Nevienam nevajadzīgie cilvēki.

Rīts darbā.

Mičs nebija nekāds kautrīgais zēns, kaut arī nekad neizcēlās ar publisku uzstāšanos un masu pasākumos bija no tiem, kuri sēž pie bāra un dzer, pētot runātājus un dancotājus. Neskatoties uz to, viņš bija pietiekoši daudz lasījis grāmatas un ieguvis savu dzīves pieredzi, lai varētu iesaistīties gandrīz jebkurā diskusijā un nākt klajā ar saviem argumentiem un pamatojumiem. Arī ar meitenēm, gan augstskolā, gan vēlāk arī kolektīvā viņš vienmēr varēja padiskutēt par kādiem problēmjautājumiem vai gluži tāpat, ne par ko, par ko nu meitenes mīlēja parunāt, par saviem draugiem, par veikaliem, par mašīnām, lūpu krāsām un liekajiem kilogramiem. Vienīgā Miča nelaime bija tā, ka viņš nemācēja uzvesties ar meitenēm, kuras viņam patiesi patīk. Ceļgali kļuva ļengani, valoda raustījās, iesvīda paduses un visi viņa izvēlētie temati likās tukši, nepiemēroti un truli. Ja godīgi, tad Mičs, tādos gadījumos, pats sevi uzskatīja par truli. Viņš vienmēr vakaros analizēja ko bija teicis, kā skatījies, ko varēja izdarīt savādāk.. Parasti gan viņš nonāca pie secinājuma pēc paprāva tilpuma iztukšošanas: „Neliec tu tās vagīnas uz pjedestāla, Mič, neliec! Viņas tak ir tādas pašas meitenes kā citas, lūk tavam čomam viņa nemaz nepatīk, neliec viņai justies augstākai par tevi, viņa nedrīkst sajust vadības grožus savās rokās, apvārdo viņu kā tu māki, lai viņa attopas tikai tad, kad izsmērēsi viņai savu spermu starp krūtīm..” Tādi vakari beidzās ar pamatīgu sevis apvārdošanu, saņemšanos un apņemšanos vagīnas nelikt uz pjedestāla.

Mičs jau bija pieradis uz darbu iet ar kājām. Viņam bija problēmas ar pamošanos, tāpēc, pusstunda pavadīta sabiedriskajā transportā un desmit minūtes pastaigas pa rīta dzestro gaisu viņam nāca tikai par labu. Vienu rītu viņš, ejot gar veikalu skatlogiem, pamanīja satriecošu meiteni. Tā viņam šķita. Miču pārņēma tā savādā siltuma strāvojums un meitene sāka dūmakaini spīdēt. Viņas gaišā āda un garie, blondie mati bija savādā oreolā tīti. Mičs ieurbās skatlogā un nevarēja atraut acis no šīs vīzijas. „Kusties, pediņ, ko tu lūri”, Mičs izgrūda caur zobiem.

Pirmā reize.

Visu dienu Mičs nejutās kā savā ādā, dīdījās, aizmirsa savus darāmos darbus un ik pa brīdim atcerējās par pasakaini skaisto meiteni. Mājupceļš Mičam bija pa citu ceļu, taču viņš izmeta loku, lai ar vienu acu kaktiņu kaut vēl vienu reizīti paskatīties uz savu sapņu tēlu. Mičs jau nojauta, ka šo meiteni viņš redzēs vēl un vēl un, pārsvarā, savos sapņos, no kuriem viņš pamodīsies slapjā un lipīgā zaņķī vai arī cauri lielajam stikla skatlogam. Ejot gulēt, Mičs nolēma, ka noteikti iepazīsies ar šo meiteni rīt no rīta, lai vai kas tur būtu. Uz rīta pusi apņemšanās izčabēja kā nebijusi, dūša papēžos, kājas trīc, ar katru soli šaubas cīnās ar plānprātīgo apņemšanos. Mičs jau gandrīz pagāja garām veikalam ar lielo skatlogu, taču pēdējā brīdī, ar lielu švunku iemetās veikalā. – „Jums te viss sievietēm, jeb večiem ar kaut kas ir?” Mičs skaļi noburbulēja. Un tikai tad pamanīja, ka Viņas nebija veikalā, viņas vietā bija maza, čirkaina tumšmate ar vīzdegunīgiem sejas vaibstiem. Mičs nopirka kaut kādu pudelīti, kas līdzinājās dušas želejai, saburzīja čeku, iegrūda to kabatā un, nokārtu galvu devās uz darbu. Tikai pēcpusdienā viņš pamanīja, ka uz čeka bija pārdevējas vārds un uzvārds. BINGO!

Šoreiz Mičs jutās neērti pat rakstot spīdošajai meitenei.

- Zaķīt, Tu?

- Nē, šoreiz, noteikti, būsi kļūdījies.

- Kā nu kļūdījies, es taču Tevi redzēju kā pagājušajā vasarā Tu nospēri kāpostu no mana dārza un ļepatodama aizskrēji pie kaimiņa.

- He he, zaķītis kārs uz kāpostiņu? Bet nē, tā nebiju es.

- Neliedzies nu, es Tevi noskatīju no mugurpuses, tādu dibenu es nevarētu sajaukt ne ar vienu citu dibenu :) Vispār jau es saprotu kāpēc Tu liedzies, nekas nesanāks, no soda Tev neizbēgt :)

- Un kā tu mani sodīsi?

- Iespundēšu būrī un garlaikošu ar savu personību :D

- Miesisku sodu nebūs? :P

Vakarā meitene bija veikalā un pat pamanīja Miču pa veikala skatlogu un pasmaidīja. „Nomierinies, pediņ, nomierinies, tas vēl neko nenozīmē, strādā tālāk un pat nemēģini neko sačakarēt”.

Atkal pilnmēness.

- Vai sniegsi man apskāvienu? Nesaproti nepareizi, nekā piedauzīga, vienkārši man gribas Tev apskaut, stipri, stipri.

- Ko, tagad?

- Droši jau, ka ne tagad, pie izdevības, kā tad būs?

- Pie izdevības :)

- Drīkst palūgt Tevi līdz tai izdevībai saudzēt mani un staigāt apkārt maisveidīgos paltrakos?

- Ko???

- To es atļaušos nepaskaidrot.

- Drīkst arī man pajautāt – Kāpēc Tu tā, sagribēji no manis apskavienu?

- Tu jau, noteikti, esi pamanījusi, ka es esmu šausmīgi kautrīgs. Nav jau tā, ka es vispār tāds būtu, man tas tā ir tikai pret meitenēm, kuras man ir pārāk stipri iepatikušās, saproti? Es pat centos apspiest savas simpātijas, taču tad, kad Tevis veselu nedēļu nebija, es sapratu, ka esmu sasodīti sailgojies. Kad atkal Tevi ieraudzīju, Tavu smaidu.. man nežēlīgi sagribējās Tevi apskaut, kaut tādā veidā Tevi sajust, Tavu siltumu, smaržu. Zinu, ka bumbulēju te tagad kaut ko salkani romantisku, bet ar katru dienu gribas sajust Tevi arvien stiprāk, sajust, ka esi īsta, nevis tikai fantastiski skaista bilde.

- ...Pārlasīju divas reizes, esmu samulsusi. Nezinu, romantiski vai nē, bet es ļoti ceru, ka Tu nespēlējies ar vārdiem.

- Lai nu ar kuru, bet ar Tevi es nemaz nevarētu spēlēties, pati redzi, ka es visu daru nepareizi, atklājos Tev, neatstājot vietu noslēpumainībai vai rotaļai ko noteikti vajadzētu darīt. Vienkārši esmu tāds radījums, ka patiesas simpātijas neprotu slēpt, man tā ir ļoti reti. Un ceru, ka man tomēr izdosies pavadīt ar Tevi kādu laiku.. ceru, ka piekritīsi.

- Padomāsim par to laika pavadīšanu.. laikam jau man nekas nebūtu pret :)

Viss savās vietās.

Mičs lidoja. Pasakaina sajūta, visa pasaule acīmredzami mainās, kad tev ir labi, lietutiņš nevis mērcē, bet atsvaidzina, vējiņš nav auksts, bet ir patīkami dzestrs un pat putni vairs nekrāmē savas baltās, toksiskās čupas uz, pie darba novietotā, riteņa. Miča galvā grozījās atmiņas par Endija Vorhola izstādes apmeklējumu. Viņš arī, noteikti, radīja savus darbus tādā pašā lidojumā esot. Savādāk nevar būt, gaišie toņi, neparastās idejas, arī Mičs gribēja radīt. Ar to radīšanu gan vienmēr ir bijis grūti, jo viss, ko mičs radīja bija ar drūmas nolemtības pieskaņu, taču šoreiz tas viņu neuztrauca, viņš bija domas pārņemts. Viņas glezna. Jā, Mičs uztaisīs Viņas gleznu. Un Mičs jau nav nekāds mīkstais, lai kaut ko mālētu ar krāsām un uz audekla, vai ne, Mič? Viņa ir paliekoša. Mičs vīlēja krāsainos vadus un no skaidām salipināja viņas gleznu uz koka dēļa, visu nolakoja trīs reizes un gar maliņu nopina misiņa vadu bizītes. Tas nevar būt tā pat, šim pasākumam ir jāatmaksājas. Cik Viņa tomēr ir skaista..

- „Neuztver to pārāk nopietni, man vienkārši gribējās tevi iepriecināt, es te nedaudz paniekojos un uztaisīju tavu portretu, saņem kā labu dāvanu”.

- „Vai, Mič, nu nevajadzēja jau tā. Tu esi šausmīgi mīļš.”

- „Vai par savu mīļumu es saņemšu nu jau solīto apskāvienu?”

- „Hi hi, kur tad nu es vairs likšos?”

Viņas iedotais skūpsts svilināja Mičam vaigu. Lepnība ne pie kā laba nenoved, taču Mičs bija lepns ar sevi, viņš bija ticis līdz pirmajam kontaktam un vēl neko nebija sačakarējis. „Brašulis tu esi, Mič, reāls vecis. Jeb tomēr nē, tu taču pat nepaprasīji, kad viņai ir brīvs laiks, idiņš, nu nekas, vakarā uzrakstīšu”.

- Kad Tev ir kāds brīvs laiciņš, varbūt mēs varam kaut kur aiziet?

Atbildes nebija ne vakarā, ne arī no rīta. Mičs zināja, ka nedrīkst viņu traucēt tagad, varbūt viņa ir aizņemta un viņš tikai traucēs, tā nav labi, gan jau atbildēs, gan jau.. Miča roka jau uzsita SMS uz Viņas numuru, taču telefons tika nolikts maliņā, „nē, vēl nē, neesi mīkstais, gaidi”.

- Drīkst paprasīt, kāpēc Tu neatbildēji uz manu jautājumu?

Klusums. Sasodītais klusums. „Kāpēc viņas tā dara? Jopcik”. Mičs nevarēja saprast, kāpēc tas notiek un cik ilgi gaidīt. Mičs jau nojauta, ka gaidīt nevajag nemaz un arī maršruts uz darbu ir jāizvēlas cits, lai nevajadzētu redzēt Viņu.

Pārvērtības.

Mičs jau vairākus mēnešus negāja gar viņas darbu. Draugiem.lv profilu viņš nobloķēja pats, lai paspētu pirmais, jo viņš jau zināja, ka to izdarīs viņa. Dzīve iegāja ierastajās sliedēs, tikai kaut kā pieklusināti, bez kaut kādiem panākumiem vai tieksmēm pēc attīstības. Viss kļuva pliekani un vienaldzīgi. Mičam tā nebija pirmā reize, taču parasti viņš atkopjas diezgan ātri, šoreiz gan bija nedaudz savādāk, šoreiz frustrācija ievilkās. Mičs nedēļām neskuvās, staigāja tajās pašās drēbēs. „Kāda jēga? Tāpat viss ir dirsā!”. Rīts bija pelēks un drēgns, tas tik ļoti līdzinājās Mičam, ka viņš saplūda ar gaisā esošo dūmaku. Nodūris acis viņš brida pa ierasto ceļu uz darbu un attapās, ka viņš stāv pretī veikala skatlogam un skatās. Tā paša veikala lielajam skatlogam. Un tur bija Viņa. Viņa pasmaidīja Mičam un viņam gar vaigu noritēja asara. Mičs paķēra ielas malā gulošo ķeģeli un trieca to skatlogā: „Ko tu smaidi, kurva? Domā, esi ar mani parotaļājusies? Nekā nebija, atceries, karma ir mauka un tev ar to būs jāsaskarās!” Mičs aiz bezspēka nokrita ceļos un šņukstēja „Kāpēc tu tā ar mani, kāpēc?”