Madara saņēma trauksmainu zvanu no Alda. Viņš jau tā pēdējās dienās uzvedās diezgan haotiski, ejot pa ielu atskatījās un ar aizdomām skatījās uz cilvēkiem. Madara, sākotnēji, to norakstīja uz datorspēlēm, kuras Aldis spēlēja ar saviem draugiem dienu un nakti. Aldis pats stāstīja par to, ka, nospēlējot visu nakti šaušanas spēles, viņš pa dienu cilvēkiem uz galvas redz tēmekļa krustiņu. – „Mad, tas ir ļoti svarīgi, mums šovakar ir jāsatiekas, man liekas, ka es neesmu normāls”, Alda balss izklausījās aizsmakusi un pieklusināta. – „Kas tad nu, mīļum?” Atbildes vietā klausulē atskanēja īsi pīkstieni. Šie pīkstieni, kopā ar Alda balss intonāciju lika Madarai nervozēt līdz pat tikšanās laikam.
- „Ejam kaut kur pasēdēt?”
- „Mmm, nē, es nevaru, labāk pastaigāsimies”
Madarai galvā sagriezās visdažādākās domas. Tūlīt viņš man pateiks, ka mani nemīl, ka krāpj, kāpēc viņš tik dīvaini uzvedās? Varbūt viņš tomēr pagaišnedēļ nebija bārā ar draugiem, bet gan vazājās apkārt ar kaut kādām maukām? Vai tā ir Janīna? Tā sterva jau no laika gala ir uzmetusi Aldim kāru aci.. kā es viņu tad ņemšu aiz matiem..
- „Klausies, palīdzi man vismaz ar padomu”, Aldis sāka ar nodurtām acīm un gandrīz čukstus, „Man ir bail ēst publiskās vietās”.
- „Ha ha ha, Aldi, ko tu mani smīdini, tas taču nav nekas traks..”
- „Nē, paklausies manī, man tā ir nopietna problēma”.
- „Pirmkārt, Aldi, ēst publiskās vietās nav pieklājīgi, otrkārt, tas nav nekas traks, ja arī gadās kādu kumēdiņi sakarā ar to. Man, piemēram, redz kā sanāca: Vienu dienu es tramvajā pēc treniņa gribēju apēst banānu, izvilku to no somas, skatos, trīs veču lūr uz mani, es to notīrīju, nolaizīju, veču joprojām lūrēja, tad, kad es to nokodu, viņi visi vienā balsī pateica „AI”, smieklīgi, ne, he he”.
- „Tu neko nesaproti, es nevaru ēst neko tādu, kas kaut vai mazākajā mērā atgādinātu vīrieša locekli, ne banānu, ne gurķi, arī tad, kad es laizu saldējumu, man šķiet, ka puse ielas lūr uz mani, es nevaru restorānā pasūtīt jūras produktus, jo tad man, noteikti, kāds pateiks, ka tas ir veselīgi. Zini, šādas runas pamatīgi atsit visu ēstgribu. Tu esi kādreiz attaisījusi mīdijai vienu vāciņu? Pēc kā tā izskatās? Un pārgriezusi uz pusēm ābolu vai papletusi čebureku? Vēl trakāk ir tas, ka es nevaru publiski dzert. Nevaru apsēsties uz soliņa, atkorķēt pudeli un dzert, nevaru ne uz kāpnēm, ne pie savām mājām, ne svešā vietā vai pat citā pilsētā.. saproti mani?”
- „Fuj, tu esi pretīgs!”
