Šis ir laiks, kad es neglābjami un nekontrolējami aizdomājos par aizvadītā gada notikumiem, sasniegumiem. Aizdomājos vēl vairāk nekā dzimšanas dienā, brīdī, kad apzinos, ka novecoju, sabojājos kā viss apkārt. Visa šā gada noskaņojumu, principā, jau aprakstīju savā eposā un mierīgu sirdi varētu veidot gada filmu vai grāmatu topu, taču nē, viss nav tik vienkārši, doma par vietu dzīvē neļauj aizmigt, no tās nevar tik vienkārši tikt vaļā, ir "jānoraksta" domas.
Jautājums "ko esi sasniedzis dzīvē" ir līdzvērtīgs jautājumam "kāda ir dzīves jēga". Var jau pieķerties kaut kādiem kanoniem, bet es neuzskatu, ka mājas uzcelšana, koka iestādīšana un bērna (dēla?) izaudzināšana ir kaut kādi sasniegumi. Bērnībā, dzīvojot laukos, esmu cēlis šķūni, kūti, klēti, mājas piebūvi, vairākus šķūnīšus, remontējis, mainījis jumta segumus utt. No tā visa kaut kāda mājele noteikti sanāktu. Kad strādāju Valsts Agrārās Ekonomikas Institūtā, mums brīvprātīgi piespiedu kārtā vajadzēja piedalīties kaut kādā akcijā, precīzi vairs nepateikšu kādā, bet kopsummā kādu hektāru ar kokiem sastādījis esmu. Ar to bērnu ir nedaudz sarežģītāk, es neuzskatu, ka laicīgi neizvilkts gals vai dzērumā neuzvilkts prezervatīvs ir sasniegums. Tas drīzāk tāds "ups". Vēlāk jau bērns izaug tāpat, izaug, nevis tiek uzaudzināts. Palaist pasaulē dzīvību pats par sevi nav sasniegums, nebūt absolūti nolaidīgam un rūpēties par bērnu, lai viņš nenomirst badā vai nenosalst kaut kur grāvī, arī ne. Par sasniegumu varētu uzskatīt, ja bērns tiešām tiek uzaudzināts, krietns, gudrs, pateicīgs, tiek nodrošināts ar izglītību un sagatavots pasaulei ar visiem iespējamajiem ieročiem. Jāpiebilst, ka šeit arī pastāv zināmi riski un viss nav tik viennozīmīgi. Tu vari gribēt to pašu labāko, darīt visu, kas vien ir tavos spēkos, bet neviens, absolūti neviens nav pasargāts, ka bērns nebūs vienkārši kretīns. Izlaists, nekontrolējams dedzinātājs, spridzinātājs, zaglis, mazs nepateicīgs apnarkojies kroplis, kuram uzdirst uz visām tavām pūlēm un centieniem. Kurš uzliek savu mazo loceklīti uz visu, kas notiek apkārt. Indigo bērni nākamajā līmenī. Un čuš visi tavi nolūki un čuš visa audzināšana.
Atliek darbs, ja tevi apmierina šāda mazohistiska pieeja sasniegumiem un dzīvei vai iesaistīšanās. Ar iesaistīšanos es domāju dzīvošanu. Iešanu, darīšanu, reālu darīšanu nevis gausu noskatīšanos uz visu notiekošo no malas. Man vismaz tāds priekšstats ir radies, ka arī redzētais un darītais var būt sava veida sasniegums. Apceļo pasauli, atnāc ar kājām no Ķīnas, uzkāp milzīgā kalnā, apsaldē tur kaut ko, aizbrien, aizpeldi. It kā nekas taustāms, bet emocionāli piepildīts sasniegums.
Kamēr neaizmirsu, mans tēvs vienmēr ir lielījies, ka viņa vārds ir grāmatā kā tās līdzautoram. Gudra tāda grāmata, par augstāko matemātiku, pilna haosu smadzenēs izraisošu formulu. Viņš vienmēr teica - kad sarakstīsi grāmatu, tad arī parunāsim. Tas taču varētu būt tāds sasniegums, man ir visvairāk izredžu kaut ko sasniegt tieši šajā jomā, tieši šajā veidā. Lai arī kaut ko viduvēju, bet tomēr izdotu un vēstures noputējušos plauktos aizmirstībai atstātu. Un tad nāca Kivičs. Nāca un sarakstīja grāmatu, tādējādi padarot pat domu par savu grāmatu, aptraipītu, netīru. Andri - vismaz dažiem tu esi sapisis dzīves jēgu, saproti!?
Ja tic dzīves nelaimju cikliskumam - pēc septiņiem, pēc septiņiem, pēc četrpadsmit gadiem, tad tagad esmu tieši tajā nelaimīgajā trešajā ciklā. Šādā ziņā, ceru, ka jau esmu, nevis viss vēl tikai būs. Iepriekšējie +/- gads šur vai tur, bet sakrita. Tiešām ceru, ka šis ir tikai tāds periods, kuram vienkārši ir jātiek pāri un tad jau būs labi.
Šobrīd man neviens neiestāstīs, ka laimes un sasniegumu nozīmes nav stiprā saistībā ar naudas līdzekļu daudzumu tavā kabatā. Neviens. Jā, protams, ne jau nauda pati par sevi darīs cilvēku laimīgu, bet gan iespējas kāda tā paver, kaut gan, man liekas, ka arī taustāmajai naudai ir sava enerģētika. Skaistā banknošu ritulī ir varens spēks. Atceros vienu stāstu vēl no bērnības: Iedomājies, biezais brauc savā glaunajā mašīnā garām pieturai, kurā sēž nabaga tante. Biezais ir darījis briesmīgas lietas dzīvē, tante bijusi ļoti dievbijīga. Abi raud, jo abiem dzīve ir piespēlējusi savu pārbaudījumu. Kurš ir laimīgāks? Jo ilgāk dzīvoju jo vairāk un pārliecinošāk saprotu, ka tas sasodītais biezais ir laimīgāks. Tas tāpēc, ka tā dzīves piepildītība par ko jau rakstīju. Spēcīgāka emociju gamma, lielāka dzīves sajūta.
Ja godīgi, tad šobrīd mani interesē tikai normāls darbs. Es pat vairs neceru uz sapņu darbu. Tikai tādu, kas tik atklāti neriebtos un būtu pietiekoši naudas. Pat vairs ne daudz, sapnīši piezemējas ātrāk kā lidmašīna bez spārniem vai loceklis pēc beigšanas.
Seksuālo baudas trīsu atspīdums veca vīra sejā. Tas nebūtu jāredz jauniem cilvēkiem, tas nebūtu jāredz jaunām meitenēm. Tā ir vēl viena tēma par ko domāju šajā gada noslēgumā. Pirmo reizi par ko tādu iedomājos. Pat bail, kas būs nākamgad..
