Pašlaik ir tāds pirmssvētku laiks, kurā visi rakstnieki avīžu slejās, blogeri un citi zvēri rakstīs par to kā viņiem ir apriebušies Ziemassvētki. Apriebusies svētku komercializācija, apriebušies cilvēku bari, kuri skraida pa veikaliem bezjēdzīgu dāvanu meklējumos, apriebušies streipuļojoši cilvēki sniegotajās ielās, apriebusies svētku mūzika un svētku filmas, kuras liek tev justies nožēlojamam. Par to svētku mūziku daļēji piekrītu, ir jāprot izdomāt ko jaunu par tēmu, kurai tic tikai četru gadu vecumā, taču neprot. Īstenībā vislabākās Ziemassvētku dziesmas būtu katrī censoņu sacerētas, tās būtu tuvāk būtībai, iedomājies, tu izšķiries, sēdi viens pie loga, skumsti, skatoties uz krītošajām baltajām sniegpārslām, salūzt veļas mašīna un tu atkal salabsti ar savu mīļoto tieši tajā brīdī, kad nosprāgst tavs suns.
Manā gadījumā ir nedaudz savādāk, es neskrienu pēdējā brīdī sapirkt dāvanas, neslidinos uz slapjajām flīzēm pie veikala kases un nebraucu pēdējā brīdī ārā no pilsētas pa sastrēgumiem. Man patīk izpakot dāvanas, kaut arī zinu, ka tās atkal būs skūšanās putas un pēcskūšanās krēms, man patīk pagatavot karstvīnu un cept piparkūkas, es nepārēdos un nepiedzeros līdz stāvoklim, kad visi svētku labumi jāvemj ārā svaigajā sniegā. Es novērtēju to nelielo smeldzi, kas iezogas sirdī, skatoties filmas ar laimīgām beigām, kā gan savādāk var izvērtēt visu nodzīvoto gadu, nē, pat visu dzīvi, un nonākt līdz kaut kā bezjēdzīga apņemšanās. Kā gan tavai dzīvei būs tikpat laimīgas beigas kā filmā, ja tu turpināsi smēķēt un nesāksi no rītiem skriet? Ir vēl dažas nianses, kas man nepatīk, neskaitot vecās Ziemassvētku dziesmas, taču kopumā ir ciešami un šāds laiks ir vajadzīgs.
Vienīgais, no kā man metas šermuļi, sākas reiboņi un piparkūkas meklē izeju drīzāk nedabīgā veidā, ir svētku svinēšana darba vietā. Tas ir kā braukšana kabrioletā pie sala -10, kā mazie klēpja vaukšķi un paziņojumi par to, ka gaidāma prezidenta uzruna svētkos. Visu gadu mēs sēžam vienās telpās, domājam viens par otru: "Vot tas kretīns gan neko nedara, kāpēc viņam algu nesamazina vai vispār neatlaiž, nāhren." Mēs neesam draugi un citos, ne darba apstākļos, mēs viens otram paietu garām un kaut ko nodomātu par nelabu smaku, tad kāpēc reizi gadā mums ir jāuzvelk stulbas cepurītes, jātērē nauda un jāapdāvina vienam otru, kopā jādzer, jāskaita pantiņi un jārada svētku sajūta tur, kur viņas nav? Ir daži cilvēki, kuri svētku svinēšanu ofisā uztver vēl nopietnāk un sirsnīgāk nekā kopā ar savu ģimeni un sev tuvajiem. Es, protams, saprotu, ka Latvijā gandrīz jebkurā ģimenē ir problēmas un līdz attiecību izjukšanai starpā ir tikai vienu reizi neizmazgāti trauki vai ar sniegu piestaigāts koridoris, bet vai tas ir attaisnojums? Pēc svinīgās uzrunas un bānīša stumdīšanas pa apli un vairāku tilpumu iztukšošanas, sākās čupošanās. Dažādu vecumu un interešu biedru grupēšanās. Jaunākie domā kur turpināt šo viennozīmīgi jestro vakaru, bet vecākie domā kā turpināt šo bezjēdzību mājās, siltā gultā. Cilvēkiem, kuriem uz svētkiem ledusskapī ir sagatavots vairāk pārtikas nekā šmigas, nekad nesapratīs tos, kuriem ledusskapis pilns ar divlitrīgajiem un baltajiem un putojošajiem.
Vēl briesmīgāks ir sekss. Sēdi tu visu gadu pretī pelēkam un neizteiksmīgam sievišķim un tad, kad ir iedzerts un uzvilktas pretīgās cepurītes, tu izdomā, ka viņa ir pievilcīgāka par Annu Lieckalniņu un tu viņu gribi. Veiksme uzsmaida, ja tā meitene nepadodas, jo pretējā gadījumā tu sēdēsi visu nākošo gadu viņai pretī un domāsi - kā es tā varēju? Nerakstīts likums vēsta, ka par darba sanākšanām pēc tām nerunā, bet cik veiksmīgi tu spēsi apslāpēt kliedzošās balsis sevī? Labākajā gadījumā tu nosauksi savu šefu par cūku vai rudo žīdu padauzu un izdarīsi to vēl skaidrā esot.
Lai nu kā, šogad es uz darba Ziemassvētku svinēšanu neiešu, tā vietā es pagatavošu sev padzērienu ar upeņu balzāmu un augļiem un, ietinies pledā, skatīšos kādu zombij filmu, lai viņi tur stumda savas saskaņas bānīšus paši.
