Vakara skriešanas pārņemto ļaužu pūlī atskan dobja skaņa. Ļaudis skrien no darba uz mājām apdarīt savas mazās vajadzības. Kāds skrien uz veikalu, kāds jau no veikala nes smagos iepirkuma maisiņus uz kuriem rotājas zaļi uzraksti par ātrāku maisiņa sadalīšanos. Kāds atskatās dobjās skaņas virzienā, kāds līdzjūtīgi pamāj ar galvu, lielākās ļaužu masas vienaldzīgi paiet garām. Taču neviens nepalīdz. Neviens nepalīdz, neskatoties uz to, ka sārtais šķidrums izplūst pa asfalta spraugām un akmentiņiem, ieņem zemei pietuvinātās formas, atgriežas pie saknēm. Ļaužu kāju nospodrinātie akmentiņi spīd vakara debesu gaismā. Pie sārtās peļķes stāv tikai viens cilvēks ar smēķi zobos. Baltais dūmu mākonis ieskauj viņa skumjas. Cilvēki vienaldzīgi iet garām.
Darba laiks tuvojas nobeigumam. Šodien bija smaga diena, nervoza, stresa pilna un nogurdinoša. Vislielāko nepatiku pret darāmo darbu izraisa blakus strādājošie cilvēki. Kolēģi. Šo vārdu mierīgu sirdi varētu ierindot lamuvārdu neizsmeļamajā vācelītē. Drīz jau viss beigsies. Šīs sejas pazudīs atmiņu dūmakā. Lētais meksikāņu seriāls katru vakaru. Saspringtas intrigas, kas izgaist kā nebijušas laika rituma priekšā. Smadzeņu puļķēšana katru vakaru. Pašam sev. Saskrāpētais trolejbusa lodziņš, roku neskaitāmo pirkstu nospodrinātā naudiņa un nevienmērīgā līgošanās, iekļaujoties pilsētas satiksmē. Mēnešbiļete netiek pirkta principa pēc. Tā vismaz paliek kāda cerība uz to, ka tu neesi tāds pats kā visi šeit līdzās braucošie, kuri ir nolemti noteiktajam sociālajam slānim. Šis ir pagaidu transports, kamēr būs labāk, es neesmu tāds kā citi, man vēl ir cerība. Cerība izdzēš kolēģu sejas vienu pa vienai. Trolejbuss ir kā laika pārcēlājs, vieta, kurā var sagatavoties mājai un aizmirst par pavadīto dienu. Trolejbuss aizved mūs uz citu zemi, citu pasauli ar citām rūpēm. Un jāskatās ir saskrāpētajā logā, pa kuru tu neredzēsi nevienu skaistu meiteni, kuras tev nekad nebūs blakus. Tās ir kā kārdinājums, lai neļautu mums skalot smadzenes. Un mums to tik ļoti vajag.
Līdz algas dienai ir palikušas tikai trīs dienas, ja prātīgi iepirksies, pietiks naudiņas trīs dienu reibonim. Karstvīns. Rokas stiepjas pēc prātīgās dziras, taču ne šovakar. Šovakar nē, šovakar es tā prātīgi bez prātīgās dziras. Karstvīns būs gana labs un lēts. Čukstošie plaukti. Šajos plauktos es orientējos daudz labāk nekā bibliotēkas plauktos. Skatamies uz kasi, koncentrējamies un neklausamies ko čukst prātīgie dzērieni. Kase. Kase. Kase. Zaļais maisiņš, trīs prātīgās devas un nu jau svaigā gaisā un bez piecām minūtēm no grēcīgās svētlaimes. Jāuzpīpē..
Vakara skriešanas pārņemto ļaužu pūlī atskan dobja skaņa. Kāds atskatās dobjās skaņas virzienā, kāds līdzjūtīgi pamāj ar galvu, lielākās ļaužu masas vienaldzīgi paiet garām. Neviens nepalīdz, neskatoties uz to, ka sārtais šķidrums izplūst pa asfalta spraugām un akmentiņiem, ieņem zemei pietuvinātās formas, atgriežas pie saknēm. Ļaužu kāju nospodrinātie akmentiņi spīd vakara debesu gaismā. Pie sārtās peļķes stāv tikai viens cilvēks ar smēķi zobos. Baltais dūmu mākonis ieskauj viņa skumjas. Cilvēki vienaldzīgi iet garām.
