- Iedomājies, tev ir iespēja izvēlēties pēc patiesajām domām, nevis savām nojautām un izpausmju spējām. Apsver visu, izgrozi to ko redzi, izdari pareizo izvēli, tev ir visas iespējas to izdarīt. Tagad. Lai nebūtu vairs nekad jāsūdzas. Viss ir tavās rokās, viss, kas vien ir iespējams.
- Es nevaru izvēlēties viņu. Skaties, viņš domā: "Viņa ir pievilcīga, viņas acis, tajās var skatīties un skatīties, mati tik perfekti gludi guļ uz pleciem, būtu bail pieskarties. Žēl, ka es nepazīstu smaržas, varētu patikt komplimentu, jo smaržo viņa tiešām fantastiski. Un kas par augumu! Ikri gan varēja būt mazliet mazāki, bet tas jau noteikti ir sporta nopelns. Ko es te muldu, viņa ir fantastiska, tik ļoti skaista, skat, kā man sitas sirds, ja vien viņa to dzirdētu. Kāpēc visam vienmēr ir jābūt tik sarežģītam? Noteikti, ka viņai ir draugs. It kā jau nekas, bet tomēr, tas var būt iemesls, kāpēc viņa negribēs iepazīties. Noteikti, ka ir draugs. Vīrs, bērns. Nē, bērna nav, šaubos, ka tad viņa tik labi izskatītos.."
- Un kas tev tajā visā nepatīk?
- Prasti. Tipiski. Tukši. Pavirši. Nekā interesanta, tikai kaut kādu fizisko vēlmju murmulējumi.
- Es teicu, ka viss ir iespējams, tu vari visu, pilnīgi visu. Pamēģini paskatīties nedaudz no augšas, pacelies virs tā ko redzi un dzirdi, tu to vari, tieši tagad vari. Ko tu redzi?
- Es redzu upi. Dzidru un strauju upi. Tik dzidru, ka no augšas var redzēt zivju barus. Ūdens brīžiem kļūst lēnāks, brīžiem mutuļo un strauji griežas līdz smalkās daļiņās izbirst gaisā, lai pēc brīža tiektos uz priekšu ar jaunu spēku. Apkārt kalni. Saules stari rotaļīgi spēlējas sniega pārslās, kas sakrājušās pašās galotnēs. Ūdens spēli ar tumšajām klinšu malām papildina putnu balsis. Tīrais, dzestrais gaiss ieplūst plaušās un nedaudz kož vaigos. Gribas izplest rokas un kliegt.
- Un tās ir tikai tavas acis.
(Tāds dīvains sapnis man sanāca)
