par 40% sakarā ar nekustamā īpašuma krīzi un es esmu zaudējis vairāk nekā 20 000 LVL.

17) Visi nosauktie notikumi ir reāli. Cipari arī.

Un tagad, lūdzams, paskaidrojiet man kāds, ko nozīmē, ja meitene atsūta kailbildi, kur viņa sēž kaila uz poda? Man vajag atbildi nevis par to, kāpēc kaila, bet kāpēc uz poda? Tam ir jābūt erotiski?

Turpmāk lūgšu savām pielūdzējām, un tādu ir tūkstošiem, šādas bildes man nesūtīt. Neskatoties uz to, ka man patīk sēdēt uz poda kailam pret spoguli, mani šādas bildes neuzbudina. Paldies.

Vai tu pats cepi šo kūku? Jā, es savas apenes mazgāju pats!

Esmu strādājis gan lielos uzņēmumos gan arī mazos. Mazajos, tur viss ir kārtībā, tur no rīta pamet ar roku un pieprasa ieraut. Ak šī skaistā vienkāršība, es nostaļģiski nodomāju, kad sāku strādāt viena lielā firmā. Un katru mēnesi ir vairāki jubilāri, kuriem ir vai nu dzimšanas diena vai nu vārda diena. Un katru mēnesi notiek samešanās ar naudu, kartiņu parakstīšana un svinīgā bučāšanās. Savas dzimšanas dienas es vienmēr izlaižu, vai nu iekrīt brīvdienā, vai nu es izrakstu sev bezalgas atvaļinājumu, lai tikai nebūtu jāskatās šajās samākslotā prieka sejās. Taču šogad centīgākie mani tomēr izķēra un iešķieba balonus. Tie līdz pat šodienai man karājas virs galvas. Baloni nekad neizlaiž gaisu, kad tev to patiesi vajadzētu.
Lai nu kā, mani tracina šī kolektīvisma izpausme. Visi skābām sejām iet uz veikalu, pērk kūkas, tortes un kliņģerus un tad cienā visus savus kolēģus, savukārt, šie, siekalainām acīm, skrien pamieloties ar sapirkto, lai ietaupītu iepriekš samesto naudu un neietu pusdienās. Un tad vienmēr, visi, vienmēr un visi uzskata par savu pienākumu paprasīt: Vai tad pati/pats cepi? Jā, sasodīti pats, visu nakti stāvēju virtuvē un brutāli dzēru, domājot par rītdienu. Visi savas kūkas pērk vienā un tajā pašā veikalā un tās vienmēr ir vienas un tās pašas kūkas. Tad kāpēc liekuļot, kāpēc lišķēties, kāpēc vienmēr atbildēt vienas un tās pašas nejēdzības? Nepietiek vēl ar to, vēl ir jāieklausās tajās tukšajās runās par neko. Vai kādi jūs šodien visi formāli saģērbušies. Vai, vienā pusē tādi sarkanie un otrā pusē tādi tumšie. Vai, zilā krāsa tak ir cerību krāsa, cik šodien jauki izskatamies. Neskatoties uz to, ka meitēnam ir acīmredzamas ādas problēmas, kas ir vēl lielākas nekā problēmas ar galvu.
Visā šajā sakarā es atcerējos kādu senu paziņu, kurš man pastāstīja stāstiņu par padomju laika dzimšanas dienas svinībām un sarunām ap to. Viņa kolēģe esot krājusi ziepju gabaliņus, nu tos, kas paliek pāri un ir neērti, lai tos normāli lietotu. Viņa esot sakrājusi tādus gabaliņus veselu krūzīti, tad aplējusi ar siltu ūdeni, gaidījusi, un no tā visa esot sanācis labais šķīdums, lai mazgātu apakšbikses. Jā, Darvinam bija taisnība, cilvēce neglābjami attīstās.

Bumbieru bloga pašanalīze.

Blogs tika laists gaismā 2008.gada 1.aprīlī. Pa šo laiku ir samezgloti 135 raksti. Bumbieru mājvietu dienā vidēji apmeklēja 14 cilvēki un veica 22 klikšķus. Es nezinu vai tas ir daudz vai maz. Tālāk googlē meklētie vārdi, caur ko tika nonākts līdz mūsu lapai. Dažas statistikas bildes un rezumējums.

Meklētākie vārdi:

sienas pulkstenis
neķītrās tautasdziesmas
tests: udenspipi

tests "cik samaitāts tu esi"

samaitātības tests
slenga kartoteka

banku likšana
kada ir 9 karata balta zelta prove
elektromotors

nemirst.lv

erotiskie stāsti
tissot

adītas cepures

padomi kā ietaupīt

ko uzdāvināt
samuels vs kličko
gribu notievēt
rudmataina krasa
adīta vīriešu cepure
seksam
atmetu smēķēšanu
par kamjiem
pulksteni vesturi
centis
maģijas spēles
japāņu cepures
erotiskie stāsti
padomi kā atmest smēķēšanu?
spridzekli majas apstaklos
kā atmest smēkēšanu bērnam?

Lasītāju vēlmes ir skaidras - šie grib, lai es rakstu erotiskos stāstus par sarkanmatainām meitenēm, kuras ada cepures, kuras grib atmest smēķēšanu, mīl seksu, māk taupīt un nēsā labus pulksteņus. Tiks izdarīts, Kovalski!

Par statistikas vākšanu liels paldies TunT: http://stats.tunt.lv/counter.php