1) Reiz senos laikos dzīvoja uz Pasaules puisītis vārdā Zigmārs. Zigmāram bija savāds ieradums, viņš staigāja apkārt un visu, kas viņam iepatikās, viņš sabāza sev kabatās. Iet Zigmārs, skatās, aizkosts ābols mētājas, viņš iebāž to sev kabatā. Iet Zigmārs, skatās, izkaltis vistas stilbiņš mētājas, viņš iebāž sev to kabatā. Iet Zigmārs, skatās, sarkanais ķieģelis mētājās, viņš iebāž sev to kabatā.
Vienu dienu pretī Zigmāram iet ļaunais pūķis un grib Zigmāru apēst.
- "Neēd mani, labāk paņem šo te - vistas stilbiņu, tas ir garšīgāks!"
Apēd pūķis vistas stilbiņu un tāpat grib apēst Zigmāru: "Tas jau bija vecs un sakaltis vistas stilbiņš, tāpat es tevi ēdīšu!"
- "Neēd mani, labāk paņem šo te - ābolu, tas ir garšīgāks!"
Apēd pūķis ābolu un tāpat grib apēst Zigmāru: "Tā jau bija tikai pusīte no ābola, tāpat es tevi ēdīšu!"
- "Neēd mani, labāk paņem šo te - burvju ķieģelīti, no tā tu ilgi būsi paēdis!"
Paņem pūķis ķieģeli, hrum hrum, hrum hrum, hrum hrum, un aizmirsa par Zigmāru...
2) Māmiņa ne par ko negribēja nopirkt Kārlītim sunīti. Tā nu vienu dienu Kārlītim nācās pārvērsties par sunīti. Sākumā Kārlītis pārvērtās par pūdeli, skaistu jo skaistu pūdeli un sāka skraidīt apkārt mammai. Visi skatās uz skaisto pūdeli un apbrīno, izsaka komplimentus mammai, prasa, kur nopirka, par cik, un vai negrib šo sunīti pārdot..
Taču ielas otrā pusē parādījās cita mamma ar lielu jo lielu sanbernāru un visi metās apbrīnot šo sanbernāru. Un tad Kārlītis arī pārvērtās par sanbernāru, tikai divas reizes lielāku par to, redzēto. Un visi atkal sāka apskaust Kārļa mammu, visi teica, ka tāds suns ir jāved uz izstādi un, ka tas tur noteikti iegūs pirmo vietu.
Taču mamma zināja, ka suņkopība tur nav pie vainas, viņa zināja, ka tas ir viņas Kārlītis, viņas mīļais, vienīgais Kārlītis. Un neveda mamma Kārlīti uz izstādi, bet aizveda uz virtuvi, izķeksēja no zupas bļodas smadzeņu kaulu un apbalvoja ar to savu brīnišķo suni par to, ka viņš ir pats labākais uz visas pasaules!
