-"Kā tu jūties, ka tagad tavas puskailas bildes ir pa visu pilsētu, katrs vecis izsaka par tevi vērtējumu, iespējams, ka pat baļļu sistēmā vai pat nomurmulē pie sevis, ka viņš nu gan tādai pamatīgi iespraustu!? Es saprotu, ka sievietei ir svarīgi apzināties savu seksualitāti, bet kāda jēga no tā, ka ikdienas tūkstošiem netīru perdeļu siekalojas gar taviem apaļumiem un grib tev iespraust?" Mēs gulējām viens otram blakus uz mīkstā tepiķa, apkrāvušies ar spilvenu kaudzēm. Zanes vēl mitrie mati gulēja uz viņas pleciem un spilvena, atstājot uz tā mazas mitras peļķītes. -"Man lieks, ka tu pārspīlē", sapņaini noteica Zane, skatoties kaut kur sienā aiz manis. -"Neba jau es tur viena esmu un neesmu arī tā atkailinājusies kā tu saki, galu galā ir brīvi pieejama pornogrāfija, kur meitenes ir ne tikai skaistākas un kailākas par manām bildēm, bet arī darbībā, kas ļauj daudz brīvāk padarboties ar sevi. Un kāpēc tu tā jautā, greizsirdība? Galu galā tev bija tā izdevība tikt man klāt, reti kuram ir tāda izdevība, bet redz, tu jau negribēji." -"Reti kuram, bet kā ar to pusi tad, darbā, uz galda?" -"Nerunāsim par to, es vēl negribu, labāk padejo ar mani!" Zane uzlēca kājās un sāka griezties ap sevi, viņas augums bija kā radīts kustībām, kā radīts dejas pavedināšanai. -"Es neprotu dejot, es pēdējo reizi dejoju vidusskolā, kopš tiem laikiem ir daudz kas mainījies." -"Tad es padejošu tev, padejošu savam vismīļākajam nūģītim.."
Zane aizelsusies nokrita man virsū, tieši klēpī, es viņu noķēru un apskāvu. Es sajutu viņas elpu sev uz pleca un kakla, ar krūtīm sajutu viņas sirdspukstus. Ar vienu roku apķēru ap vidukli, bet otru ieslidināju mitrajos matos. Tā mēs gulējām kādu mirkli, es viņu turēju un negribēju laist vaļā, viens mirklis, kurā tu domā par laika ritējumu, lai apskāviens nebūtu nepieklājīgi ilgs, bet tajā pašā laikā pēc iespējas ilgāks. Zane nekustējās un es ar visu savu ķermeni uzsūcu viņas smaržu. Viņa smaržoja pēc jaunības, pēc pļautas zāles un rīta rasas, pēc brīvības un baltā āboliņa. Es aizvēru acis un uz mirkli atrados bērnības lauku mājā, pa kreisi no mājas, ābeļu dārzā, gulēju baltajā āboliņā un un skatījos debesīs, kur lidmašīnas bija atstājušas savas pēdas. Tad es domāju, ka es arī lidošu tur, debesīs, lidošu uz zemēm ar zilajiem, caurspīdīgajiem ūdeņiem un vakaros aizmigšu tumšmataino, brūno un slaido meiteņu apskāvienos. Taču šajā mazajā vīzijā trako grieķiešu vietā bija Zane. Un es biju laimīgāks kā jebkad iepriekš.
Šī meitene ir radīta seksam, radīta seksam ar mani, tik labi man toreiz bija. Es nezinu vai tie bija apstākļi, izdzertais vīns vai garā priekšspēle otrā istabā caur fotokameras objektīvu, bet viss notiekošais bija intuitīvs. Katrā viņas gurnu kustībā es jutu labsajūtu, katrā glāstā vēlmi, es lasīju viņas iekāri, man ķermenis pats pakļāvās viņas vēlmēm un man bija labi. Bija tik labi atrasties viņā, viņas formas, siltums, smarža un jūtamas ķermeņa trīsas. Pirmo reizi manā mūžā es biju pazaudējis laika izjūtu, es vairs nemēģināju atcerēties matemātiskās formulas, neskaitīju reizrēķinu un netinu galvā ziņu virsrakstus, lai noturētos ilgāk un sniegtu viņai baudu. Par to es biju aizmirsis, biju aizmirsis, ka nedrīkstu beigt, kamēr viņa to nav izdarījusi. Viss notika bez vārdiem, brīžiem ātrāk, brīžiem lēnāk, tikai tāpēc, ka es varēju nolasīt kā viņai tieši tajā brīdī vajag, kā viņa grib, kā viņa vēlas. Es aizmigu viņā iekšā. Viņā bija tik labi, ka es negribēju būt ārā, negribēju pārtraukt šo fantastisko ķermeņu simbiozi. Es biju viņā no aizmugures, abi gulējām embrija pozās un es viņu biju cieši apskāvis. Abi bez elpas un bez spēka.
-"Ja tu mani pametīsi, es tevi nositīšu", es nočukstēju un sapņos devos uz zemēm ar zilajiem, caurspīdīgajiem ūdeņiem ar lidmašīnu, kura atstāj visplatāko balto pēdu uz skaidrajām debesīm.
