Tā bija kā atklāsme, gluži kā filmās, kad jauka un seksīga meitene beigu beigās izrādās pats velns. Ar visiem ragiem, nagiem, asti un sašķeltu mēli. Īstenībā tā mana atklāsme bija nedaudz komiskāka. Redzi, man ir ļoti spilgti sapņi, tur es nereti izsapņoju pavisam citu dzīvi, it kā dzīve būtu sadalījusies divos tecējumos brīdī, kad es satiku savu sievu un es ļoti detalizēti sapņoju par to paralēlo dzīves plūdumu, kur es neesmu precējies, kur esmu veiksmīgs biznesmenis un mīlējos ar nepilngadīgām modelēm. Citreiz sapņi ir tik īsti, ka es vēl kādu pusstundu nevaru saprast, kur es atrodos un kas es esmu, nemaz nerunājot par to, ka gandrīz katru rītu pamostos vai nu ar stāvošu locekli, sapņu iespaidā, vai nu jau beidzis, ar peļķīti uz saķepušajām vēdera spalvām. Tā es vienu rītu pamodos un nobijos no sava mīļuma, tas ir, es uz brīdi nesapratu, ka tā ir mana sieva, es domāju, ka esmu ar viņu pārgulējis un tā ir pavisam cita, sveša, resna sieviete. Es klusām apģērbos un lavījos prom, apstājos es tikai pie sava suņa pagalmā, tad miegs atkāpās un es ļoti ilgi smējos par savu reakciju. Un raudāju.
Gadus desmit atpakaļ viņa bija ļoti skaista sieviete, ne gluži top modele, bet ļoti izskatīga un prātīga meitene. Es pats vēl biju jauns un šo glītās meitenes prātīgumu novērtēju tik ļoti, ka metos ceļos un lūdzu kļūt par savu sievu. Viņa piekrita. Bļjadj. Tas, kurš teica, ka pēc laulībām tu sev uz pieres uzspied sievas kurpes zīmogu, nebija melojis ne brīdi. Un ne jau īsti kurpē bija tā problēma, bet tajā, ka kurpe kļuva arvien smagāka, tajā atradās arvien vairāk kādreiz skaistās sievietes smago tauku.
Lai arī neesmu cilvēkmīlis, tomēr esmu ļoti toleranta persona, es saprotu, ka ir savas medicīniskas problēmas, kas liek cilvēkam pieņemties svarā, ir dažādi mentālie pārdzīvojumi, zaudējumu sāpes un tā tālāk un noteikti, ka kaut kur es arī esmu vainīgs, bet.. Sakiet, policista kungs..
-„Zariņš”
-”Policista kungs, Zariņš, vai es esmu vainīgs, ka viņa sāka smirdēt pēc cūku barības?”
-„Paskaidrojiet sīkāk, lūdzu!”
-„Esat kādreiz dzīvojis laukos? Labi, nav svarīgi. Kad biju mazs, mēs laukos cūkas barojām ar vārītiem kartupeļiem ar mizu, sajauktiem kopā ar plaucētiem miltiem. Tā kombinācija rada ļoti savdabīgu smaku. Un mana sieva sāka smirdēt tieši pēc vārītiem kartupeļiem ar mizu, kas sajaukti kopā ar plaucētiem miltiem. Un viņa gribēja ar mani mīlēties. Es vēl kaut kā pacietu to, ka viņa uz tausti neatšķīrās no matrača un es īsti nesapratu ar ko es mīlējos, ar savu sievu, vai es netieku tālāk par viņas kājām, bet to smaku es nekādi vairs nevarēju paciest.”
-„Kā jūs to izdarījāt?”
-„Es jau stāstīju par tiem sapņiem, tas arī notika no rīta, es nesapratu kas notiek un kas ir šīs sieviete man blakus. Un es atradu virtuvē katlu ar vārītiem kartupeļiem ar mizu un plaucētiem miltiem. Tagad es saprotu, ka to visu biju sagādājis es pats, taču tajā brīdī es domāju, ka šī tūļīgā sieviete par mani ņirgājas un es viņu tajā putrā noslīcināju.”
-„Un kur ir jūsu sievas līķis?”
-„Sabaroju cūkām. Kā filmā. Starp citu, kā jūs domājat, Zariņa kungs, kā filmas veidotāji varēja zināt, ka cūkas reāli ēd cilvēka gaļu?”
