Šajos Ziemassvētkos saņēmu vismazāk apsveikumus Ziemassvētkos kā jebkad iepriekš. Vai nu visi uzreiz ir sapratuši kāds kretīns es esmu, vai nu es esmu beidzot kļuvis par pilnvērtīgu kretīnu. Kāds iemuldēsies par krīzi, vispārējo krīzi, kad cilvēki priecājas par pīrāgu ko likt uz galda un aizmirst par visiem pārējiem, bet tam ir grūti noticēt, man piezvanīja viens cilvēks un es piezvanīju vienam cilvekam. Iespējams, ka tā arī ir pareizi, tā arī vajag. Zvanīju es pa ceļam uz veikalu, formāli man vajadzēja nopirkt superlīmi, lai salīmētu jaunākajam brālim mašīnīti, bet reāli gāju pēc iedzeramā. Pie pašiem vārtiem sēdēja suns. Ne gluži haskijs, par kādu esmu sapņojis, ne gluži vilks, iespējams, ka krustojums. Viņš vienkārši sēdējā ielas pretējā pusē, tad sāka iet līdzi. Kad es apstājos pie luksofora, viņš arī apstājās pie luksofora. Kad es sāku iet, viņš arī sāka iet. Tā viņš nogāja man līdzi vairākus kvartālus līdz pašam veikalam. Es iegāju veikalā, suns palika sēdēt pie durvīm. Es izgāju no veikala, suņa vairs nebija. Es viņām nopirku kastīti galerta, suņu prieks kā nekā. Taču nebija vairs suņa, nebija vairs ausu, nebija vairs mitrā deguna, nebija kuplās astes, nebija uzticamā skatiena. Tā mēs visu padiršam. Bija man iespēja dzīvot, es to padirsu. Bija man iespēja strādāt, es to padirsu. Bija ma suns, kurš nāca līdzi uz veikalu, pazuda. Tad es sēdēju mājās, dzēru, stūmu māgā suņu prieku, galertu, un domāju, pašam ta gribās, lai apsveic, bet pats neko nedaru, pats aizmirstu, aizlejos, vienkārši negribu neko sūtīt, zvanīt, runāt.. likumsakaraīgi, ka arī man neviens negrib..zvaīt, zūtīt, sunāt..
Kāpēc tu raksti? Nezinu. Ko tu raksti? Nezinu. Var jau arī tā atbildēt, bet es rakstu rakstīšanas pēc, es zinu, ka nekādu šedevru neradīšu, zinu, ka nebūšu labākais.. Tad kāpēc? Tāpēc, ka dzērumā nav nekā labāka ko darīt. Var jau skatīties tv, bet aizmieg, var jau lasīt grāmatu, bet domas atrodas kur citur un neuztver tekstu, bet rakstīt man patīk, pareizrakstība pieklibo, bet kuram tas piš, kuram vispār piš, ka es rakstu, ka es eksistēju, ka es dzeru, ēdu, diršu? Nevienam. Un, kad mani beigs uztraukt šis jautājums, es nomiršu.
