Jurijs piedzima un dzīvoja valstī, kura tik ļoti lepojas ar zvaigznēm savā karogā, saldo burbuļūdeni, kārtaino sviestmaizi un ātru braukšanu pa apli. Un šai valstij izsenis bija tikai viens patiess ienaidnieks. Tā vismaz viņiem pašiem likās, un tāpēc viņi visas ļaunās un sliktās lietas sauca ienaidnieku vārdos. Jauno kareivju apmācībās sitamā, duramā un šaujamā lelle ir Ivans. Sen jau vajadzēja būt Abdulam, bet pārsaukt lelli ir kaut kā lieki un nevajadzīgi. Nav nekāds brīnums, ka arī vētras tika sauktas ienaidnieku sieviešu (ļoti reti arī vīriešu) vārdos.
Jurijs nevarēja beigt sajūsmināties par varenajām ienaidnieku sievietēm. Viņš pat nokautā buļļa galvu nevarēja pacelt, bet mistiskā sieviete veselu bulli uznesa kokā. Veselu un nevis pa daļām. Jurijs pats pārbaudīja. Dienā, kad viņa paša vārdu sāka rakstīt kā zvaigžņotam karogam piedien - Jury, viņā pamodās mazs dumpinieks, kurš nolēma sameklēt vismaz vienu vareno ienaidnieka sievieti. Tā kā tajā mirklī ziņās stāstīja par bargo Katju, Jurijs apsēja somiņu ap vēderu, ielika naudiņu apakšbikšu slepenajā kabatā un devās pasaulē, sameklēt Katju.
Jurijs lasīja, skatījās ziņas, meklēja postījumus. Pieiet Jurijs pie nolauzta koka: "Katja, tu?" Pieiet pie sabrukušas mājas: "Katja, tu?" Skatās uz pārplūdušo upi: "Katja, tu?" Vēl šobaltdien pa pasauli klīst puisītis vārdā Jurijs, kurš meklē savu Katju.
