Saņēmu e-pastā piedāvājumu no Dāvanu Servisa izmēģināt "Vakariņas tumsā". Iepriekš par to biju dzirdējis tikai no TV kastes, liekas, ka filmā, vai seriālā, nav tik svarīgi, galvenais ir tas, ka tur visi ēda tumsā un pēc tam gandrīz visus nogalināja. Tieši ar tādu atturību es reaģēju uz šo piedāvājumu, taču, kā saka, ir pagājis laiks, kad mēs dibenu slaucījām ar pankūkām, tāpēc atteikties no bezmaksas vakariņām būtu vienkārši muļķīgi.
Un cik labi, ka piekritu, atturējos no kārdinājuma iedzert ar uz ielas satikto bijušo kolēģi (nu labi, sotaciņš jau neskaitās), saņēmos, aizgāju un izbaudīju. Restorāns Olīve. Acis neaizsien, kas labi, bet ieved tumsā. Pilnīgā tumsā. Var redzēt tikai ugunsdrošības signalizācijas un oficianta nakts redzamības briļļu lampiņas. Nedaudz jāuzgaida un tad tev atnes ēdamo. Atrodi ieročus, aptausti šķīvi un ķeries klāt. Sajūtas ir ļoti, ļoti interesantas. Vispirms jau savas teritorijas apziņa, tu sāc justies nedaudz komfortabli, kad esi visu iztaustījis sev apkārt, galdu, tā izmēru, krēslu, sienu aiz muguras, kad it kā sāc "redzēt", kas ir apkārt. Ar ēdienu ir vēl interesantāk. Vispirms jau smarža un tad spēle - uzmini nu, kas tas ir? Cik ļoti mēs esam pieraduši pie izskata korelācijas ar garšu. Pēc satura un struktūras it kā biezenis, bet garšo nedaudz savādāk, pēc formas zirnīši, bet garšo kā kartupelis, vienīgi gaļa garšo pēc gaļas. Ar saldo vienkāršāk, uzreiz viss ir skaidrs. Ļoti interesants garšas un pārējo maņu pārdzīvojums.
Kas pats interesantākais, es iesaku uz šādu pasākumu (?) doties vienam. Pie galdiņa ir vēl vismaz daži cilvēki ar ko komunicēt. Nepazīstami, neredzami, tikai dzirdami. Kaut ko tādu varētu attīstīt. Sociopātu vakariņošana, iedzeršana, dejas. Kad nevari atrast sev vietu sabiedrībā, bet cilvēku klātbūtni gribas. Iedzer, izrunājies par to ko vēlies un nekāda nosodījuma, nekādu seku, tikai laimes pielieta sirds. Saviem galdiņa biedriem es izstāstīju savu fobiju par notirpušajām rokām, pasaku par tumšo, tumšo mežu, ar tumšo tumšo, māju, kuras pagrabā bija tumšais, tumšais morgs un tumšajā, tumšajā morgā gulēja tumšs, tumšs - BU! Tad pārdomas par jautājumu, kāda nāve būtu briesmīgāka, par aizkapa dzīvi, ādas dīrāšanu un kāpēc niez amputētie locekļi. Un tad aizgāju. Nekāda nosodījuma, nekādu seku. Ideāli.
Ļoti patīkams vakars, savādākas formas sevis izzināšana, sajūtu spēle un pielāgošanās. Un, ja maina ēdienus un galdiņa biedrus, īsti nevar arī apnikt. Es būtu ļoti priecīgs par šādu dāvanu. Paldies Zanei un Dāvanu Servisa kolektīvam par šādu sagādāto iespēju.
