Gribētos kaut kādu diskusiju, bet manā blogā diskusijas nenotiek. Ja nu tomēr - droši varat izteikties komentāros.
Es par to periodu, kad vairs nemīl, bet vēl nav šķīrušies. Par visiem tiem sīkumiem ko iepriekš nepamanīja, pat sajūsminājās par tiem, bet kas tieši šajā brīdī nenormāli tracina. No vīriešu skatu punkta pirmie divi, kas nāk prātā ir celulīts un mati. Celulīts ir diezgan nekaitīgs, kamēr tas nav apsēdis sen nemīlētas sievietes kājas. Tad tas kļūst par murgu neatņemamu sastāvdaļu. Mati, par to jau daudz esmu teicis, bet pats briesmīgākais ir vannā vai dušā, kad uz noteces krusteniskajām daļām, brīdī, kad ūdens sāk ļoti lēni plūst prom, tu pamani matus. Liekas, ka maz, bet tad tu pavelc un līdzi nāk pretīgs, gļotains, ziepjains pussabrucis murškulis vēl briesmīgāks par to ko izvemj kaķis (kaķīti tu nepārstāj mīlēt nekad).
Liekas, ka sievietēm tas, kas krīt uz nerviem ir spalvas degunā un ausīs kā arī poras uz deguna. Līdz vienam brīdim tie ir vienkārši tumši punktiņi, bet tad tie punktiņi pārvēršas melnās milzīgās atverēs.
Kopēji tracinošas lietas ir skaņas un smakas. Kā ēd, čāpstina, grauž sausiņus, kad katrs muļķis zina, ka tie vispirms ir jāsamitrina ar siekalām, kad ar karotīti pieskaras krūzes malām, strēbj zupu, nenomazgā rokas, cik skaļi dzer (klunkt, klunkš) utt.
Kad vairs nemīli, arvien pretīgākas šķiet visas fizioloģiskās lietas. Man vispār ir kaut kā grūti pieņemt, ka meitenes kakā. Nopietni. Nu kā tā var būt? Un, ja vēl podā paliek kaut kādas pazīmes par to, ka tas tiešām tā ir.. brr.
Uzvedība. Ja sākumā liekas, ka viņš/viņa ir komunikabla un viegli iejūtas kolektīvā, tad vēlāk tev paliek kauns katru reizi, kad tiek atvērta mute. Līdzjušanas kauns, ka tad, kad sēdi viens mājās, skaties tv kur varonis izdara kaut kādu muļķību un tu piesedz seju ar plaukstu.
Ciniskais skatiens - nogalina. Kādreiz tā bija intelektuāla spēle, viens otru paķer un tas šķiet mīļi, vēlāk tieši tas pats skatiens ir slepkavīgi pārmetošs.
Kas vēl?
