Zirnekļu princese.
Reiz senos laikos, kāda milzīga lauka pašā viducī, dzīvoja zirnekļu princese. Viņa bija apbrīnojami skaista, spīdošām, dziļām acīm, vizuļojošām kā ezera virsma, spalviņas uz viņas vēdera bija taisnas, gludas un sakārtotas līdzenās rindās. Princeses mugura bija īsts dabas dāsnuma atspoguļojums - piķa melna, līdzena kā spoguļa virsma, melanholiski aicinoša un līdz sirds dziļumiem pazudinoši iekārojama.
Neskatoties uz līdzeno zobu rindu un diviem ziloņkaula spožiem ilkņiem, uz kuriem zibēja mazas indes lāsītes, vēl krāšņākas par austošās saules atspulgu rasas pilītē, katru dienu pie zirnekļu princeses patiesā cienīgumā stājās precinieki, viens par otru krāšņāki un drosmīgāki. Princese bija savam stāvoklim atbilstoši izvēlīga. Uz dažiem pat nepaskatījās, ar ķepām spodrinot muguras reibinošo spozmi, dažus apēda tikko ieraudzījusi, jo viņi bija tik patīkami, jauki un šarmanti, ka vilcināties vienkārši nevarēja.
Zirnekļu galmā jau pasāka mēļot, ka karaliskajai dzimtai nebūs pēcnācēju, princeses sarežģītās būtības dēļ, taču vienu dienu atnāca precinieks, kurš nebija pārāk glīts, nebija pārāk šarmants, lai viņu uzreiz apēstu, bet viņa spalvu haotiskās nekārtības pievilcībā bija kas tāds, ka jau pēc mēneša augstdzimušo galmu papildināja astoņpadsmit troņmantnieki. Visi iedzīvotāji gavilēja vēl veselu mēnesi, un tajā laikā visi apbrīnoja nu jau leģendārā precinieka spalvu haotiskās nekārtības pievilcību, kamēr viņa nekustīgi sastingušais ķermenis karājās pils centrālajā zālē, gaumīgi un rūpīgi austā zirnekļu tīklā, kura pinumos dzirkstīja mazas indes pilītes.
Kārlītis un viņa Zuze.
Zuze bija Kārlīša pirmā automašīna, skaista, sarkana, ātra un ērta. Kārlis bija Zuzes pirmais saimnieks, gādīgs, rūpīgs, piesardzīgs. Lai arī Kārlītis vienmēr brauca uzmanīgi, viņš pamanīja, ka Zuze ir sākusi viņa ceļu vienmēr liekt nedaudz pa kreisi. Viņš pārbaudīja spiedienu riepās, riteņu gaitas savirzi, pat aizveda Zuzi uz dārgu salonu, bet nekādu problēmu tā arī neizdevās atrast.
Tā nu Kārlītis vakarā apsēdās pie Zuzes kreisās riepas, jo viņam likās, ka tieši tur atrodas viņas dvēsele, un ar asarām acīs lūdzās, lai Zuze izbeidz šo neizskaidrojamo patvaļu. Nesaņēmis nekādu atbildi, ar rūgtiem nosēdumiem sirdī, Kārlītis devās pie miera, cerēdams uz to labāko.
Pa nakti Zuze pārvērtās skaistā uz graciozā stirnā, skrēja pāri pļavām, brida pāri mežiem, plūca visleknāko zāli un ar pirmajiem saules stariem atgriezās mājās, taču vēl nebija paspējusi pārvērsties atpakaļ un Kārlītis pieķēra viņu. Pirmajā mirklī viņš gribēja nošaut Zuzi, jo sen nebija ēdis un nepazina pārvērtušos mašīnu, taču sajutis stirnas skatienā kaut ko pazīstamu, atturējās, noglaudīja viņu un apsaitēja kaut kur meža brikšņos saskrāpētu kreiso kāju.
Kopš tās dienas Zuze atkal sāka ripot taisni jo taisni, izskatīties labi jo labi un Kārlītis smaidīja, priecājās un turpināja būt tikpat piesardzīgs un labsirdīgs kā iepriekš.
