Signe dzīvoja pretējā mājā, tajā pašā stāvā, kurā es, starp mājām bija metri piecdesmit, taču vakaros, kad dzīvokļos ir saslēgtas gaismas, pretējā dzīvoklī notiekošo varēja redzēt tīri labi. Pareizāk sakot, es varēju redzēt, kas notiek pie viņas, bet viņa varēja redzēt tikai manu balkonu, jo mājas atrādās nedaudz ieslīpi viena pret otru. Es redzēju kā viņa ievācās, kāds bija sanesis visas mantas un sakrāvis istabas vidū. Vakarā es smēķēju uz balkona un vēroju kā viņa nēsā mantas, ilgi pēta kur ko likt, groza galvu, žestikulē, runājot pati ar sevi, dažreiz acīmredzami lamājas. Uz ielas es viņu nebūtu pazinis, tik tālu ļoti labi varēja redzēt priekšmetu aprises, bet atpazīt sejas vaibstus nebija iespējams. Pēc kāda laika meitenei parādījās puisis. Īsiem matiem, labi noaudzis, spēcīgas miesasbūves. Dzīvojamās istabas logam priekšā parādījās aizkars. Tikai īsu brīdi varēja viņus redzēt īsajā gaitenī, skrienot uz vannas istabu. Puisis pāris reizes vakara gaitā nāca uz balkona smēķēt. Man dažreiz muļķīgi šķita, ka viņš ir greizsirdīgs uz mani, tik cītīgi skatījās manā virzienā un ar tik plaši atklātu žestu meta izsmēķi it kā uz mani. Pēc neilga laika pazuda puisis un pazuda arī aizkari. Drīzāk nepazuda, bet palika neaizvērti. Es atkal varēju vērot, kā viņa šiverē pa māju, sakārto istabu, staigā pa to ar grāmatu rokās, it kā lasot skaļi, pārģērbjas spoguļa priekšā.
Kad es ieraudzīju uz ielas meiteni ar īsiem, gaišiem matiem, es jau no aizmugures pazinu, ka tā ir mana kaimiņiene. Nevis pazinu, bet man radās tāda sajūta, nojauta. Es tik ilgi biju viņu vērojis, ka pazinu viņas gaitu, sevišķo gurnu šūpošanās veidu, rokas, kustības. Pavadā viņai bija suns. Vidēja izmēra, nenosakāmas izcelsmes un šķirnes suns ratiņkrēslā. Iepriekš ko tādu biju redzējis tikai internetā. Pakaļkājas iesietas siksnās, stiprinājums virs muguras un gar sāniem un divi riteņi. Ja suns augstāk palektos ar priekškājām, viņš apgāztos uz muguras un, iespējams, būtu diezgan bezpalīdzīgs. Vēlāk es diezgan bieži iedomājos, kā tas izskatītos, bija pat vēlme vienkārši pamēģināt, apgāzt suni, taču es neuzdrīkstējos, nabagam tāpat dzīvē neklājās viegli. Es brīnījos kā es iepriekš nebiju pamanījis suni. Es redzēju gandrīz visu viņas dzīvi, visus draugus, ieradumus, niķus, dusmas, taču suni nepamanīju. Pie tam, tik izteiksmīgu suni. Pirmā saruna sanāca ļoti neveikla, taču ne neveiksmīga, man bija viņas tālruņa numurs un es pat dažus vakarus rakstīju viņai dažas īsziņas. Nevarēju saņemties nekam nopietnākam, turklāt, man šķita, ka viņa zin, ka es esmu tas smēķētājs no pretējās mājas. Viņas balss tonis bija gana nosodošs. Taču tālruņa numuru viņa man iedeva.
Manā dzīvē šis tas pamainījās, kādu brīdi es nedzīvoju mājās un gandrīz vai aizmirsu meiteni ar visu suni. Tikai dažreiz atcerējos skatu pa logu un fantazēju, kāds varētu būt sekss ar viņu. Dažreiz mūzika un sveces, dažreiz kaut kāda filma fonā, dažreiz gultā vai pie drēbju skapja, taču vienmēr uz mums skatījās suns. Skatījās pētoši un nosodoši, kā uz kaut ko kārotu, bet uz visiem laikiem atņemtu, viņa miklās, tumšās acis ne brīdi nenovērsās no mums un viņš pat atkārtoja mūsu kustības, ko varēja spriest pēc riteņa gultņa čīkstoņas. Tā nebija spalga skaņa, drīzāk neuzkrītoša, kā cita cilvēka zobu čirkstināšana biezā miglā. Vienmēr smaidīju no tik amizantas fantāzijas, taču reizē bija arī visai nepatīkami.
Es Signei piezvanīju tajā pašā dienā, kad atgriezos. Izgāju uz balkona, ieraudzīju gaismu pretējā logā un uzreiz piezvanīju, tik ļoti man tā pietrūka, šī skata un viņas kustību vērošanas. Es atvainojos par neveiklo sākumu, atzinos, ka esmu viņu pētījis jau vairāk nekā gadu un uzaicināju vakariņās. Viņa atzina, ka nojauta manu klātesamību, sākumā viņai kaitināja, ka es visu redzu, bet vēlāk viņa pierada un pat ļoti skuma, kad es ilgi nebiju mājās. Nākamajā dienā mēs pastaigājāmies trijatā. Suņa ratiņu gultnis nečīkstēja. Es pat pietupos un īpaši uzmanīgi ieklausījos - klusums. Šunelis, man par brīnumu, bija ļoti dzīvespriecīgs, skrēja, ķēra vēja paceltās lapas, rēja uz citiem suņiem, skrēja pakaļ kaķiem, lēkāja uz riņķi un pat mēģināja lekt klēpī. Pie katra šāda mēģinājuma es iekšēji lūdzos, lai viņā apgāžas. Lūdzos un man bija kauns. Es pat daļēji sapratu, kāpēc pirmīt suni neredzēju - es vienkārši negribēju redzēt Signes trūkumus. Viņa bija skaists tēls manā galvā, es varēju viņu iedomāties perfektu, ideālu, galu galā tas nebija īpaši grūti, pretējā mājā viņa nerunāja, nestrīdējās, nelamāja mani, vienkārši bija. Manā ideālajā vīzijā nebija vietas kroplam sunim. Pat tik ļoti mīļam un fantastiskam.
Tas notika agrā rudenī, lapas bija tik tikko sākušas iedzeltēt, vēl šķita, ka dzīvība un zaļums apkārt nepadosies, taču dienas jau kļuva īsākas un vēsākas. Mēs kārtējo reizi pastaigājāmies trijatā. Šķērsojot pavisam nelielu ieliņu, es suni palaidu nedaudz garākā pavadā, es tam pat nepievērsu nekādu uzmanību, ieliņa bija tik maza, ka mašīnas pa to brauca labi, ja viena mašīna vienā stundā. Viens no viņa riteņiem iesprūda notekcaurules redelē. Viss notika kā banālā un sliktā filmā, tik absurda sīku un nenozīmīgu apstākļu sakritība. Viena nejaušība noved pie otras, otrā pie trešās, kas rezultējas ar nāvi. Tieši tajā īsajā mirklī, kad es nedaudz atlaidu pavadu, suns varēja paskriet nedaudz tālāk, ritenis iesprūda tieši tādā leņķī, lai nevarētu uzreiz izvilkt, jauna meitene pie stūres pārāk asi mēģināja izgriezt līkumu. Uz sāniem apgāztie riteņi, augsējais ovālā lokā vēl nedaudz griezās un bija sācis čīkstēt, skaista blondīne pusgarā mētelī raud un bezpalīdzīgi kliedz, gar trotuāra malu sīka lapiņa ieķērusies zirnekļa tīklā un nevarīgi trīs vēsajās vēja brāzmās.
Pēc šiem notikumiem, pēc suņa apglabāšanas, es nebiju runājis ar Signi jau nedaudz vairāk nekā mēnesi. Smēķēju virtuvē, negribēju neko redzēt, skaidri un spēcīgi sapratu, ka arī viņa negribēja mani redzēt. Mēs abi loģiski apzinājāmies, ka manas vainas notikušajā nebija, taču zemapziņā viņai kņudināja, ka es biju tas, kurš nenovaktēja suni, savukārt man bija kauns pašam sev, par katru reizi, kad es iedomājos suni augšpēdus, bezpalīdīgu. Vakarā es bezmērķīgi braukājos pa pilsētu, līdz nonācu pie suņu patversmes. Man nebija tāda mērķa, taču no tās vietas es arī apzināti neizvairījos. Apstājos, vēlreiz visu pārdomāju, uzsmēķēju un nolēmu, ka tomēr sajūtas ir atvedušas mani pareizajā vietā. Tā iespējams ir mana iespēja. Iespēja kaut ko labot, iespēja cīnīties par savu laimi, iespēja pieaugt, iespēja uz piedošanu un kaut kā kopēja būvēšanu. Izvēli izdarīju bez minstināšanās un devos mājās, iedrošināts ar pašu svarīgāko, kas vien cilvēkam var būt - cerību.
