Attiecības ar Zani nolēmām neizpaust, mēs pat par to nerunājām, dzīvojām savu paralēlo intīmo dzīvi, ne vienam ne otram nebija prātā skaļi bazūnēt par to, kas ar mums notiek. Es to gribēju atstāt kā kaut ko ļoti sensitīvu, un ne tāpēc, ka noslēpums ir kārdinošs, bet tāpēc, ka tas bija kaut kas īpašs. Nezinu kāpēc Zane to negribēja atklāt, viņai noteikti bija savi iemesli un es varēju tikai cerēt, ka tie ir kaut nedaudz līdzīgi manējiem.
Pirmdienās radošās grupas sapulce, jauns uzdevums, daudzsološs rakstnieks radīja savu pirmo darbu, mūsu darbs bija izvērst kampaņu, veicināt sociālo atpazīstamību, sociālā reklāma. Interesanti, ka šis jēdziens eksistē tikai pie mums un daļā postpadomju valstu, vecajā Eiropā tās ir vienkārši reklāmas ar sociālo ievirzi, nesošo lietderību. Nebrauc ātri, nesmēķē, neprintē liekus dokumentus, pabaro dzīvnieku, nes savas valsts vārdu pasaulē. Nacionālā identitāte jaunā autora darbos jāsasaista ar valsts gaišo nākotni, kas pamatojas uz tradicionālajām kultūras vērtībām. Potenciālais pircējs jāuzķer uz kultūras saknēm, pilnībā izvairoties no mazpazīstamā zīmola iesakņošanās zemapziņā.
-"Lasīsim, dzejosim, meklēsim, kolēģi, šeit nav kur steigties, ja jūs esat dzinuši pāļus zem ūdens, zināsiet, ka ar ātriem sitieniem pāļi leks ārā, ja sitīsim vājāk un ilgāk, pāļus sadzīsim daudz ātrāk. Šie pāļi mums ir svarīgi, mums uzticēja šo nebūt ne vieglo darbu.."
Kolēģis man iedeva Raimondas Vazdikas dzejas grāmatu "rētas.zelts", pamatojot savu izvēli ar klasisko romantismu caur individuālajām sāpēm, kas nebūt nebija svešs žanrs katram latvietim. Dažas dzejas rindas es veltīju Zanei:
tu mana žiletīte
ķieģelis uz krūtīm
zem jostas vietas sitiens
taurenis starp rūtīm
tu lēnā inde
nokaujošais šarms un medus
kaķa nadziņi
un sirds zem ledus
kā ielas madonnai
kas spēlē kino dīvu
nē nepārmetu
tikai mīlu
Nosūtījis šo tekstu īsziņā es nedaudz nobijos, nobijos no domas, ka mēs taču nekad par to nebijām runājuši, nekad nebijām viens otram atzinušies savās jūtās, kur nu vēl pieminējuši mīlestību. Es biju pārkāpis nerakstīto vienošanos starp mums abiem. Taču nu jau bija par vēlu, es gaidīju atbildi.
Zane:
Lupas. Dod savas lūpas.
Es gribu noslīkt tevī
kā noslīkst ezerā akmens.
Lūpas. Dod savas lūpas.
Es gribu neredzēt mirkli
Mūs stāvam uz naža asmens.
Lūpas. Dod savas lūpas.
Kamēr nav asiņu garša mutē,
Dod savas lūpas.
P.S. Es arī lasīju šo grāmatu un domāju par Tevi.
Tajā vakarā mēs mīlējāmies. Nevis kniebāmies kā traki, uz galda, uz diviem krēsliem, uz palodzes un uz galvas stāvot, bet mīlējāmies. Klusi, izjusti, sveču gaismā, nekur nesteidzoties, tikai un vienīgi baudot viens otru. Es raudāju aiz laimes. Pēc nedēļas Zane ievācās pie manis. Atkal jau neko nerunājot, vienkārši atbrauca vakarā ar diviem koferiem, ienāca dzīvoklī un noskūpstīja mani uz vaiga tā it kā viņa jau visu laiku bija dzīvojusi kopā ar mani, bet tagad atgriezās no ilgāka brauciena prom. Es arī neko neteicu, tikai muļķīgi smaidīju un palīdzēju viņai izkravāt mantas.
