Zigmārs zināja, ka gotiņām ir jādod kādas upes vārds, lai gotiņa būtu pienīga un piens plūstu kā ūdentiņš tajā upītē. Viņš govīm deva tādus vārdsu kā Gauja, Irbe, Daugava, Nereta, Venta, Misa. Zigmārs bija ievērojis likumsakarību, ka govs raksturs ietekmējas no tā, kādā vārdā gotiņa ir nosaukta. Visstraujākā govs bija Gauja. Ar strauju raksturu un nelāgiem ieradumiem. Zigis speciāli Gaujas ragus bija izaudzējis izliektus uz priekšu. Ventiņai ragi bija noliekti uz sāniem un auga iekšā acīs, tāpēc reizi gadā ragi bija jāapzāģē. Turklāt, jāskatās, lai neapzāģē pārāk tālu, tur, kur sākas jau dzīvais rags. Gaujai, kā jau pašai straujākajai Zigis veltīja visvairāk laika, pirmo veda ganībās, deva vissmalkāko āboliņu un miltu, biešu maisījumā piejauca visvairāk biešu. Zigis zināja, ka miltus nedrīkst malt pārāk smalkus, lai arī gotiņām garšoja tieši tā – vissmalkāk maltie milti, jo tad govīm var salipt grāmatas. Pagājušajā rudenī viņi kopā ar tēvu nokāva Maltu, tad arī Zigis redzēja kā izskatās govs grāmatas. Tāda interesanta, daudzslāņaina un poraina zarna.
Zigim jau no bērnības solīja nodot visu saimniecību mantojumā, jo vecākais brālis Jurģis bija izaudzis par tādu pilsētas švītu ar izglītību, darbu ofisā un glaunu automašīnu. Zigis bieži sevi iedomājās par lielsaimnieku esam. Šī sajūta mierināja viņa sirdi un noņēma sāpes no sāpošajām plaukstām un locītavām pēc smagās darba dienas ar vircas bedres tīrīšanu, lauku mēslošanu un traktora remontēšanu. Labi vircotā augsnē aug leknāka zāle, biezāka un sulīgāka, tieši tāda kāda garšoja Gaujai, tieši tāpēc visas šīs pūles bija tā vērtas.
Zigim patika vakaros klausīties veco ļaužu nostāstus par senajiem spēkavīriem. Viņa rados bija daudz tādu, spēcīgu vīriešu ar atvērtu sirdi un noslieci uz alkoholismu. Zigis gan zināja, ka alkoholisms viņam nedraud, viņš nemīlēja ne pašbrūvēto alu, ne kaimiņa tecināto kandžu ne mammas raudzēto brāgu. Zigim garšoja piens.
Pēdējā laikā Zigi arvien biežāk tirdīja doma par to, kā viņš tiks pie sievas. Ar vecākiem un kaimiņiem viņš kautrējās par to runāt un vienīgos padomus viņš saņēma no jaunākā brāļa, pilsētnieciskā švīta. Zigis gan nesaprata Jurģa attieksmi pret sievietēm. Zigis dievināja sievietes, viņš bija no tiem, kuri iemīlas no pirmā acu uzmetiena un uzvedas tikpat truli kā teļš, kurš pirmo reizi izlaists ganībās. Vietējās sievietes, kuru jau tā nebija daudz un visas dzīvoja kilometrus desmit no Zigmāra mājām, baidījās no viņa. Zigim nācās dzirdēt baumas par to, ka viņš ir atpalicis prātiņā. Tas tāpēc, ka Zigis bija liels vīrs ar platiem pleciem, taču labsirdīgu smaigu un lielām, siltām rokām. Un vēl tāpēc, ka Zigis iemīlējās katrā meitenē un nemācēja to lietiņu novest līdz slīpam stāvoklim. Viņš visu atklāti stāstīja par savām jūtām un meitenes no tā baidījās.
Jurģis gan bija savādāka lidojuma cilvēks. Mākslinieks pēc dabas ar tieksmi uz lidošanu. Jurģis stāstīja par to, ka pret sievietēm ir jāizturas slikti un, jo sliktāk izturies, jo vairāk viņas tev līp klāt. Stāstīja, ka sievietēm nedrīkst dāviņāt puķes un necienīgi tās sauca par lakstiem. Stāstīja, ka sievietes mīl ar ausīm un smiekli ir tā īstā atslēga, kas ļauj paplest viņu kājiņas. Zigis neko no tā visa nesaprata.
- Vai tad sievietes nevēlas atzinību un maigumu un uzmanību?
- Nē, Zig, viņas visas ir maukas. Es tev to nopietni saku. Jā, viņas runā par to, ka viņām patīk, ka pret viņām izturas kā pret dāmām, augstdzimušām un glaunām, taču tas viss ir sūds. Nekāda attieksme nelīdzēs, ja tu nedrāzīsi viņu. Un viņas visas grib, lai viņas izdrāž. Un pārējais ir mazsvarīgi. Es tev to nopietni, Zig, klausi bračam.
- Bet.. es nesaprotu, kā tā? Viņas taču ir tik jaukas, skaistas un..
- Maukas viņas ir Zig, maukas, ha ha. Un tas taču nav nekas slikts vai ne? Mēs viņas gribas izdrāzt un viņas grib, lai mēs viņas izdrāžam. Nejūti sadzīvisko harmoniju?
- Nezinu, nezinu..
Zigis nereti krita izmisumā par to, ka viņam tā neveicas ar sievietēm. Īpaši pēc sarunām ar Jurģi. Kā tas baltrocītis ar pļāpīgo muti vispār var dabūt sievieti? Viņš taču pret viņām attiecas kā pret grīdas lupatu, nekādas cieņas. Viņš pat nav kārtīgs vecis, tāda knīpa ar sardeļu pirkstiņiem. Jau no dienas, kad Zigim pirmo reizi sacēlās, viņam bija kauns no tā un kauns no tā ko viņš darīja „lietas labā”. Zigis izmēģināja visa veida onanēšanu, kāda vien iespējama mājas apstākļos. Iezieķēt galu ar cūku taukiem, uzmaukt veikala ķeselīti, bāzt spraugā starp matračiem, berzēt ar delnu locītavām un bāzt sev pirkstu dibenā. Pēc šādām izdarībām Zigis vienmēr raudāja. Raudāja par to, ka viņš ir tik tizls, par to, ka viņš ir liels lempis, idiots, prātiņā atpalikušais un nolādēja sevi, nolādēja un lamāja Dievu par to, ka viņš tam ir piešķīris tādu seksualitāti un nekādu prāta spēju, lai to visu realizētu.
Vienu dienu Zigis dzirdēja kaimiņu nostāstus, ka „Dzirnu” babulis esot pieķēris Leiti drātējam viņas govi. Leitis bija prātīgs vecis ap gadiem 50 un lielu, spīdīgu pliku galvu. Tagad „Dzirnu” gotiņa esot norāvusi pienu un čurājot slīpi. Zigis jau no bērnības draudzējās ar Leiti un nevarēja noticēt šādiem stāstiem. Jā, Leitis mīlēja iedzert un viņam galvā bija plastmasas kauls, kas spieda viņam uz smadzenēm, taču drāzt govi.. nu nē. Nākošājā dienā Zigis pieķēra sevi pie domas, ka viņš nopēta Gaujas dzimumorgānus. Tāda liela, spalvaina un smirdīga peža. Ārprāts. Turklāt, vienmēr sūdaina, jo, katru reizi, kad Gauja dirsa, visi sūdi kā lavīna šļūca gar viņas pežu. Ārprāts. Vakarā Zigis raudāja vēl stiprāk, par to vien, ka viņš uz sekundes simto daļu bija pieļāvis sev šādu domu. Nē, nē, nē!
Jurģis bija stāstījis par to, ka Rīgā varot dabūt prostitūtas. Sievietes par naudu. Zigim jau bija vienalga, pēc notikuma ar Leiti un Gauju viņam jau viss bija vienalga, viņam vajadzēja sievieti. Ātri. Jurģis laipni piedāvāja nedēļu padzīvot pie viņa. Tas bračka tomēr nav tāds pimpļuks!
Zigim trāpījās ļoti izskatīga sieviete, nedaudz vecāka par viņu, taču ar ļoti sievišķigu, stingru augumu un lielām krūtīm, kas spiedās ārā no mežģīnotā krūštura.
- Sauc mani par Žaneti!
- Ļoti patīkami, jaunkundz, mans vārds ir Zigmārs!
Zigmāra mugura bija nostiepusies kā ģitāras stīga, krūtis izspiedušās uz priekšu un loceklis jau bija nodevīgi sacēlies.
- Tavs brālītis teica, ka tev tā būs pirmā reize, pareizi, jaukumiņ?
- J.. j.. jā.
- Neuztraucies, viss būs labi, manu lielo čabulīti, še, ņem dvielīti, ieej dušā.
Zigmārs par nepievērsa uzmanību uz Žanetes „še”. Mamma vienmēr teica, ka „še” var teikt tikai sunim, maizi padodot. Taču Zigim jau bija vienalga, viņš bija gatavs kļūt par jebkuru dzīvnieku kādu Žanete vien vēlētos.
Zigis beidza jau tajā brīdī, kad meitene, nedaudz paberzējoties ar krūtīm pa viņa locekli, mēģināja uzvilkt prezervatīvu. Sēkla izšāvās ārā kā no dārza laistāmās šļūtenes un trāpīja meitenei uz zoda, kakla un krūtīm.
- Ak, kāds tu nepacietīgs mums esi, ha ha. Principā jau man ir samaksāts par tavas jaunavības laupīšanu, kas tikko arī notika, taču tu izskaties lādzīgs zēns, došu tev vēl vienu iespējiņu, ha ha.
Un Zigis izmantoja šo iespēju pēc pilnas programmas, nabaga meitēns elsoja un spiedza un locījās. Zigis bija varens vīrs. Un iznācis varens arī gultā.
Zigis atgriezās mājās kā cits cilvēks. Plati izliektie pleci un platais smaids liecināja par viņa pašpārliecinātību. Pa ceļam uz mājām viņš satika Gunitu, pirmo meiteni, kurai viņš bija atzinies savā mīlestībā.
- Hei, Zig, kur tad tu tā smaidi?
- Čau, Gunča, kā tad tev iet ar to Pēteri, drīz jau bērni būs?
- Nē, Zig, mums tur nekas nesanāca, esmu tagad viena un meklējumos, hi hi.
- Kā tad tu tā? Petjka tak ir brašais vecis, ha ha ha.
- Nu beidz Zig, beidz ņirgāties par mani. Varbūt rīt mēs ar tevi varētu iziet pastaigāties?
- Nu nezinu, Gunč, man ir daudz darāmā pa mājām, lieli plāni, zinies.
- Tu izlem Zig, skaties pats, es rīt tevi gaidīšu ap desmitiem vakarā.
- Tad jau redzēs, tad jau redzēs..
Jā, bļin, Jurģis nav ar pirkstu taisīts, kaut ko saprot no sievišķiem tomēr. Jo tu sliktāk pret viņām, jo viņas vairāk līp tev klāt. Un Zigis, joprojām smaidīdams, turpināja savu ceļu uz mājām. „Es tomēr esmu foršs puika, la la la”.
