Pa logu sūcas iekšā svaigais, vēl mitraiss gaiss ko silda rīta saule. Naktī ir pamatīgi lijis, ceriņu ziedi ar lietus lāsēm ir noliekuši galvas un to smarža ir vēl izteiktāka, vēl dzestrāka un patīkamāka. Pa krievu radio skan dziesma, liriska, par mīlestību. „Ļauj man pateikt cik ļoti Tevi mīlu, kaut vai šajā dziesmā, kaut vai tikai šajos vārdos, lauj man pateikt..”. Es zinu, ka Tev vārdi nenozīmē neko daudz, es zinu, ka Tev vajag manu rīcību, taču arī es gribu pateikt, ka es Tevi mīlu. Jā, es neprotu, nemāku, nevaru to pierādīt darbos, taču es gribu Tev to pateikt, kaut vai tikai pateikt, jo Tev tas ir jāzin. Tas otrs.. viņš Tev neko nespēs sniegt. Jā, viņš būs Tev blakus un Tev būs tik ļoti nepieciešamā piederības sajūta, taču.. viņš Tevi nemīlēs tā kā es. Un vispār, kas tā par huiņu ar to piederības sajūtu? Kāpēc Tev to vajag? Cilvēks taču ir viens un pašpietiekams, attiecībās nav jāmeklē kompensācija, attiecībām ir jāplūst tikai tāpēc, ka abi to vēlas. Tā nav vairošanās pamatfunkciju piepildījums, kaut gan, ai, ko Tu, duročka saproti.
- Čau! Jā, jā, es būšu mājās ap 22:00, jā, sēdies tramvajā un brauc līdz Buļļu ielai, jā, es Tevi sagaidīšu.
Pizdec, atkal viņa atbrauks un paliks pa nakti. Man nepatīk, ja meitenes paliek pa nakti, no rītiem viņas vairs neizskatās tādas ar kādām gribētos pārgulēt, nebūt ne seksīgi izspūrušas, acis apsārtušas, iesvīdušas un no mutes smakojošas. To huiņu jau rāda tikai TV, ka no rītiem var tā skaisti sabučoties, kā tad, rīta skūpsts un desmit minūšu vēmiens tualetē. www.ladylux.lv jāskatās tāda lētāka un tuvāk mājām. Tā, tā, tā, reku būs, derēs, Ls 30, adekvāti.
- Labdien, man šovakar vajadzētu meiteni, jā, jā, uz septiņiem derēs, jā. Kur tieši jūs atrodaties? Jā, labi, atā.
Durvju kods, ceturtais stāvs, pa labi. Tādu ūķi es vēl sen nebiju redzējis. Caur atvērtajām durvīm plūda sen mazgātu drēbju, alkohola un cigarešu smārds. Uz preskartona uzklātais linolejs pamatīgi izdilis, čīkstošā grīda pavada mani ik uz soļa. Aiz durvīm pa kreisi var dzirdēt cilvēku sarunas un sieviešu smieklus. Dzeršana. Arī „vakara princese” ir manāmi iereibusi un smaidīdama aicina nākošajā istabā, pa labi. Viņas vīrs esot invalīds, tāpēc nestrādā, bet bērns uz skolu jāsūta un jābaro. Taču es esmu jauks puisis, ar mani būs patīkami. Tā neko situācija, sievišķis ap 30-35.gadiem, dzemdējusi un no alkohola un cigaretēm nedaudz apvītusi un vīrs dzer blakus istabā. Nē, tik slikti nemaz neizskatījās, ļumīgā pakaļa un maigā, nokarenā āda, kas izskatījās kā sveša ir patīkama uz tausti, tas ir, ja neskatās. Padzīvojis sievišķis celofānā, tāda doma man lika pasmaidīt. Jā, es vēl nekad nebiju drāzis neko tādu, absurds, mani pēc tam, noteikti, mocīs sirdsapziņa, taču no otras puses, tas noteikti ir jautri. „Māmiņa” ar prefesionālu žestu noslauka savu sažuvušo plūmīti, iesmērē lubrikantu un sēžas virsū. Es nevaru nesmieties, viņas plakanās krūtis lēkā kā divi nolaisti baloni, jā, tieši tā, gaisu līdz pusei izlaidušie baloni, gluži kā Viņa man dāvināja manā dzimšanas dienā. Pretīgums, sentiments un smieklu lēkme. Ls 30 un varam doties tālāk.
- Sveiciens invalīdiem! Ha ha.
Un nafigam es to darīju, nafig man vajadzēja ar to.. kuci, izvirtulis, bļe, un nauda pa pipelēm. Nu nekas, otrais koks ir garāks, tas ir, ilgāks, būs manai mīļotajai prieks un laime, jā.
- Jā, nu čaviņas, mazā, jā, nu es te pa rajonu vazājos apkārt, man vēl laiciņš ir līdz desmitiem, moš iznāksi ārā, pastaigāsimies?
Gara, slaida blondīne ar tik mīkstiem matiem kā nevienai, tikai vot jājās apkārt kā traka, pagājušo reizi viņa jau nedēļu pēc manis bija ar kādu citu un jau atkal meklēja lielo mīlestību, meklēja kādu, kurš viņai piederēs. Atkal jau tā jobanā piederība, tfu.
- Tu taču zini, mazā, ka es ar tevi nevaru būt kopā tā pavisam, es neesmu tāds un es neesmu tas ko tev pašai vajag. Jā, mums ir lielisks sekss un tas, pavisam noteikti, ir labākais sekss kas man jebkad ir bijis un būs. Jā, jā, es zinu, tas ir tikai sekss, bet nevar noliegt, kas tas ir daudz, ļoti daudz. Izcils sekss paceļ to citā līmenī, tas kļūst mentāls un emocionāls, kārtīgs kniebiens ir kā mīlestība, es arī tevi mīlu tādā, varbūt izvitušā un savādā veidā, taču mīlu.
Viņa vienmēr ir fantastiski garšojusi. Viņas maigā vāverīte vienmēr ir tīra, smaržojoša un viņa pati garšo pēc karameļu sīrupa burciņās. Karameļu sīrups ar saldējumu man vienmēr atgādina par viņu, garda, smaržīga, taču ar ledus aukstu sirdi. Es ar savām lūpām jutu, ka viņai ir neērti, dzelkšņi krūmājā koda mugurā, taču viņa to izbaudīja, viņa izbaudīja un es laizīju, skūpstīju spēlējos ar viņas jūtīgo kamoliņu ar degunu. Mana seja nu arī smaržoja pēc karameļu sīrupa, viņa stenēja un spieda mani sevī iekšā arvien dziļāk. Lai arī man nekad nav bijušas problēmas ar garumu, ar šo meiteni es jutos maziņš. Viņai bija nepieciešami vēl centimetri desmit. Un es grūdu, grūdi cik dziļi varēju, grūdu, grozīju un cilāju. Viņas mazie krūšu kamolīši gandrīz nelēkāja, viņai bija maziņas un ļoti tvirtas krūtis. Un maigie, vienmēr pēc jasmīniem smaržojošie mati. Tāda smaržīga meitene, bļin. Žēl, ka tu, sterva, mani atkal ar kaut ko aplipināsi, bet nu pohuj, gan jau es kaut kā, dzīvojam taču tikai vienu reizi, un kur tu vēl atradīsi tādu meiteni, kurai petene smaržo pēc sīrupa!?
Man vēl bija palikusi stunda līdz atbrauks Viņa. Mana burvīgā meitene ar palaidnīgas kaķenes skatienu. Jānopērk rieksti, lai vismaz kaut cik stāv. Galvenais jau piecelt, tālāk uz trešo koku būs pavisam labi, dabūšu pasvīst. Bet varbūt nemaz nedrāzt viņu, parunāt par jauko un gaišo, uzrakstīt viņai kādu dzejolīti, noskaitīt, iedegt sveces, galu galā, varbūt tomēr, beidzot, atzīties mīlestībā? Nē, ņihuja nesanāks, šī jau atkal gribēs mīcīties pa gultu un visi mani romantiskie nolūki atkal izkaltīs netīrajos palagos. Stervozā mauka, ha ha, bet tomēr, es taču viņu mīlu. Varbūt, varbūt atzīties viņai savās jūtās esot viņā iekšā un skatoties viņai acīs? Tas būtu feini. Jā.
Tu taču zini, manu mazulīt, ka tu esi mans zieds, mans prieks un mana saule, es tev nekad nedarītu pāri, es nekad nedarītu Tev neko tādu ko Tu pati negribētu. Jā, esmu maukuris, jāklis un izlaidies teļš, taču Tu, tieši Tu vari mani atgriezt atpakaļ dzīvē, Tavas maigās rokas pieglauž mani Tev klāt un man neko vairāk nevajag. Viss pārējais ir sīkums, niecība, lielceļa putekļi. Es atzīstu, ka biju nevērīgs un vēlāk uzmācīgs, jā, tas biju es, kurš sēdēja zem Tava loga mašīnā un gaidīja, kad varēs ieraudzīt Tevi. Es zinu, es visu zinu, es nevarēju valdīties, man vajadzēja Tevi redzēt, man vajadzēja kārtējo devu dzīves ko nīdēt vienatnē ar glāzi rokās. Tavas rokas, Tava elpa, Tavs apmierinātais kunkstiens zem manis, man to vajag, man to visu vajag, saproti, manu mazulīt, es Tevi mīlu, patiesi un no sirds, lūdzu, esi, tikai esi man līdzās, lūdzu!
Pa logu sūcas iekšā svaigais, vēl mitraiss gaiss ko silda rīta saule. Naktī ir pamatīgi lijis, ceriņu ziedi ar lietus lāsēm ir noliekuši galvas un to smarža ir vēl izteiktāka, vēl dzestrāka un patīkamāka. Pa krievu radio skan dziesma, liriska, par mīlestību. „Ļauj man pateikt cik ļoti Tevi mīlu, kaut vai šajā dziesmā, kaut vai tikai šajos vārdos, lauj man pateikt..” Apziņa aiztumšojas, vemšanas refleksi nestrādā, Tu mani sagriez, sagriez manu ādu mazās strēmelēs, pagrabā, Tu smaidi. Kuņģis raustās un asinīs pulsē tas par ko Tu mani uzskati. Es nevaru Tevi apstrīdēt, jā, es esmu sūda inde un spēlējos ar cilvēkiem kā ar rotaļu klucīšiem, taču Tu, ar Tevi bija savādāk, Tevi es mīlēju. Kas mani nodeva, vai prezervatīva smaka vai tomēr blondīne uz manas sejas? Tu taču zini, ka tas viss nebija nopietni. Un Tev jau arī ir tas, cits, kuram Tu vari piederēt un atdoties pilnībā. Tā Tu pati teici. Tad kāpēc, Tu, mana mazā, mīļā mauciņa tā darīji? Bet Tu drīksti, tikai Tu, drīksti. Tikai ļauj man vēl pateikt, kaut vai tikai vārdos...
