Maucība. Šis vārds nu ir aizstājis ierasto - labrīt. Ja vēl kādu laiku atpakaļ šo bez gala burvīgo vārdu spēja aizstāt - ej dirst - kas principā nozīmē to tašu, tad tagad ir maucība. Kamēr mēs to nobubinam sev zem deguna, tas neskar neviena privāto telpu un jūtīgo uztveri, bet cik tālu var iet? Kurā brīdī maucība pastiprina izteiksmes formu, bet kurā kļūst par vulgāras izteiksmes apliecinātāju?
Personīgi es uz to neiespringstu un, ja vēlos pateikt, ka Pēteris drāza Maiju, tad Pēteris drāza Maiju, nevis viņi kopā plūca orgaismu lauku spozmi. Loģiski domājoši cilvēki jau sen visas seksa izpausmes ir ierobežojuši ar nodarbojās ar seksu. Būtībā tas daudz ko pasaka un nav jālieto "drāzās", "jājās", "pisās", "kniebās", "mīlējās". Un tas ir normāli, mūsdienās cilvēkiem nav jāgrimst notiekošā klasifikācijā, negribu teikt, ka tas notiek intelekta trūkuma rezultātā, drīzāk vispārējā aizņemtība un bailes no atbildības un problēmām. Tātad vidēji statistiskais cilvēks nodarbojas ar seksu un tur nav jāmeklē mīnusi.
Šajā sakarā es atcerējos stāstiņu, kur četri jaunieši plunčājas baseinā, smejas un draiskojas. Meitene jautā puisim - Kā tu domā, kas tas ir? Vai saldākā medus vācelīte? Nē, mūļķīt, tā ir zaļojoša pļava ar leknu zāli. Abi smejas. Pie jaunieša piepeld otra kaila meitene un jautā - Vai tu zini, kas tas ir? Jā, priecīgs iesaucas puisis, tā ir zaļojoša pļava ar leknu zāli! Nē, muļķīt, tā ir saldākā medus vācelīte! Nu jau smejas visi trīs kailie jaunieši, piepeld trešā kaila meitene un jautā - Vai tu zini, kas tas ir? - Vai tā nav ne saldākā medus vācelīte ne zaļojoša pļava ar leknu zāli? - Nē, muļķīt, tā ir silta un aicinoša midziņa, kurā veldzēt savu nogurumu. Mirkli pēc tam, kad jaunieši ir beiguši aizrautīgi smieties, puisis jautā - bet vai jūs zināt, kas ir tas? - Nē, korītī nobļaujas visas meitenes. - Tas ir ēzelītis, kurš barojas zaļojošā pļavā ar leknu zāli, guļ aicinošā midziņā un mielojas ar saldāko medu no medus vācelītes!
Visu šo stāstu var izteikt tikai četros vārdos - Viņi nodarbojās ar seksu, bet vai kaut kā nepietrūkst, nepazūd kaut kāda burvība? Protams, šo pašu stāstu var arī apkrāmēt ar kaudzīti "necenzēto" vārdu, taču tas, manuprāt, arī būs skaistāks par - nodarbojās ar seksu! Šeit parādās trīs izteiksmes iespējas par vienu, konkrētu stāstu, gadījumu.
Haralds Matulis pietiekoši sašutis rakstīja par atļaušanos lietot "mauka", "pimpis", "drāzties", uzskatot to par pretīgu izteiksmi. Atļaušos nepiekrist, tieši otrādi, uzskatu, ka cilvēce savā attīstības vēsturē nekad nav bijusi tik puritāniska kā šobrīd. Esam tajā seksualitātes attīstības spirāles posmā, kurā virzāmies lejup pa seksuālās atklāsmes un atklātības taciņu. Pie tam šis katalizators, faktors kāpēc tā notiek, man nav zināms. Tā noteikti nav reliģija, drīzāk pārsātinājums, tas ir kā stūķēt mutē sviestu ar saldo krējumu un cukuru un to visu noskalot ar cepamo eļļu. Sekss ir visur, filmās, mūzikā, grāmatās, to tirgo, pērk, pārdod, to rāda uz ielas, pat šorīt, braucot tramvajā gar centrāltirgu, redzēju lielu plakātu ar Stendzenieka uzdauzīto ģīmetni, kas arī nepārprotami ir seksa tirgošana mūsu tūkstošiem mārketinga speciālistu un guru. Bet tas jau cits stāsts.
Ir pagājis laiks kopš cilvēce sajusminājās un reizē šausminājās par Lindu Livelace un viņas dziļo rīkli, kas pats Bukovskis, sadzēries klīda pa ielām, piekopdams izvirtību arī savos rakstos, vai Mišels Velbeks domāja "tādas lietas" un par to visu rakstīja. Cilvēki skatījās, cilvēki lasīja, starp informētajiem vienaldzīgo nebija. Tagad "Deep throat" ir katrā porņukā, ja vien tas nav lesbiešu porno. Kaut gan arī tur pamanās kaut ko oranžu iebāzt kaut kur dziļi rīklē. Tagad par to, kā viņš drāza to un šito uz galvas vai vecāku gultā, var uzrakstīt katrs, kurš ir iemācījies klabināt klaviatūru. Pilns internets ar izvirtībām, kailumu un atklātu pornogrāfiju. Kāds gan brīnums, ka cilvēki sāk no tā visa norobežoties, meklēt citu ceļu, sava veida glābiņu no masīvās mārketinga mašīnas. Kāds brīnums, ka cilvēki vairs negrib pirkt seksu, bet iemīlēties un rakstīt dzeju par zaļojošām pļavām ar leknu zāli?
Protams, sekss nekur nepazudīs, tā ir pārāk dabiska cilvēka eksistences sastāvdaļa, bet paredzu, ka daļa rakstītāju piefiksēs tikai savas fantāzijas, ne reālos studiju gadu piedzīvojumus, pornogrāfija iegūs arvien piesātinātāku saturu, ne vairs formu, drīzāk modificēsies erotikā un mākslas foto. Es to visu saprotu, bet ehh, kā dažreiz gribas izdrāzt to smuko pārdevēju, vienkārši viņai pasmaidot, vai sadzerties un klīst pa pilsētu absolūti bezatbildīga seksa meklējumos, beigt uz sejas pirmā kursa jurisprudences studentei ar lielām, nevainīgām ačelēm no turīgas ģimenes vai uztaisīt ar viņu "Dirty Sanchez" joku. Iespējas pēc šādas izklaides arvien samazinās, kā mums aizliedza slīcināt kaķēnus, tā drīz aizliegs lielas krūtis un orālo seksu.
Ja godīgi, es skumšu pēc "tā" laika, kad sekss vēl soļoja savu atklāšanās ceļu. Tieši šīs potenciālās skumjas man liek pasmaidīt, kad es izlasu, ka kāda meitene raksta par to, ka viņa ir bezvārda mauka, kura ļauj sevi izpist katram, kas to vēlas. Es zinu, ka tā nav un tā ir tikai kaut kāda viņas personības šķautne. Tā vietā, lai spoguļa priekšā sevi pērtu un sodītu, viņa nododas fantāzijām par spalvainajām rokām un milzīgo daiktu, no kura sāp visas vietiņās kā pirmā reize jaunavai. Es zinu, ka viņa ir normāla meitene ar veselīgu seksuālo dzīvi, taču puritāniskie saukātāji mani uztrauc. Man bail domāt par to, ko dara tikumības flagmaņi brīžos, kad neceļ gaismā tiklumu un bijību. Tikai tāpēc, ka cilvēks ir sarežģīts.
Par izteiksmi rakstos un runā ir jādiskutē, ir jājūt tendences, laika pulss, nekas tur nav viennozīmīgs, ja kāds sevi atļaujas saukt par mauku, nebūt nenozīmē, ka viņš tāds ir. Vai tas ir vulgāri? Tas ir jautājums uz kuru ir jāatbild mums pašiem katrā konkrētā gadījumā. Galu galā, mēs nezinām, vai pašiem skaļākajiem moralizētājiem skapī nav paslēpts kāds skelets. Vai mazs, sasiets bērns klusai rotaļai.
