Tā bija Māra ideja, viņš vienmēr smējās par Holivudas filmās rādītajām anonīmo atkarībnieku grupām. Savācas sirgstošie, klausās viens otrā, aplaudē par cilvēka atklāsmēm, lai cik neglītas tās arī nebūtu. Tikai mūsu gadījumā tā nebija atkarība no kā mēs visi gribējām ārstēties, drīzāk skumjas. Sākotnēji tie bijām tikai trīs cilvēki, kuri savācās ceturtdienas vakaros un "uzstājās" par visu, kas sāp, par visu, kas apbēdina, par visu, kas sadusmo. Māris sākumā vēl smējās, ka nesanāk mums te kaut kāda sekta vai "Fight Club" līdzīgs scenārijs, taču ar laiku viņa domas mainījās un viņš nopietni piestrādāja pie šīs idejas. Pēc pusgada mūsu "klubiņā" jau bija kādi 50-60 patstāvīgie dalībnieki. Un tas palīdzēja.
Sabiedrība piespiež tev būt stipram, nelokāmam, tu nedrīksti publiski izrādīt savu vājumu. Iespējams, ka neviens tev arī nepārmetīs, neaizrādīs, taču redzēs, ka esi vājš, redzēs, ka esi ar emocijām apveltīts un kam ko tādu vajag? Tevi izmantos un vēlāk arī pazemos. Sabiedrībai vairs neinteresē cilvēks tā renesanses laika izpratnē, šodien tu esi tikai mehānisma sastāvdaļa, kurai ir jāpilda savas funkcijas, nekādas nobīdes darbībā nav pieļaujamas.
Tāda izrunāšanās, kur nekādas sociālas sekas nedraud, kā arī citu cilvēku nelaimes un bēdu uzklausīšana kaut kādā veidā noņem slogu. Tu paturi iespēju būt cilvēks, tu paturi iespēju būt bēdīgs, paturi iespēju izlādēt emocijas, taču tai pat laikā tu esi tā paša mehānisma sastāvdaļa. Šādas izlādes palīdz funkcionēt. Mūsu sarunās parādījās daži interesanti jautājumi. Solīda izskata vīrietis baltā uzvalkā runāja par draudzību. Būsiet pamanījuši, ka cilvēki ap 40 gadiem saka, ka ir grūti uzsākt jaunas attiecības? Ne tikai intīmas attiecības, bet arī draudzības attiecības. Tas ir ļoti liels retums, kad cilvēki tādā vecumā sadraudzējas. Vīrietis baltā uzvalkā teica, ka tas pat nav atkarīgs no vecuma, drīzāk no apstākļiem. Sadraudzējas skolās un universitātēs, retāk darbos. Un tieši darbi, attiecības, bērni atšķir no draugiem, maz pamazām cilvēks atkal paliek viens. Ja tā ir dabā iekārtots, tad kāpēc tik bieži gribas sajust draudzīgu apskāvienu, ne sievas, ne bērnu, bet tieši draudzīgu apskāvienu, kāpēc? Vīrietis baltā uzvalkā varēja sajust, ka viņam ir vismaz 50-60 draugu. Kaut vai tikai ceturtdienās.
Puisis ap 25-27 gadiem nevarēja sev atrast mīļāko. "Vai tas ir tik daudz prasīts, lai kāda izskatīga un jauka meitene būtu mana mīļākā?" puisis vienmēr sašutis jautāja. Viņš negribēja citu draudzeni, viņš bija precējies un negrasījās pamest savu sievu, taču izjuta vitālu nepieciešamību pēc mīļākās. Lai asinis riņķo, lai dzīve ir labāka. "Vai tad mēs nedzīvojam šeit, lai būtu laimīgi? Tas mani darītu laimīgu. Un kas tur ir slikts vai peļams? Kāpēc no tā ir jātaisa tāda traģēdija? Kāpēc meitene vienmēr, uzzinot, ka viņa ir mīļākā, kļūst kā traka? Un kāpēc neviena nepiekrīt, ja es uzreiz atklāju savus nodomus?"
Arī šī bija problēma, nebūt ne mazāka problēma kā cilvēkam, kurš zaudēja savu tuvinieku un nāca izraudāties. Katram cilvēkam sava problēma šķiet pati svarīgākā. Un tā arī ir. Sabiedrība ir sagrupējusi bēdas un problēmas to prioritātēs, bet kā to var darīt?
Un kas ar mani, kāpēc es tur gāju? Lai sajustu. Lai sajustu dzīvi, tas ir vienīgais prātīgais veids kā nekaitējot sev to izdarīt, caur citu problēmām, sāpēm un traģēdijām. Bez pārmērībām, bez galējībām, tikai ceturtdienu vakaros sajust dzīvi.
