Stāstiņš ir tapis sadarbībā ar Zani, to pašu, kas zuubee, lielais paldies :)
Mudītei ceturtdienas bija pārbaudījuma dienas, viņai bija jāiet pie Pēča, viņa vārdiem runājot, savu eksistenci attaisnot. Agrā bērnībā skolas bērni brida pāri laukiem un mežiņam uz karjerām peldēties. Peldējās visi pa pliko, arī tad, kad meitenēm jau sāka parādīties krūtis. Aukstajā ūdenī pincīši sarāvās maz-mazītiņi, tāpēc nebija nekādu seksuālu incidentu. Pēteris bija visvecākais klasē un arī iniciators visiem bērnu nedarbiem. Viņš vienmēr kaut ko dedzināja, spridzināja, mērcēja un pat pamanījās apčamdīt skolotājas krūtis jau otrajā klasē. Pēteris bija arī tas, kurš saderēja ar Mudīti par karjera pārpeldēšanu. Gadījumā, ja Mudīte karjeru nebūtu pārpeldējusi, viņai būtu jātaisa minets Pēterim katru dienu vienas nedēļas garumā. Kāds nu tur minets, vienkārši maza, zirņu pāksts lieluma pincīša palaizīšana. Pēteris bija tas, kurš izglāba Mudīti, izvilka krastā un veica mākslīgo elpināšanu. Tāpēc Pēteris uzskatīja, ka Mudīte viņam ir dzīvi parādā un viņai būs jāveic minets līdz viņu pilngadības sasniegšanai, katru ceturtdienu.
Jau rīta agrumā Mudīte, basām kājām, negribīgi slāja cauri mežam un pa rasainām pļavām. Šie pieci kilometri ceļa bija Mudītes veids kā atslēgties no tā, kas tālāk notiks, atslēgties un noslēgties sevī. Pēča noteikti vakar atkal piedzērās. Viņš vienmēr tā dara, vienmēr dara visu, lai katru nedēļu darāmais darbiņš būtu pēc iespējas nepatīkamāks. Dzēra, smēķēja un nekad nemazgājās dienas divas pirms iknedēļas notikuma. Mudīti mierināja tikai viena doma, ka pēc mēneša Pēcim būs 18.gadi. Vēl tikai mēnesis, vēl tikai četras reizes pie tā pretīgā, smirdošā un ļumīgā lopa. Mudīte pētīja kokus, bērzu nokarenos zarus, zāli, ik pa brīdim notupās, lai noplūktu kādu zaķkāpostu. „Tu vēl dzīva? Ha ha. Nu ko, esmu sagatavojies, nāc dari savu netīro darbu, izsaki pateicību papum”, Mudīte skaļi mēdījās par to kā Pēča viņu kārtējo reizi pazemos. Varbīt iebāzt viņam čiekuru pakaļā, salaist sarkanās skudras apenēs, nokost viņam to smirdīgo daiktu? Katru reizi Mudītes galvā parādījās arvien jaunas un jaunas domas par to kā tikt vaļā no Pētera, taču nekas no tā netika realizēts, viņai bija bail no viņa, bail, ka viņš izstāstīs visai skolai par viņas pazemojumu, bail, ka izstāstīs vecākiem un izbazūnēs pa visu ciemu.
- Ā, sveiks Mudīt! Pie manis šodien ir atbraucis mans draugs, šodien Tev būs dubults darbiņš, ha ha!
Abi jaunieši stāvēja Pētera vecāku māju durvīs, kuras ierāmēja netīri brūna durvju aile. Māja bija zema, ar maziem logiem, turklāt noaugusi ar vīteņiem, kas iekštelpas ietērpa dūmakainā krēslā, neatkarīgi no dienas stundas. Pēterim tas patika, jo tas, kā viņš izteicās, radīja „atmosfēru”, kad viņš atgāzies caurumainajā klubkrēslā baudīja Mudītes „pateicību”. Katru ceturtdienu vecāki devās uz vietējās piena produktu ražotāju zemnieku sapulci – tāpēc darbības plāns bija ideāls. Pēdēja gada laikā, nebija izlaista neviena ceturtdiena. Pēteris apmierinātībā jau berzēja plaukstas.
Mudīte ar acīm nomērīja atbraukušo viesi. Nekas labāks par Pēču jau nebija, tikai šķiet, ka šis jauneklis zināja, kas ir ziepes un ūdens. No viņa plūda pārāk spēcīga odekolona smarža un melnie mati bija pielaizīti pie galvas pēc pēdējās modes. Viņa rūtainais flaneļa krekls Mudītei atgādināja par skarbo Rietumu šerifiem, par kuriem viņa bija izlasījusi kaudzēm grāmatu. Viņa ļenganās rokas nokarājās gar sāniem un tas Mudītē viesa cerības, ka viņš vismaz neplēsīs viņai matus kā to patika darīt Pēterim.
- „Šitas ir Arnis. Mēs ar viņu, kad mazi bijām, kaimiņiem šķūnīšus dedzinājām. Tad viņš uz pilsētu pārvācās. Tagad baigais ģimnāzists, ha, ha. Izlepis, reti kad brauc ciemos. Bet tagad varbūt biežāk brauks, ja redzēs, ka viņam tādas dāvanas, kā tu varu pasniegt, dārgā, ha, ha.”
Arnis šķiet vēl nebija aptvēris notiekošo un to kādu „dāvanu” Pēteris grib viņam pasniegt, jo stāvēja kā ūdeni mutē ieņēmis un ar trulu skatienu blenza te uz vienu, te uz otru vienaudzi. Pēteri viņš pazina patiešām no bērna kājas un tieši Pēteris bija tas, kura dēļ viņam vienmēr tika brāziens. Visur, Pēterim pa pēdām, gāja nelaimes un problēmas, tāpēc Arnis bija pat nedaudz atvieglots, kad uzzināja par tēva jauno darbu pilsētā un nepieciešamību pārcelties. Arnim vienmēr bija nedaudz bail no Pēčas, jo viņa bērnības draugs bija tik neprognozējams un šķiet, ka viņa prāta spējas arī nebija spīdošas, cik nu Arnis bija sapratis no retajām telefona sarunām par skolu.
- „Nu,” Pēteris nepacietīgi rīvējās gar stenderi, „iesim iekšā.”
Pēteris strauji pagriezās uz priekšnama pusi un devās dziļāk mājā. Arnis ar nolaistu galvu un rokām kūļājoties gar sāniem sekoja viņam. Mudīte ievilka plaušās dziļu elpu un ienira sasmakušajā telpā, lai pēc inerces dotos uz lielo istabu, kur nokrist ceļos krēsla priekšā. Jau no domas vien Mudītei kaklā sakāpa nelabuma kamols ar kuru viņa ik reizi cīnījās, turklāt pakrūti svilināja kauns, jo šoreiz viņu, ar neizteiktu jautājumu acīs, vēroja svešu acu pāris.
- „Sāc ar manu čomu! Es pa to laiku piemeklēšu tev kaut ko īpašu!”
Mudītei aizrāva elpu. Viņa saprata, ka tās ir tās paralizējošās bailes, kuras viņa ir izjutusi tikai pāris reizes mūžā. Nolemtības bailes no nezināmā. Viņai prātā šaustījās tik daudz un dažādas domas, gribējās kliegt un mukt prom, taču kājas neklausīja, tā vietā, lai skrietu, tās saliecās ceļos un Mudīte pierāpoja klāt krēslam, kurā jau bija iekārtojies Arnis. Uz viņas pieres izspiedās aukstu sviedru lāses, rokas bija stīvas un viss ķermenis sasprindzis kā gatavs startam, prātā kliedzoši dauzījās viena doma – Mūc, skrien, laidies prom, būs slikti, būs slikti! Nodevīgās rokas atsprādzēja Arņa bikšu priekšu un satvēra viņa locekli.
- „Mudīt”, čukstēja Arnis, „Kāpēc Tu to dari?”
Atbildes vietā no Mudītes acīm sāka tecēt asaras, viņa pilnībā nekontrolēja savu ķermeni. Starp kliedzieniem galvā par skriešanu ievijās arī domas, ka Arnis vismaz ir nomazgājies un patīkami, kaut arī pārāk spēcīgi, smaržo. Viņai pēkšņi kļuva kauns par savām domām, kauns par to, ka viņa ir šeit, nometusies ceļos svešinieka priekšā, sastingusi aiz bailēm un kaut nelielā mērā, bet tomēr izbauda Arni. Asaras mēmi tecēja gar viņas vaigiem un pilēja uz Arņa sēkliniekiem.
- „Redz ko es jums abiem sagādāju!” Pēteris ieskrēja istabā ar lielu, oranžu, ļumīgu gumijas fallu.
Mudīte ar acu kaktiņiem redzēja kā Pēteris tuvojās viņai, vicinot virs galvas gumijas verķi kā prasmīgie kovboji filmās met laso. Doma par kovbojiem bija kā starta šāviens viņas ķermenim. Mudīte straujā kustībā pieleca kājās, sāka spiegt, izrāva apstulbušajam Pēterim no rokām gumijas daiktu un ar plašu vēzienu trieca to pret viņa seju. Pēteris krītot aizķēra uz plīts stāvošos katlus un pannas un tās visas ar pamatīgu blīkšķi vēlās viņam virsū. Pāris soļi un Mudīte jau bija ārā no sasmakušās telpas. Viņai nopakaļ atskanēja Pētera satrakotie spiedzieni un Arņa nevaldāmie smiekli. Viņa skrēja prom neatskatoties, skrēja vienā elpas vilcienā ātrāk nekā viņa jebkad ir skrējusi. Neskatoties uz to, abi puiši viņai strauji tuvojās, Mudīte izmisīgi spēra vēl pāris plašus soļus un nokrita. Nokrita ar seju tieši govs mēslā. Lielā, smirdīgā un šķidrā pļeckā. Pēteris pirmais pieskrēja klāt, nometās ceļos un sāka sist Mudītei ar oranžo rīku pa galvu.
- „Kur tu mūc, stulbā kaza, kur tu mūc!?” Viņa balsī bija kaut kas histēriski atbaidošs, „Domā, ka viss tev ies secen? Nekā, nekā nebija”, viņš pagrieza Mudīti ar seju pret sevi un turpināja viņu sist. Mudītes seja izskatījās atbaidoši, govs mēsli sajaucās ar viņas asinīm un asarām. Katrs sitiens kā elektrisks impulss pārskrēja pāri viņas ķermenim. Viņa pieķēra sevi pie domas, ka viņa izbauda šos sitienus, izbauda visu šo pazemojošo situāciju, izbauda sāpes un Mudīte labsajūtā noelsās.
Uz brīdi Mudītei likās, ka viņa mirs. Viņas acu priekšā zibēja tēli no pagātnes. Par pirmajām šāda veida ceturtdienām un par to kā karstuma viļņi bija apņēmuši viņas ķermeni, kad viņa pirmo reizi bija nometusies ceļos Pēča priekšā. Tad viņa bija vēl bērns, kuram tas nešķita nekas sevišķs. Bet, ejot laikam, viņa apjauta kādā purvā bija iebridusi un cik ļoti izvirtušais ķēms bija izkropļojis viņas dvēseli. Viņu savās skavās ievilka vēl viens karstuma virpulis. Gaisā virmoja sāļa smaka, kura apklusināja viņas rīklē iesprūdušo kliedzienu pēc palīdzības. Sitiens skāra viņas krūtis un pār skaustu noskrēja tirpas. Viņas prātu pāršalca piepeša atklāsme. Viņai tas patika un viņai tas bija paticis visu šo laiku. Viņa jau sen bija varējusi aizbēgt, izstāstīt to kādam vai vienkārši nozilināt Pēteri ar kādu no viņa mammas pannām. Viņa visu laiku savas divējādās izjūtas, esot tur – uz ceļiem, bija norakstījusi uz kaunuma izraisītām emocijām. Vēl viens sitiens. Viņa ekstāzē vārtījās pa zemi un viņas mugura izliecās zem Pētera spēcīgajiem vēzieniem, kas bira pār viņas ķermeni kā krusa. Oranžais daikts vairs nebija moku rīks, bet gan burvju nūjiņa, kura beidzot bija atvērusi viņas acis.
Piepeši sitieni mitējās un klusuma sekundes likās velkamies mūžību. Pār Mudīti pārlija kaut kas silts un viņa beidza savu uzvaras gājienu ar ekstāzes kara saucieniem uz lūpām. Viņas apziņa bija kā miglā tīta un viņa ar grūtībām atvēra jau aizpampt paspējušās acis. Pār viņu krita Pētera ēna un viņa cieši ielūkojās tam sejā.
Viņa acis bija izvalbītas, Pēteris bija izvilcis savu daiktu un onanējis. Duļķainā šķidruma pilītes sūcās no Pēča locekļa un no viņa mutes tecēja asins strūkla, kas siltā straumītē pilēja un plūda pār Mudītes vēderu, iesūcoties katūna kleitiņas šķiedrās.
Aiz Pētera Muguras stāvēja Arnis ar vislielāko smaidu sejā, kādu vien var iedomāties. Arnis priecīgi smējās, jo beidzot viņš vairs nebaidījās no Pēča un atkal – kā bērnībā viņi varēja strādāt nebēdnības kopā. Arnim reiba galva no lielās sajūsmas, kad sākās skrējiens. Tas bija tik jautri! Žēl tikai, ka Pēča bija tik savtīgs un sāka pirmais spēlēties ar Mudīti. Arnis bija nolēmis, ka nelaidīs garām doto iespēju palīksmoties un paķēra pie siena čupas nomestās dakšas.
-„Ha, hā! Redzi, Pēča, kā viņai patīk! Tev arī patīk? Nu gan jums te jautras spēles izdomātas, ha, ha!”, Arnis bija gavilējis un zvetējis pa Pētera muguru ar savām ļenganajām rokām, kuras bija atradušas sevī spēkus turēt smagās metāla dakšas.
No Pētera mutes vēl joprojām straumītē tecēja asins šalts. Gar asins peļķes malām, sarkanais šķidrums bija sācis kalst. Gaisā riņķoja sūdu, asaru, spermas un asins smaka, kas kā uzmācīga muša kairināja nāsis. Mudīte ar pavērtu muti vērās jautrajā slepkavā...
- „Ha, ha, hā! Man patīk! Ha, ha! Cik jautri – viņš tevi, es viņu! Turpinam?” Arnim acis spīdēja pirmatnējā apmierinājumā, caur biksēm varēja redzēt, ka viņam ir pamatīgs metamais kas ir trakoti sacēlies, viņš nometa malā dakšas un paņēma jau zemē mētājušos oranžo daiktu.. Mudīte aiztaisīja acis un gaidīja..
