Pamosties no gaiļa dziedāšanas. Sekstainais nokāpj no laktas, pašapmierināti purpinot, izstiepj spārnus un iziet aplokā, iekāpjot dziļajā sniegā. Viņa aizsmakušais dziedājums aizsāk dienu, pirmā saules gaisma parādās apsnigušajās koku galotnēs. Tikai šeit viņš var pamosties bez lamu vārdiem uz lūpām, šajā klusumā tie neiederas. Mīkstais kamzolis salocīts uz krēsla atzveltnes, darba norūdītās plaukstas noglauda bārdas rugājus. No vakardienas plītī salikti skaliņi un starp tiem iepīta bērzu tāss. Jau pēc dažām minūtēm istabu ieskauj patīkama siltuma vilnis. Vilis piemet ugunij vēl dažas lielākas pagales un meklē kur ir sniega lāpsta. Jau vairākus gadus sniega nav bijis tik daudz, mazā taciņa uz kūti biezi aizpūsta. Kad taciņa jau bija gandrīz tīra, atlikuši tikai pāris metri, rukšķi jau sāk pieprasīt savu. Vilis ieiet aizgaldā, rukšķi sāk rīvēties gar biksēm un kost zābaka purngalā.
-"Nu, nu, mierīgāk taču, tūlīt viss jums būs" nomurmina Vilis un ieber silē vakardienas plaucētos miltus ar vārītiem kartupeļiem. -"Ja mani tik gardi barotu, es būtu vēl apaļīgāks nekā jūs."
Kamzolis tiek atstāts priekšnamā, sniegs no zābakiem jau sāk pamazām kust, apkārt zābakiem parādās ūdens peļķītes. Istabā smaržo pēc aveņu tējas, uz plīts malas stāv divi katliņi, viens ar tēju, otrs mazāks, ar uzkarsētu sviestu. Tālāk uz plīts paštaisīts maizes klaips. Vilis nolauž gabalu no tās, mazās drupačas paliek uz Viļa krūtīm, maize tiek mērcēta karsētajā sviestā, tā kādreiz vecmamma baroja. Vilis atceras laikus, kad bija ārzemēs, tur maizīte ko viesnīcās pasniedz brokastīs bija bezgaršīga, sviests nebija sviests un zaptes vietā bija želeja. Viņam kādreiz bija karjera, bija perspektīvas, bija laba mašīna un draugi ar ko pasēdēt pie alus kausa. Tagad tā nav. Tagad ir jānotīra piebraucamais celiņš, vakarā atbrauks viesi, kāds lasīs Zentas Mauriņas "Bērza tāss", kur Jānis raksta vēstules Rūtai.
