Pēdējā laikā tik bieži ir nācies dzirdēt, ka darbs tādā un šādā jomā ir tik liels stress, tik liels, ka reti kurš to var izturēt, tik liels, jo praktiski nav brīvā laika, tik liels, jo prasa milzīgu piepūli un bezgalīgu profesionalitāti.
It kā jau nav pamata neticēt, tiešām esmu redzējis cilvēkus, kuri absorbē stresa situācijas un pārveido tās zilganzaļdzeltenās zvaigznītēs pie sienas. Tu viņiem lej virsū darvu, bet viņiem dvēselē zied tulpes. Tas nav darbs, tā ir dzīve. Tik vienkārši. Tikai šie cilvēki nav bijuši algotie darbinieki. Nekad. Man liekas, ka ir atšķirība.
Seši jauni projekti, desmit nepabeigti, par piecpadsmit ir jācīnās un vēl jāpielabo jau nodotais un it kā pabeigtais, četros jāsatiekas ar klientu, sešos jāveic saskaņojums un deviņos jau jābūt Vācijā un ir jābūt gatavam novadīt semināru. Šiem cilvēkiem ir pamats apbalvot, ka viņi ir iepazinuši stresa skarbi skābo ģīmetni. Vai tomēr nē?
Stress ir uzkrājošs, akumulējošs process, tas ir tas, kas sakrājas, nosēžas, nogulsnējas visu mainīgo mijiedarbības rezultātā. Respektīvi, tas nav tikai kaut kas viens - darbs, studenti kaimiņos vai sievasmāte. Ir jāņem vērā izlīdzinošie, relaksējošie apstākļi. Desmit neapmierināti klienti, pie nosacījuma, ja tu esi vismaz pārticis, nekad neradīs tik lielu stresu kā aukstā vēja brāzma starp kājām un viegla nojausma, ka pēdējās džinsu bikses ir izdilušas šekumā un naudas jaunām nav. Vai vieglas zobu sāpes, kas liek pamosties trijos naktī un tu ej tīrīt zobus, skaidri apzinoties, ka no zobārsta vizītes neizmukt, bet, ja nu tomēr. Un tīrot zobus, galvā griežas cipari, cik maksā vizīte pie ārsta. Un vai ar vienu reizi būs līdzēts. Un cik ātri no bada zobi sāk krist ārā?
Nedaudz novirzoties no temata, man liekas, ka cilvēki apkārt neapzinās ko nozīmē, ja tev nav naudas. Jā, protams, naudas nav tikai sunim, jo viņam nav kabatu. Naudas nav arī Jēzum, jo viņam rokas ir piesistas krustā. Visiem pārējiem nauda ir. Tikai tās daudzums.. Vai tu zini kā ir, kad nedēļa ir jāiztiek ar vienu latu? Ne tā kā reklāmā, bet vienkārši - vienu latu. Vai zini, ka viens sīpols maksā divpadsmit santīmus? Vai zini kā ir dzīvot pēc raciona ko tev diktē Maxima ar savu atlaižu politiku? Vai zini, ka iepelējusi maize ir ļoti pat garšīga, ja to notīra, izmērcē ūdenī, izžāvē un uzcep eļļā? Vai zini, kāda ir sajūta, kad tu nedēļu nodzīvo absolūti bez naudas un pat bez telefona, jo nu jau vairs tev neviens nezvana un tev kabatā nav nekā cita kā atslēgas no mājām? Vai zini kāda ir sajūta katru reizi skatīties uz pastkastīti, gaidot jauno, ziemas rēķinu, skaidri apzinoties, ka tur ieraudzītas cipars tevi vienkārši nobeigs?
Darba vienveidība. Patiesi maz kas var būt briesmīgāks par vienveidību dienu no dienas. Dienu no dienas. Es tiešām nezinu, cik liela ir pašnāvību statistika starp rūpnīcu darbiniekiem un ķīniešiem, bet man ir aizdomas, ka šī statistika ir pietiekoši iespaidīga. Ar kādu enerģiju cilvēks nāk pie tevis, tas arī sakrājas, ja deviņi no desmit ir jau apriori aizvainoti un dusmīgi, tas nepaliek bez sekām. Vienveidība, neapmierinātība, sešdesmit septiņas nianses vienveidībā, kas vienkārši ir jāzina un viss. Smaids, informācijas izvilināšana, jautājumu uzdošana, standarta frāzes, nianses, nākamais. Un ātri. Dienas beigās pleci nošļūk zemāk par pērno zāli. Izmisums, jo rīt ir tieši tas pats, bet atceries, ka šekumā jau svilpo vējš.
Esmu vienlaicīgi strādājis algotā darbā, normālā, atbildīgā, inteliģentā darbā, vadījis projektu par katodu staciju būvniecību, veicis ģeodēzijas darbus citā objektā un koordinējis izejvielu piegādi no rūpnīcas Krievijā uz rūpnīcu Holandē. Vienlaicīgi. Man likās, ka es zinu, kas ir stress. Līdz šim.
Seši jauni projekti, desmit nepabeigti, par piecpadsmit ir jācīnās un vēl jāpielabo jau nodotais un it kā pabeigtais, četros jāsatiekas ar klientu, sešos jāveic saskaņojums un deviņos jau jābūt Vācijā un ir jābūt gatavam novadīt semināru, - zini, kas tas ir? Neplānots atvaļinājums. Tā nav neērtība, tā ir aizraujoša dzīve.
Es tiešām nezinu kā skatīties acīs cilvēkam, kurš strādā inteliģenti radošu darbu un ir vismaz normāli materiāli nodrošināts, bet sūdzas vai brīdina par stresu. Es tiešām nezinu ko atbildēt uz jautājumu, vai tev ir augsta stresa noturība. Es esmu mežacūkas rumpis ar nīlzirga ādu, aligatora vestē un ziloņa ādas mētelī ar dzeloņcūkas sariem, salīdzinot ar tavu ļumpakaļ-bālo ķermenīti glaunās ūziņās, tīriem ienadžiem un iedomīgo mākoņstūmēja snuķi. Es esmu viduslaiku pils, tumšie kalni Īrijā, sasodīts, Cipulis, salīdzinot ar mani, ir iekarsusi, kašķīga tīne ar pirmajām mēnešreizēm..
