Ir tādas dienas, kad ņifiga negribas darīt, tas ir, nevar nopietni pastrādāt un atliek tikai tukša muldēšana un retardējoša sapņošana. Arī rakstīt ņihuja negribas. Ir gan domas par kaut ko briesmīgi negatīvu kā iepuvušām ausu ļipiņām zem loga puķu dobē un tā, bet tas pagaidām liekas sūds. Un jā, es lietoju vārdu huj. Lai gan es neesmu latvietis, es tomēr cenšos runāt latviski un arī lietot latviešu lamāšanās analogus, taču huj ir pārāk spēcīgi. Ar to var visu skaidri un gaiši pateikt. Ņihuja, dahuja, pohuj, nahuj, ohujel utt + vēl šo vārdu dažādie jaukie atvasinājumi kā dahuishe, hujushki utt. Lai gan hujushki es jau kādu laiciņu nelietoju, jo manā vokabulārā ir parādījies jauns vārdiņš – skujuški. Divu vārdu apvienojums „skuj” un „huj”, kas nebūt nenozīmē skūt savas mantas. Vienkārši analogs hujushki, tikai tuvāks latvietim.
Par seksu ir sarakstīts tik daudz, ka vemt gribas, taču neskatoties uz to, es arī turpinu cītīgi rakstīt par seksu. Mēģinu savādāk nekā tas vēsturiski ir veidojies, taču ņihuja nesanāk, ko gan tur jaunu tajā puļķēšanās var izdomāt? Par sociālajiem jautājumiem rakstīt negribas, par to jau skaisti raksta un smejas citi, par pilnīgajiem nāvekļiem arī negribas, droši, ka tik labi nesanāks, no IT es nekā nesaprotu, par politiku vispār neko negribu runāt. Nekas cits neatliek, kā rakstīt par seksu, par ko jau viss ir uzrakstīts. Respektīvi, neko jaunu, tikai apmuļļāt cilvēka vulgaris seksu. Ak jā, gribēju piebilst, mani tracina, ka slavenību sekss tiek uztverts ar asākām emocijām nekā kaimiņu žīdiņa sekss ar sētas partizāni Marutu. Atceraties to Veidemanes raidījumu/s? Man bija sekss ar to un šo un tie visi tagad ir baigie zeļļi. Nu un? Ar ko puļķēšanās ar Elitu atšķiras no puļķēšanās ar Marutu? Varas apmātības emocionālais piepildījums? Vareniem cilvēkiem ir labāks sekss? Skujuški. Un visi tie basketbolisti, hokejisti un vispār, visi plašāk pazīstamie cilvēki, kāpēc latvietim vulgaris tik ļoti interesē svešais, populārais un varaskārais sekss? Pašiem ir tik slikts?
Ak jā, tas gan ir jau mans sens atklājums, bet tomēr – Latvijā akūti trūkst normālu veču. Pat ne super maskulīno, vulgāro un spēcīgo vīrišķu kā Grigorijs Lepss, bet vienkārši normālu veču. Paskatamies apkārt, vieni idioti un pediņi. Nē, nopietni, meitenes, ja aizdomāsies, man piekritīs. Trūkst vīriešu, kas uzņemas atbildību, kam netrūkst pamatotas nekaunības un humora izjūtas, trūkst tādu, kuri ar smaidu uz lūpām var meitenei, acīs skatoties, stāstīt kā viņi laizīt viņas vāverīti, ar mēlīti bužinās viņas mīlas graudiņu, kā ļaus viņai apsēsties sev uz sejas vai nākošajā rītā kopā pasmiesies par to, ka nabaga meitēns nevar lāgā paiet, jo sāp kājstarpīte. Pie tam pastāstīt to visu tā, lai meitene paķiķina un aizsapņojas. Un normālu vīriešu trūkst visās vecuma kategorijās. Kamēr jauni – idioti, kad paliek vecāki ir vai nu vēl lielāki idioti, vai nu sapņotāji vai dzērāji. Gan jau kaut ko uz sitiena aizmirsu, bet tas nekas, gan jau, kad izdomāšu kārtējo sūdu ko uzrakstīt.
