Ilgu laiku pirms un arī pēc @TheGuruu facebook ieraksta, esmu domājis par iedvesmu. To mazo niansi, dažreiz pat sīkumu, kas nogludina visus nelīdzenumus dzīvē un liek triekties uz priekšu, raujot līdzi arī pārējos. Nobīdi no normas, ekscentriskumu, ģenialitāti. Ļoti bieži, kad tiek radīts kaut kas fantastisks (arī šokējošā nozīmē), normālā cilvēku reakcija, vērojot no malas - ko viņš (autors) pīpē? Nu, droši vien to pašu ko Tu, mazais draudziņ, piektdienas vakarā vai zaļajā ceturtdienā vai nu kad jums katram notiek tā Upīša daiļrades "lasīšana". Cita lieta ir smadzeņu struktūra, kas spēj radīt un, kas pats galvenais - atcerēties. Pēc kādas nodaļas "izlasīšanas" viss šķiet gandrīz vai ideāls, ģeniāls un smieklīgs, tikai pēc tam, ja atceries, tas liekas diezgan muļķīgi, bet tomēr visbiežāk ir tā, ka neatceries. Kas vēl ir svarīgi - darīšana. Es pats esmu mēģinājis, ar Andreja palīgu šo to uzrakstīt, taču redzējumi bija pārāk krāšņi, sižeta līnija pārāk samudžināta un vienmēr atradās kaut kas interesantāks ko darīt. Kāds muļķīgs youtube video vai "Black" uz PlayStation.
Nav noslēpums, ka lielajiem radītājiem gandrīz vienmēr ir kāds "defekts". Vai tā būtu seksuālā orientācija, vai mentālais stāvoklis vai apreibinošo vielu lietošana. Ja es būtu no tiem centīgajiem rakstītājiem, varētu veikt padziļinātu pētījumu par filosofiem, rakstniekiem, dzejniekiem, mūziķiem, māksliniekiem, zinātniekiem, cilvēkiem, ar kuru palīdzību pasaule ir tieši tāda, kāda tā ir. Būtu ļoti interesants pētījums. Nomācoši lielākajai daļai būtu kādi "defekti", kas sabiedrībā izraisa nopēlumu. Dīvaini sanāk, sabiedrība ir aizspriedumaina pret visiem šiem "defektiem", bet dzīvo tādā pasaulē, kas ir tāda tieši pateicoties šiem "defektiem". Un tomēr, pašam cilvēkam arī ir jābūt īpašam, ja persona nemāk zīmēt, nekādas narkotikas, alkohols vai izpriecas ar maziem bērniem neļaus tev uzzīmēt šedevru.
Secināt, protams, šajā jautājumā nevar absolūti neko, bet tomēr, pašreizējais viedoklis man ir veidojies vairāku gadu garumā, un tas ir apmēram sekojošs - radīšana ir diezgan smalka līnija ar nenosakāmām robežām, ja būsi pārāk izbadējies, radīt nevarēsi, ja būsi pārēdies, būs grūti pat paelpot. Tātad mērens izsalkums. Ja būsi pārdzēries, būsi aizņemts ar vemšanu un čurāšanu biksēs, ja būsi skaidrā, pamodīsies sociālā apziņa un tu sāksi strādāt un darīs visādus sabiedrībai nepieciešamus darbus. Tātad mērens dzērums. Ja tavas izvirtības būs pārāk dziļas un smagas, tevi uztvers kā vājprātīgu izvirtuli un nekā laba nebūs, ja būsi pārāk puritānisks, būsi garlaicīgs. Tātad mērens izvirtulis. Ja visu laiku visur redzēsi cilvēkus, kas tevi vajā, būsi pārāk aizņemts atskatoties, ja neredzēsi neko, jau atkal garlaicīgs. Tātad mēreni šizīgs. Ja būsi pārāk kluss, tevi neviens nekad nedzirdēs, neredzēs un nespēs novērtēt, ja būsi pārāk skaļš, cilvēki novērsīsies un aizsargāsies no tevis. Tātad efektīvs. Kas tad sanāk? Sadzēries gejs, kurš ir izsalcis, redz krāšņus un krāsainus sapņus un atceras tos un vienmēr zina kad un kur būt un ko teikt. Murgs, ne? Un diezgan viduvēji, nešaubos, ka apkārt blandās pietiekoši daudz dīvaiņu, kuri iederētos pie šāda apraksta. Atkal jau dīvaini - ir jābūt viduvējam, lai būtu izcilam.
Šo vispārējo vervelējumu rakstu tikai tāpēc, ka vairs nevaru parakstīt neko normālu. Manā izpratnē normālu. Aizņemu vakarus ar filmām un seriāliem un filmu nosaukumus pēc tam neatceros, lai piektdienas vakarā to celtu priekšā bāra sarunā. Nelasu, nerakstu, neskrienu. Galvā gan dzīvo viens garš stāsts, pamatīgs, ar asu sižetu, smalkām niansēm, sakāpinājumu katras nodaļas beigās un negaidītu atrisinājumu. Tikai - kam to vajag? Un pēc Kiviča grāmatas iznākšanas arī doma par grāmatu šķiet kā kaiju aptaisīta un piektdienas dzērāja novemta. Ja godīgi, šobrīd vienīgais dzinulis rakstīt ir latviešu valoda, lai neaizmirstu kā tas ir jādara. 90% klientu ir krieviski runājošie. Es vairs nejūtos kā Latvijā, godīgi. Tas tāds politiski aktuāls pļūtījiens nobeigumā. Un jā, es šausmīgi baidos no šiem Ziemassvētkiem un Jaunā gada. Man ir pamatotas aizdomas, ka šogad tās būs briesmīgākās un vientuļākās dienas visā manā mūžā. Tas bez ņaudēšanas, vienkārši tā liekas. Ceru gan, ka tā nebūs.
