Tas ir normāli kaut ko apņemties nevis gadu mijā, bet jau jaunajā gadā, bez jebkāda sakara ar svētkiem? Vienkārši dienas dunā atcerējos, ka jau kādu laiciņu esmu vēlējies iemācīties sadzīvot ar bailēm. Sadzīvot un pēc iespējas vairāk izmantot sevis pilnveidošanai. Es runāju par bailēm no informācijas plūsmas, par situācijām, kad tu it kā kaut ko vispārēji zini vai nojaut, bet tev tiek grūstas virsū visas nianses. Manā gadījumā tā bija konkrēta informācija par nodokļiem. Man liekas, ka šādā situācijā nonāktu lielākā daļa cilvēku, nodokļu sistēma, jo īpaši ar starpvalstu darījumiem, ir pietiekoši komplicēta ar daudzām niansēm un, ja vien tu neesi specializējies grāmatvedis, tu nojaut, apjēdz virspusēji, bet ne visu detaļās. Manuprāt, tas ir normāli, ka cilvēks ir specializējies, labi pārzina savu sfēru, bet par pārējām lietām ir kaut kāda izveidojusies sapratne.
Neesmu laba citātu vācelīte, nezinu konkrēti, kur izlasīju, bet izlasītajā doma bija tāda, ka noteikumu (likumu) sistēmai ir jāsabrūk pēc cikliskā laika ritējuma, jo pretējā gadījumā tā (sistēma) apaug ar pārāk biezu noteikumu kārtu un pārāk strikti reglamentē cilvēka uzvedību. Pēc satura var saprast, ka tas ir bijis kāds no romāņu - ģermāņu tiesiskās sistēmas "audzēkņiem". Šodien, atverot likumi.lv un apskatot visus pieņemtos likumu grozījumus uz šā gada janvāri, es iedomājos tieši par to pašu. Un man piemetās paniskas bailes no pārāk lielas informācijas plūsmas. Nav iespējams tajā visā iedziļināties un tam visam izsekot līdzi. Iespējams, tā ir mana smadzeņu specifiskā darbība, jo, lai izprastu, es sagrupēju, iedziļinos un redzu kopējo vīziju. Pilnīgi visu sagrupēt nav iespējams, tas vienkārši prasīt pārāk lielus laika resursus. Zinu ļoti daudzus cilvēkus, kuriem šāda iedziļināšanās nav nepieciešama un viņi jūtas kā zivis ūdenī arī ar nosacīti paviršu informāciju.
Sajūtu ziņā, bailes no pārāk lielas informācijas plūsmas, ļoti līdzinās zvanam vai vēstulei no parādu piedzinējiem. Tu priekš sevis jau visu esi salicis pa plauktiņiem, apzinies juridiskās sekas, bet pēc katra zvana vēlreiz viss jāsaliek pa plauktiņiem, vēlreiz sev jāieskaidro, ka tu apzinies sekas un izvairies no tām, protams, situācijas ne izvēles spiests. Sanāk gandrīz vai psiholoģiskais terors. Tas nav zvans no drauga, lai paķer aliņu nākot ciemos, tas ir zvans no kura sāk kustēties smadzenes, pie tam, kustēties pa jau iemītu taciņu, kas pašā dziļākajā būtība ir diezgan degradējoši. Kā ūdens ilgstoša pilināšana uz pieres vai kaimiņiene, kura ir iedomājusies, ka iemācīsies spēlēt klavieres. Katru reizi ir ar kaut ko jāsamierinās, jāapspiež procesi sevī. Rodas nepieciešamība no tā atbrīvoties, tikt vaļā. Smadzenēm pašām par sevi nav raksturīgi degradējoši procesi, ķermenis intuitīvi dara visu iespējamo, lai no tā izvairītos, lai to izbeigtu.
Kā sadzīvot ar šādām bailēm? Ķermenis intuitīvi izvairās gan no pārāk lielās, straujās informācijas plūsmas, uz mirkli atslēdzot domāšanu vispār, tad tu sēdi, boli acis un nejaušo domā: "esmu vislielākais idiots pasaulē", gan no jau pieminētā psiholoģiskā terora - ar milzīgu pofigismu. Svarīgi ir izprast šos procesus, lai nebītos, bet turpinātu pilnveidot sevi. Mans pūķa gads spīdēs pilnveidošanās zīmē. Es ceru, ka tā, lai arī šī apņemšanās nesanāk gluži jaunā gada apņemšanās un tai nav spēcinoši maģiskā visu apņemšanās spēka, bet es tomēr ceru.
