Latviešu mentalitātei laikam tomēr nav robežu. Spilgts piemērs bija šorīt vairāk kā uzskatāmā formātā: karoče paņeslasj.. agrs rīts.. 7.45.. 7.tramvajs.. virziens nafig kaut kur uz centra pusi.. Pienāk kārtējā osta, kurā uz klāja sakāpj cilvēki, pēc kuru sejas izteiksmes pat es ar savu mazo prāta spēju varu nolasīt, ka tie dodas nevis uz darbu, bet gan uz katorgas spaidiem. Pietuvojoties nākošajai ostai redzu, ka jau pirms uzkāpšanas uz tramvaja klāja divas kundzes ap 65 gadiem sāk psiholoģisko prāta cīņu, jo laikam viena otrai ko pirms tam bija izdarījusi – izņēmusi pēdējo sviesta paciņu no otras veikala groza, vai arī nelegāli pieslēgusies otras elektro/TV/I-neta kabelim. Karoče, skatījās viena uz otru kā bullis uz slaucamrīku. A es vispār neko, es ieraujos vēl vairāk savā nožēlojamā letiņa „neviens nekur neiejaukšanās” maskā, bet slepus ar acs kaktiņu turpinu šamējās sečīt.
Tad nu abas kāpj uz tramvaja klāja pa vienām un tām pašām durvīm un tālāk seko kaujas manevru nākamais solis – monitorēšana. Ar acu skatieniem abas noskanē tramvaja pirmo klāju. Un kā par brīnumu uzskanē, ka ir viena brīva vieta palikusi. Trīs reizes varam minēt, kas notika tālāk.. Protams, abas nemaņā lielā galopā startēja ieņemt vienīgo sēdvietu visā tramvaja „visumā”. Man pat liekas, ka Usains Bolts paliktu galīgā ēnā, ja 100m sprintā piedalītos abas tantiņas, bet aiz finiša līnijas būtu tikai viens krēsls. Kā sacīt, pavisam cita motivācija. Bet nu laižam tālāk. Tā nu es skatos, kā abas kundzes jož pa tramvaja klāju, turklāt abas skrēja vienlīdz ātri, kas mani arī izbrīnīja, jo ne viena, ne otra kundze neizrādīja nekādas padošanās pazīmes.. Te pēkšņi pirms sēdvietas atlikušas vairs tikai kādas trīs sēdvietu solu rindas.. un viss.. kā jūs domājat, kura tantiņa vinnēja šajā hell-of-a-run? Okei, karoče.. nelaužat prātu – tāpat neuzminēsiet!
Nē, nu es vispār nesaprotu, kāpēc es uzdevu to stulbo jautājumu.. Olrait leidīz - vinnēja tā tantiņa, kurai bija iepirkumu maisiņš un kuru viņa meta līdz tai liktenīgajai sēdvietai, jo, acīmredzot, tantiņa atcerējās fizikas stundas, kurās mācīja, ka mazāks ķermenis kustās ātrāk par lielu. Tātad, ķeselīti viņa meta, turklāt izskatījās, ka šis nebija pirmais viņas metiens, vismaz precizitāte par to liecināja. Tad līdz ar aizmetienu otra kundzīte saprata, ka kauja ir zaudēta, taču ar to viss vēl nebeidzās. Kad tantiņa „metējs” bija apsēdusies un savu ķeselīti-veserīti bija paņēmusi savā klēpī, otra tantiņa nostājās tieši blakus un tā nu abas pāris minūtes neelpojot (dusmu, vai gaisa trūkuma pēc sejas savilkās arvien dusmīgākās un sarkanākās grimasēs) skatījās viena uz otru. Tā kā parasti cilvēki tramvajā bezmērķīgi kaut kur lupī, tad šajā gadījumā abām tantiņām bija uz ko skatienus vērst visa sava sapņu brauciena garumā. Savukārt man atlika vien pabrīnīties par to high level of meistarība, snaudoša enerģija un neatlaidība, kas mājo laikam jau, ka katrā padzīvojušā cilvēkā. Ieteikums atrodoties sabiedriskajā transportā DANGER – Be aware of flying kuļoks!
